Dabā zelts ir sastopams galvenokārtbrīvā veidā, jo tas ir ķīmiski inerts. Zelts ir salīdzinoši mīksts, dzeltenas krāsasmetāls ar ļoti labu korozijas izturību, augstuelektrovadītspēju.
Zelta īpatnējā dzeltenā, citiem metāliem maz raksturīgā, krāsa izskaidrojama ar mazo enerģētisko atšķirību starp zelta atoma pilnīgi aizpildītajām 5dorbitālēm un pusaizpildīto 6s orbitāli.[1] Tādēļ zelta atomi absorbē gaismu jau redzamajā diapazonā (zilajā spektra daļā, sākot no 500 nm), savukārt fotonus ar mazāku enerģiju (lielāku viļņa garumu), kas nespēj pārnest elektronu no 5d orbitāles uz brīvo 6s orbitāli, zelts atstaro, līdz ar to baltā gaismā izskatās spilgti dzeltens. Enerģiju starpība starp 6s un 5d orbitālēm samazināsrelatīvistisko efektu dēļ — zeltaatoma kodola spēcīgajāelektriskajā laukā elektroni kodola tuvumā kustas ar ātrumu, kas tuvojasgaismas ātrumam, bet tiešis orbitālēm kodola tuvumā ir vislielākaiselektronu mākoņa blīvums, atšķirībā nop,d unf orbitālēm, kam kodola tuvumā elektronu mākoņa blīvums tuvojas nullei. Bez tams orbitāļu relatīvistiskā saspiešanās ekranē atoma kodolu un samazina pārējo orbitāļu elektronu pievilkšanās spēku kodolam. Tādējādi 6s orbitāles enerģijas līmenis samazinās, bet 5d — pieaug.[2][3]
Zelta savienojumi ir visai nestabili. Savienojumos zeltam var būtoksidēšanas pakāpe +1 un +3, piemēram,zelta(III) oksīds Au2O3. Biežāk zelts ir trīsvērtīgs. Ekstremālos apstākļos var veidoties arī savienojumi, kur zeltam ir oksidēšanas pakāpe +5 (zelta pentafluorīds) vai -1 (cēzija aurīds). Negatīvas oksidēšanas pakāpes ir metāliem ļoti netipiskas.
Atšķirībā no vairumametālu, zelts vairāk veidokompleksos savienojumus nekā vienkāršos savienojumus. Zelta savienojumiem galvenokārt raksturīga violeta un brūna nokrāsa.
.svg)
