Villijs Brants (vācu:Willy Brandt; dzimis1913. gada18. decembrī kāHerberts Ernsts Kārlis Frāms (vācu:Herbert Ernst Karl Frahm), miris1992. gada8. oktobrī) bijavācu politiķis,Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis no 1964. līdz 1987. gadam.Vācijas kanclers no1969. gada21. oktobra līdz1974. gada7. maijam, kad atkāpās no amata. No 1976. līdz 1992. gadam -Sociālistiskās Internacionāles prezidents.
Villijs Brants, pirmais pēckara kanclers - sociāldemokrāts, mainīja vairākasVācijas ārpolikas nostādnes, realizējot t. s.Ostpolitik - attiecību normalizēšanu arVDR,Poliju unPSRS. Šī politika valstī tika pretrunīgi vērtēta, tomēr lielā mērā šīs ierosmes dēļ Brants 1971. gadā ieguvaNobela miera prēmiju.[1] 1974. gadā Villijs Brants atkāpās no kanclera amata, jo atklājās, ka viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem -Ginters Gijoms bija VDR drošības dienestaStasi aģents.
Villijs Brants piedzimaLībekā kā Herberts Ernsts Kārlis Frāms, kasieres, vientuļās mātes ģimenē. 1932. gadā pabeidza vidusskolu un sāka strādāt kuģu aģentūrā. Jau 1930. gadā viņš iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā, bet 1931. gadā iestājās kreisākajāVācijas Sociālistiskajā strādnieku partijā (Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands). Pēcnacistu nākšanas pie varas 1933. gadā, izmantojot sakarus ostā, viņam izdevās emigrēt uzNorvēģiju. Šajā laikā viņš pirmoreiz izmantoja pseidonīmu Villijs Brants. 1936. gada otrajā pusē Brants uzturējās Vācijā kā norvēģu students.Spānijas pilsoņu kara laikā darbojās Spānijā kā reportieris. Kad Vācija okupēja Norvēģiju, Brants devās uzZviedriju, kur uzturējās līdzOtrā pasaules kara beigām. 1946. gadā atgriezāsBerlīnē kā Norvēģijas valdības pārstāvis. 1948. gadā Brants atjaunoja atņemto Vācijas pilsonību, izvēlēdamies pseidonīmu Villijs Brants par savu juridisko vārdu.
No 1957. gada 3. oktobra līdz 1966. gadam, laikā, kad tika uzceltsBerlīnes mūris, Villijs Brants bijaRietumberlīnes mērs. Kā mērs Villijs Brants bija PSRS kritiķis1956. gada Ungārijas revolūcijas apspiešanā. 1966. gadā, kad VFR tika nodibināta t. s. "Lielā koalīcija", Villijs Brants kļuva par ārlietu ministru un vicekancleru. Pēc 1969. gada vēlēšanām sociāldemokrāti nostiprināja pozīcijas un kopā arBrīvo demokrātu partiju (Freie Demokratische Partei) izveidoja valdību, Brantam kļūstot par kancleru.
Kanclera amatā Brants centās ārpolitiski normalizēt attiecības arAustrumu bloka valstīm. Plaši zināma kļuva Villija Branta rīcība 1970. gada decembrī, kad viņš, apmeklējotVaršavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā. Tajā pat dienā Villijs BrantsVaršavā parakstīja līgumu, kurā atzina pašreizējo Vācijas - Polijas robežu. Branta Austrumu politika Vācijā tika uztverta pretrunīgi. Vairāki sociāldemokrāti Bundestāgā pārgāja labējo nometnē, un Villijam Brantam tikai ar dažu balsu pārsvaru izdevās noturēties amatā. 1972. gadā notika vēlēšanas, kurās sociāldemokrāti guva vislielākos panākumus partijas vēsturē.
Tomēr kanclera popularitāte pamazām samazinājās. To ietekmēja gan1973. gada naftas krīze, gan skandāls ar Branta padomniekuGinteru Gijomu. 1974. gada 6. maijā Brants atkāpās no amata, un par kancleru kļuva viņa partijas biedrsHelmūts Šmits. Lai arī atkāpies no amata, Brants turpināja vadīt sociāldemokrātisko partiju un spēlēja lomu ganiekšpolitikā, gan starptautiskajā politikā.
|
|---|
| | 1901—1925 | |
|---|
| | 1926—1950 | |
|---|
| | 1951—1975 | |
|---|
| | 1976—2000 | |
|---|
| | 2001—pašlaik | |
|---|
|
