| Vilis Lācis | |
|---|---|
 | |
| LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs | |
| Amatā 1940. gada25. augusts — 1959. gada27. novembris | |
| Pēctecis | Jānis Peive |
| Dzimšanas dati | 1904. gada12. maijā Vecmīlgrāvis,Mangaļu pagasts,Rīgas apriņķis,Vidzemes guberņa,Krievijas Impērija(tagad Latvija) |
| Miršanas dati | 1966. gada6. februārī (61 gada vecumā).svg) Rīga,Latvijas PSR(tagad Latvija) |
| Politiskā partija | PSKP |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Marija Bute (laulībā 1927—1944) Velta Kalpiņa (no 1944) |
| Bērni | 5 |
| Profesija | rakstnieks, politiķis |
| Paraksts |  |
Vilis Lācis (īstajā vārdāJānis Vilhelms Lāce (vecajā ortogrāfijā:Jahn Wilhelm Lahze)[1]; dzimis1904. gada12. maijā (vecajā stilā1904. gada29. aprīlī), miris1966. gada6. februārī) bija latviešu rakstnieks,reālisma un vēlāksociālistiskā reālisma pārstāvis, rakstījis īso un garoprozu.Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947), divuStaļina prēmiju laureāts (1949, 1952).
PēcLatvijas okupācijas bija viens no vadošajiemkolaboracionistiem,Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs (1940),Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940—1946),Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946—1959),PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954—1958).
V. Lācis dzimis 1904. gadāMangaļu pagastaRīnūžos (tagadējaisVecmīlgrāvisRīgā) ostas strādnieka ģimenē, tēvs Tenis Lāce, māte Karlīne Lāce, dzimusi Veidemane (Veidemann).[1] Viņš mācījāsDaugavgrīvas draudzes skolā. 1916. un 1917. gadā dzīvoja pašreizējāĀdažu novadaCarnikavas pagastaGarciema „Dīķos”.[2]
PirmsRīgas okupācijas Pirmā pasaules kara laikā ģimenebēga uzAltaja novaduSibīrijā, kur V. Lācis pabeidzaBarnaulas skolotāju semināru un kļuva par ciema padomes sekretāruBijskā, tur arī publicēja savu pirmo darbu —feļetonulaikrakstā "Sibīrijas Сīņa".
1921. gadā Lāču ģimene atgriezās Latvijā. 1920. gados V. Lācis piepelnījās kā ostaskrāvējs, kuģakurinātājs unzvejnieks. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928—1988), Ojārs (1932—1940) un Edvīns (1944—2004). 1930. gadā tika publicēts viņa stāsts „Sieviete” un pirmais romāns „Atbrīvotais zvērs”. 1933.—1935. strādāja Rīgas 9. bibliotēkā. Pēc 1933. gada Viļa Lāča karjeru virzīja žurnāla „Atpūta” un laikraksta „Jaunākās Ziņas” līdzīpašnieceEmīlija Benjamiņa, kas „Jaunākajās Ziņās” turpinājumos publicēja Lāča populārāko romānu "Zvejnieka dēls". 1938. gadā Lācis kļuva par "Jaunāko Ziņu" štata līdzstrādnieku.
PēcLatvijas okupācijas 1940. gadā Vilis Lācis piedalījās gājienā sakarā ar politieslodzīto komunistu atbrīvošanu, kura laikā izteica vēlmi būt parLatvijas Komunistiskās partijas biedru. Ar slepenu LKP CK biroja lēmumu V. Lācim tika piešķirts partijas biedra stāžs no 1928. gada un viņš tika iecelts parKirhenšteina valdības iekšlietu ministru. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā 25. augustā iecelts parLatvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. Viņa paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm.
Otrā pasaules kara laikā V. Lācis uzturējās Maskavā, bet sieva ar dēlu Zigurdu bija spiesti dzīvotKirovas apgabalā. 1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kadSarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, 18. novembrī Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945—1998) un Juris (1946).
1946. gadā pret Vili LāciLatvijas nacionālie partizāni ("Lāča mednieki") veica atentāta mēģinājumu.[3][4]1946.—1959. gadā viņš bijaLatvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, līdztekus 1954.—1958. gadāPSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.
Vilis Lācis saslima arcukura diabētu, kas komplicējās ar acu kaiti, diviem smadzeņu insultiem un pēdu gangrēnu. 1959.—1962. gada partijas tīrīšanās viņu turēja aizdomās par simpatizēšanunacionālkomunistiem un atbrīvoja no visiem amatiem.
Miris 1966. gada 6. februārī nomiokarda infarkta. ApglabātsMeža kapos.[5]
1930. gadā tiek izdots viņa pirmaisromāns „Atbrīvotais zvērs”, gadu vēlāk vairākos turpinājumos laikrakstā „Sociāldemokrāts” sāk izdot triloģiju „Putni bez spārniem”. Taču popularitāti V. Lācis iegūst vien 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu "Zvejnieka dēls", un romānu drīz dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma „Zvejnieka dēls” 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem. Šis romāns izmaina arī paša V. Lāča dzīvi — viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot par profesionālu rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58stāstus, 6lugas un virkni publicistisku rakstu.
Padomju varas laikā V. Lācis vairākus darbus pārstrādājis atbilstoši padomju ideoloģijas prasībām, kā arī rakstīja stingri socreālisma kanonā ieturētus darbus, tādējādi viņa darbi tika tulkoti visās Padomju Savienības republiku valodās.
Pēc V. Lāča darbiem uzņemtas mākslas filmas ("Zvejnieka dēls", "Uz jauno krastu", "Akmeņainais ceļš", "Zītaru dzimta), leļļu animācijas filma "Vanadziņš", uzvestas lugas ("Zvejnieka dēls"), opera (M. Zariņa "Uz jauno krastu") un baleta izrāde (R. Grīnblata "Rigonda").
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Augusts Kirhenšteins (kā LR Ministru prezidents) | Latvijas valdības vadītājs 1940. gada25. augusts —1959. gada7. novembris (kā LPSR TKP/MP priekšsēdētājs) | Pēctecis: Jānis Peive |
| ||||||||||||||||||
|