Lai arī vilnas iegūšanai tiek audzētas alpakas, arī no vikunjas iegūst ļoti smalku, mīkstu un kvalitatīvuvilnu. Iegūtais daudzums ir ļoti neliels, jo vilnu drīkst iegūt tikai nosavvaļas dzīvniekiem, kā arī to drīkst vākt tikai reizi trīs gados. Līdz ar to šī vilna ir arī ļoti dārga. SenajāInku impērijā vikunjas vilnas izstrādājumos drīkstēja tērpties tikai karaliskā ģimene.
Vikunjas dabīgais izplatības areāls aptver Andu kalnu pļavasArgentīnas ziemeļrietumos,Bolīvijā,Čīles ziemeļos unPeru, 3200—5000 metru augstumāvirs jūras līmeņa. Tā ir introducēta arīEkvadorā, mājojot nelielā teritorijā valsts vidienē.[1] Vislielākā populācija sastopama Bolīvijā. Vikunja irPerunacionālais dzīvnieks, un tās attēls ir redzams uz Peruģerboņa.
Uz krūtīm vikunjai aug garš matojums, kas atgādina krēpes
Vikunja ir smalks, graciozszālēdājs, nedaudz mazāks kā otrs Dienvidamerikā dzīvojošais kamieļu dzimtas savvaļas dzīvnieks —gvanako. Kopumā vikunja ir mazākā no visām sugāmkamieļu dzimtā.[3] Arīgalva ir smalkāka un nedaudz mazāka nekā gvanako galva, bet smailās, trīsstūraināsausis toties nedaudz garākas.
Tai ir lielas, izteiksmīgasacis, garškakls unkājas. Kā visi biezpēdaiņi, arī vikunja iet uz pilnas pēdas, nevis uz pirkstgaliem kāstirnas. Tādējādi vikunjaspēdām ir laba saķere arzemi, akmeņiem un ripojošo kalnu granti, un tā neizmīda nabadzīgo, plāno kalnuaugsni.[3] Vikunjas ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 1,25—1,90metri, augstums skaustā 70—110cm, astes garums 15–25 cm, svars 35—55kg.[3][4] Vikunjas matojums ir ļoti mīksts, biezs, gaišibrūnā krāsā uz muguras, kakla un galvas, bet pakaklē, uz krūtīm, vēdera un kāju iekšpusēm tas ir pelēcīgibalts. Uz krūtīm matojums ir ļoti garš, sasniedzot 20–30 cm.[3][4] Vikunjām līdzīgi kā grauzējiem visu mūžu augzobi un to priekšzobiem no iekšpuses nav emaljas.[4][5]
Vikunjas veido nelielus ģimeņu barusVikunjas ir ļoti modras un nepārtraukti vēro apkārtniVikunjai parasti piedzimst viens mazulis
Vikunjas parasti uzturas 3200—4800 metru augstumā.[1] Tās ir aktīvas gaišajā diennakts laikā un barojas ar īso kalnupļavu zāli. Pļavas ir nabadzīgas, zāle asa un sausa. Galvenais augs, ar ko barojas vikunjas, irauzenes. Naktis tās pavada klinšainās nogāzēs. Tā kā kalnosgaiss ir retināts, tad dienā tas iesilst samērā ātri, bet naktīs temperatūra strauji nokrīt līdz nullei. Lai pārciestu lielāstemperatūras svārstības, daba vikunjām devusi īpaši mīkstu, biezu un pūkainu matojumu.
Vikunjas veido ģimeņu grupas, kas sastāv no dominantā tēviņa, mātītēm un to mazuļiem, apvienojot līdz 20 indivīdiem.[4] Jaunie tēviņi, kas pametuši ģimenes, apvienojas "vecpuišu baros”, bet pieaugušie tēviņi, kuriem nav ģimenes, dzīvo pa vienam.[3] Katrai ģimenei ir divas teritorijas — barošanās teritorija, kura ir lielākā no abām teritorijām, un gulēšanas teritorija, kas atrodas augstāk kalnos. Abas teritorijas kopā ir 7—30ha lielas.[4] Tēviņš teritorijas iezīmē un modri apsargā, padzenot no tām citus dzimumbriedumu sasniegušos tēviņus. Katru dienu vikunjas veic pārceļošanu no vienas teritorijas uz otru: agri no rīta tās dodas pa kalniem lejup, lai barotos, bet vēlā pēcpusdienā atgriežas augstāk kalnos, lai atpūstos.[3] Vikunjas papildu zālei uzņem arī dažādas minerālvielas, laizotkaļķakmeņus un citus minerālus.
Vikunjas ir ļoti uzmanīgas un tramīgas, tēviņš nepārtraukti uzmana apkārtni. Tām ir ļoti laba dzirde un pie mazākām aizdomām tās metas bēgt, tēviņam izdodot īpašu trauksmes signālu — soprāna svilpienu. Lai izbēgtu no briesmām unplēsējiem, vikunjas glābiņu meklē stāvās klinšu nogāzēs. Ģimenei bēgot, tēviņš skrien pēdējais, paliekot starp savu baru un plēsēju. Īsā distancē vikunja spēj sasniegt ātrumu 50 km/h pat 4500 metru augstumā.[3][4] Lai to spētu paveikt, vikunjāmsirds ir par 50% lielāka nekā citiem līdzīga izmēra zīdītājiem.[4]
Vairošanās sezonā, kas atšķirīgos reģionos var būt atšķirīgos laikos (martā un aprīlī), dominantais tēviņš sapārojas ar visām sava bara mātītēm. Grūsnības periods ilgst 330—350 dienas, piedzimstot vienam mazulim. Jau pēc pirmajām 15 minūtēm jaundzimušais ceļas kājās un sāk sekot savai mātei. Mazulis paliek kopā ar māti 4—9 mēnešus, ja ir tēviņš, bet 10—11, ja ir mātīte. Ģimeni pamet gan jaunie tēviņi, gan mātītes, dominantajam tēviņam tos no bara nošķirot un neļaujot tiem atgriezties.[3][4] Tēviņi apvienojas vecpuišu baros, bet mātīte pievienojas kādai no ģimenēm. Sasniedzot divu gadu vecumu, vikunjas sasniedz dzimumbriedumu.[3] Vikunja savvaļā vidēji dzīvo līdz 20 gadu vecumam, vecākā zināmā vikunja ir sasniegusi 24 gadu un 9 mēnešu vecumu nebrīvē.[4]
Mūsdienās vikunjas ir aizliegts medīt, un tās aizsargā likumi, lai gan nesenā pagātnē dzīvnieki tika intensīvi medīti. Sugas izdzīvošana kritisko robežu sasniedza 1974. gadā, kad savvaļā bija sastopamas ne vairāk kā 6000 vikunjas. Pateicoties ieviestajiem aizsardzības pasākumiem, populācija mūsdienās sasniegusi 350 000.[1] Lai izvairītos no malumedniekiem un nelikumīgām medībām, vikunjām, kurām vilna izaug garāka par 2,5 cm, tā tiek apcirpta.[6] Katru gadu vikunjas tiek sadzītas aplokā. Tām, kurām vilna ir pietiekami gara, tā tiek apgriezta. No vienas vikunjas iegūst apmēram 120—150 g vilnas. Pēc tam vinkunjas tiek palaistas atpakaļ savvaļā. Dzīves laikā tās vilna tiek apgriezta apmēram piecas reizes.[6][7]
↑Bonacic, Cristian; Gimpel, Jessica (2003-01-01). Lemons, John; Victor, Reginald; Schaffer, Daniel, eds. Sustainable Use of the Vicuña: A Critical Analysis and the MACS Project. Springer US. p. 348. doi:10.1007/978-1-4615-0375-0_24.ISBN 978-1-4613-5045-3.
_au_Chili.jpg)