Trešais reihs (vācu:Drittes Reich — ‘Trešāimpērija’ jeb ‘Trešā lielvalsts’) ir vēsturē plaši lietotsVācijas nosaukums laikā no1933. līdz1945. gadam oficiālā nosaukumaVācijas Impērija (1933—1943) unLielvācijas Impērija (1943—1945) vietā. Lai apzīmētu šo perioduVācijas vēsturē, izmanto arī terminus "fašistiskā Vācija", "nacistiskā Vācija", "Hitlera Vācija" un "hitleriskā Vācija". Terminu 'fašisms' lietojaPadomju Savienībā un lieto tās bijušajās republikās, tomēr Vācijai faktiski atbilst 'nacisms' jeb 'nacionālsociālisms'.
Vācijā pastāvēja dažādi paramilitāri grupējumi, kuru starpā notika bruņotas sadursmes, šādi apstākļi pastiprinājapilsoņu tieksmi pēc stingras varas.[1]
1919. gadāMinhenē tika izveidota Vācu strādnieku partija, kurā iestājāsĀdolfs Hitlers. Sākotnēji partija bija mazskaitlīga, tās biedri pulcējās alus krogos. Hitleram piemitaoratora prasmes, izceļoties starp pārējiem cilvēkiem, viņš kļuva par partijas vadītāju. Partija centās aizstāvēt strādnieku intereses un paudagalēji nacionālistiskus nodomus, 1920. gadā tā publicēja savu pirmo programmu "25 punkti" un kļuva par "Nacionāli sociālistisko vācu strādnieku partiju", un izveidojaSA (Sturmabteilungen) — trieciennieku daļas. To forma bija brūna, ar nacistu simboliku.
Starpfederālo un labējoBavārijasvaldību pastāvēja nesaskaņas. Cenzdamies tās izmantot, nacisti 1923. gadā Minhenē sarīkoja "alus puču", lai gāztu valsts valdību. Bavārijas labējie politiķi neatbalstīja pučistus galējās politiskās orientācijas dēļ. Starp SA unpoliciju norisa ielas kaujas, puču apspieda un lielāko daļu tā vadoņu apcietināja. Hitleram piespriedacietumsodu. Tā laikā viņš sarakstījatraktātu par nacisma pamatnostādnēm"Mana cīņa" (Mein Kampf).
Pēc nacistu vadoņu atbrīvošanas no ieslodzījuma pirms termiņa partija iesaistījās likumīgajā politiskajā darbībā un piedalījāspašvaldību unReihstāgavēlēšanās. NSVSP izplatījās un ieguva atbalstītājus un biedrus visāsVācijas zemēs. Nacistu politiskā programma bija interesanta visiem sabiedrības slāņiem: apakšslānim tika solīta iztika, vidusslāni interesējakomunisma draudu novēršana,rūpnieki un militāristi varēja sagaidīt Vācijas atdzimšanu. 30. gadu sākumā partijas biedru skaits pārsniedza 800 000. Nozīmīgufinansiālu atbalstu nacistiem sniedza lielrūpnieki. Aktīvi tika pielietotapropaganda, par to bija atbildīgsJozefs Gebelss. Notika masveida pasākumi ar lāpu gājieniem, karogiem, vadoņu runām. Tika izveidotas elitāras nacistu vadoņu apsardzes vienībasSS (Schutzstaffel), to forma bija melna, nacistu simboliku papildināja miroņgalvu attēli.
Hitlers pārliecināja Hindenburgu izmantotkonstitūcijā paredzētās prezidenta tiesības un atlaistReihstāgu, un izsludināt jaunasvēlēšanas. Neilgi pirms tā Reihstāga ēka tika aizdedzināta, nacisti vainoja komunistus parparlamenta dedzināšanu un pamudināja Hindenburgu izsludināt ārkārtas stāvokli, līdz ar to tika ierobežotas daudzastiesības.SA unSS piedalījās ielu patruļās līdzāspolicijai. 1933. gada martā aizliegtaskreisās partijas, vadošiekomunisti unsociāldemokrāti apcietināti, radītas pirmāskoncentrācijas nometnes. Reihstāga vēlēšanās uzvarēja nacisti. Tagad daudzi pieņemtielikumi nebija atbilstošipamatlikumam, parlaments kļuva par iestādi, kas vienkārši apstiprināja nacistu partijas lēmumus. Tā paša gada vasarā tika aizliegtas visaspolitiskās partijas, izņemotnacionālsociālistisko. 1934. gadā 86 gadu vecumā nomira Hindenburgs, Hitlers apvienojavalsts prezidenta unkanclera amatus, pārņemotbruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus, un ieguva titulu 'fīrers' (Führer — vadonis).
Pašāvaldošajā partijā notika tīrīšanas, kas pirmām kārtām bija vērstas pret kopš 1919. gada augstu stāvošajiemnacistiem. Partijā pastāvēja zināma nenoteiktība, tādēļ ka tā vienlaicīgi bija gansociālistiska, gannacionālistiska. Politiski un fiziski tika iznīcināti tie, kas pārlieku bija uzticami sociālisma ideāliem. 1934. gada 30. jūnijs pazīstams kāgaro nažu nakts —SS apcietināja vairākus nacionālsociālistu līderus, tostarpGregoru Štraseru unSA vadītājuErnstu Rēmu (abus nogalināja), tika nošauti ap 1000 SA vīru.
Pretējisociālisma principiem, kurus sludināja nacisti pirmsvēlēšanām, netika īstenota privātīpašumu plašanacionalizācija, valsts pārņēma tikaiebreju un politisko pretinieku īpašumus.
Trešajā reihā faktiski nepastāvējavaras dalīšana, tāpēc likumdošanas varas orgāni Reihstāgs un Reihsrāts (augšpalāta, atlaista 1934. gadā) nedarbojās pilnvērtīgi. Kopš 1933. gadā Reiha kabinets (izpildvara) varēja izdotlikumus.
Lielākā daļatiesu varas struktūru tika pārņemtas no Veimāras Republikas, taču daudzascilvēktiesības, kas bija noteiktas Veimāras Republikaskonstitūcijā, tika ierobežotas ar reiha likumiem. 1934. gadā ieviesa jaunu tiesas veiduTautas tiesas palātu (Volksgerichtshof), kurā tika izskatītas politiskas lietas.
Veimāras Republikas laikā Vācijā bija attīstījusiesmodernismamāksla, kura neatbilda nacistu ideoloģijai un Hitlera personīgajiem uzskatiem — viņš bijaklasicisma (neoklasicisma) piekritējs. 1937. gadāMinhenē pēcGebelsa ierosinājuma un Hitlera piekrišanasTautas apgaismības un propagandas ministrija sarīkoja (galvenais organizators bijaĀdolfs Cīglers)Deģeneratīvās mākslas izstādi, kurā tika izstādīti vairāk nekā 650 mākslas darbu, kuru autori bijavācieši vai dzīvojuši Vācijā, kāVasilijs Kandinskis,Oto Dikss,Ernsts Ludvigs Kirhners,Makss Bekmans,Oskars Kokoška, arī nacistsEmīls Nolde (kopā 112 mākslinieki). Pēc Deģeneratīvās mākslas izstādes slēgšanas (izstāde ilga piecus mēnešus) tā tika padarīta par ceļojošu un līdz 1941. gadam apmeklēja vēl 11 pilsētas. Pēc šīs izstādes daļa eksponātu tika iznīcināta, daļa — pārdota izsolēs. Daļa mākslinieku, kuru darbi tika uzskatīti par deģeneratīviem, pārcēlās dzīvot uz ārzemēm, Kirhners 1938. gadā izdarījapašnāvību, Nodem nacistu partija aizliedza gleznot. Tajā pašā gadā (1937) Minhenē norisinājās Trešā reiha atzītās mākslas izstāde — Lielā Vācijas Mākslas izstāde; abas izstādes norisinājās tādā tuvumā, lai sniegtu apmeklētājiem iespēju izjust atšķirību starp augstvērtīgu un nevērtīgu mākslu.
1944. gada pavasarī tika publicēts saraksts "Dieva apdāvinātie", kurā nacisti iekļāva viņu novērtētus māksliniekus.[3]
Propagandas ministrijā tika izveidotas mākslas nozaru kameras, piemēram, mūzikas kamera, filmu kamera.
Vācijas Kristiešu karogs
Par oficiālu sveicienu kļuvaHeil Hitler (lai dzīvo Hitlers) ar paceltu roku. 1933. gadā Berlīnē notika nacistu sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums. Par obligātuliteratūru visai sabiedrībai kļuva Hitlera "Mana cīņa". Augstus amatus ieņemošie nacisti piekopa gana greznu dzīvesveidu (zemesgabalu, muižu un piļu,automašīnu iegūšana savā īpašumā,baļļu, rautu un citu saviesīgu pasākumu rīkošana).
1933. gadā tika izveidota reiha baznīca, kura aptvēra Vācijasprotestantus (ap 60% iedzīvotāju). Apmēram 5000 mācītāju izveidoja konfesionālo baznīcu, kura darbojās neatkarīgi no valsts. 30% Vācijas ticīgo bijakatoļi; Hitlers arpāvestu noslēdza konkordātu (pāvests atzina nacistu varu Vācijā, nacisti solīja neiejaukties katoļu dzīvē), 1937. gadā pāvests konkordātu lauza, aicinādams mācītājus sprediķos vērsties pret nacistu varu, taču katoļi ievērojamu pretdarbību nacistiem neīstenoja, un katoļu baznīcas ietekme reihā tika samazināta.[4]
Zēni, sasniedzot sešu gadu vecumu, kļuva par pimpfiem (Pimpf), visus desmit gadu vecos zēnos ieskaitījaJungfolkā (Deutsches Jungvolk — 'vācu jaunā tauta'), visus četrpadsmitgadīgos zēnus ieskaitījaHitlerjūgendā (Hitlerjugend — 'Hitlera jaunatne'), kur viņi tika apmācīti līdz militārā dienesta laikam (visa apmācība bija vērsta uz karadienestu). Savukārtmeitenes piedalījāsVācu meiteņu apvienībā (Bund Deutscher Mädel), kur viņas apguvamājsaimniecības iemaņas.
Vācijas un Latvijas attiecības sarežģījaUlmaņa režīma attieksme pretvācbaltiešiem, kādēļ pēdējo organizācijas sūtīja sūdzības uzBerlīni, pēc kā Reiha Ārlietu ministrija pat iesniedzanotas. Tāpat problēmas radīja vācbaltiešu organizāciju nacifikācija.Erharda Krēgera "Kustības" piekritēji sludinājs, ka Vācijai jāpievieno sevBaltijas valstis.
1935. gadā, laikā, kad pastāvējaAustrumu pakta projekts, Vācijas ārlietu resors centās pārliecinātVilhelmu Munteru, tā laika Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru, par šāda pakta nevēlamību. Tāpat no vācu puses tika izteikta doma par iespēju noslēgt ar Latviju divpusēju neuzbrukšanas līgumu.
Sevišķas problēmas Latvijas un Vācijas attiecībās radījaUlmaņa valdības pieņemtiekameru likumi 1936. gada sākumā, jo īpašiTirdzniecības un rūpniecības kameras izveide, kas aizskāra vācbaltiešu saimnieciskās intereses —Vācijas ārlietu ministrsKonstantīns fon Neirats paziņoja, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs abu valstu attiecības. Vācijas sūtnis Latvijā Ekhards fon Šaks iesniedzaprotesta notu, ko Latvijas valdība noraidīja kā iejaukšanos valsts iekšējās lietās. Latvijas sūtnis VācijāHugo Celmiņš 4. februārī ziņoja uzRīgu, ka viņš nedēļas laikā Vācijaspresē saskaitījis 165 Latvijai naidīgas publikācijas. Munters sarunā ar Šaku izteica cerību, ka Vācijas valdība noturēs savas valsts presu pieklājības robežās. Šaks par šo sarunu ziņoja uz Berlīni, un 1937. gadā Vācija un Latvija vienojās par atturēšanos no preses uzbrukumiem (vienošanās netika ievērota).
Tāpat Latviju uztrauca Vācijas īstenotāDrang nach Osten politika. Vācija uzskatīja Latviju par propadomiski virzītu.
Hitlers Reihstāgā piesaka karu ASV, 1941. gada 11. decembris
1939. gada 7. jūnijā Berlīnē Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Vācijas ārlietu ministrsJoahims fon Ribentrops uz desmit gadiem noslēdzaneuzbrukšanas līgumu. Pēc līguma parakstīšanas notika Muntera unHitlera saruna.[7]
Lielvācijas impērija (1942), tumši zaļā krāsā — Trešais reihs, gaišākā — reihskomisariāti un formāli brīvā Dānija, visgaišākajā — kara administrācijas.
.svg)
.svg)
.svg)
.svg)
.jpg)
.svg)
