Tokija (東京, Tōkyō — 'Austrumu galvaspilsēta'), formāliTokijas metropole (東京都, Tōkyō-to) ir viena noJapānas 47prefektūrām un ir īpaša starp pārējām prefektūrām ar to, ka pēc valstslikumiem Tokija vienlaicīgi ir arīlielpilsēta.[1]
Tokija sākotnēji bija pazīstama kā "Edo" (江戸), kas ir kandži saliktenis no 江 ("līcis") un 戸 ("ieeja, vārti, durvis").[2] Nosaukums, ko var tulkot kā "estuārs" raksturo sākotnējo atrašanās vietuSumidas upes unTokijas līča satekā.Meidži restaurācijas laikā 1868. gadā pilsētas nosaukums tika mainīts uz Tokiju (東京, no 東 "austrumi" un 京 "galvaspilsēta"), kad tā kļuva par jauno impērijas galvaspilsētu,[3] saskaņā ar Austrumāzijas tradīciju galvaspilsētas nosaukumā iekļaut vārdu "galvaspilsēta" (京).[2] Agrīnajā Meidži periodā pilsētu dažreiz sauca par "Tōkei", kas ir cita izruna tām pašām rakstzīmēm. Dažos saglabājušos oficiālajos angļu valodas dokumentos tiek izmantota rakstība "Tokei";[4] tomēr šī izruna tagad ir novecojusi.
Pilsēta dibināta 1457. gadā, kaddaimjo (daimyō) Ota Dokans uzcēla Edo pili. 1590. gadā Edo pilisjogunsTokugava Iejasu (Tokugawa Ieyasu) izvēlējās par savu rezidenci, un Edo kļuva par Japānas faktisko galvaspilsētu. Tomērimperatora rezidence palikaKioto.Edo perioda laikā pilsēta vairākkārtīgi gandrīz pilnīgi nodega. Jau XVIII gadsimtā Edo iedzīvotāju skaits pārsniedza 1 miljonu.
1869. gadā Meidzi perioda sākumā 17 gadus vecais imperatorsMeidzi atjaunoja imperatora varu, pārcēlās uz Edo un pārsauca to par Tokiju. Tomēr Tokija kļuva par galvaspilsētu tikaide facto, imperators nekad formāli nav akceptējis galvaspilsētas pārcelšanu uz Tokiju.
1923. gada 1. septembrī Tokiju skāraLielā Kanto zemestrīce, kuras laikā, galvenokārt ugunsgrēku dēļ, gāja bojā vairāk nekā 100 000 cilvēku, un liela daļa pilsētas tika nopostīta. Nākamajās desmitgadēs Tokija tika pārbūvēta, bet tai nācās ciest atkārtotus postījumusOtrā pasaules kara laikā. 1945. gadāSabiedroto veiktajos gaisa uzlidojumos, īpašidegbumbu bombardēšanas laikā, tika iznīcināti plaši Tokijas dzīvojamo rajonu apgabali, un bojā gāja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju.
Pēc kara Tokija tika atjaunota un piedzīvoja strauju ekonomisko un demogrāfisko izaugsmi. 1964. gadā Tokijā notikavasaras olimpiskās spēles, kas simbolizēja Japānas, kā modernas, industrializētas valsts, atgriešanos starptautiskajā sabiedrībā.
1995. gada 20. martā Tokijas metro notikazarīna gāzes uzbrukums, kuru veica reliģiskā kultaAumŠinrikjo locekļi. Uzbrukumā gāja bojā 13 cilvēki un vairāk nekā 5000 tika ievainoti, notikums izraisīja sabiedrības šoku un izraisīja plašas pārmaiņas Japānas drošības sistēmā.
2011. gadā, lai gan Tokija tieši necieta no Tohoku reģiona zemestrīces un cunami, pilsēta tika būtiski ietekmēta — notika energoapgādes ierobežojumi, tika atcelti sabiedriskie pasākumi, un tika pastiprināta gatavība ārkārtas situācijām.
2021. gadā Tokija rīkojavasaras olimpiskās spēles, kas sākotnēji bija plānotas 2020. gadā, taču tika pārceltasCOVID-19 pandēmijas dēļ. Spēles norisinājās bez skatītājiem un stingros drošības apstākļos, kļūstot par simbolu globālajai pielāgošanās spējai un sabiedrības izturībai.
Tokija atrodasJapānas centrālajā daļā,Honsju salā pieKlusā okeānaTokijas līča. Tokija ir nozīmīgākais Japānas politiskais, ekonomiskais, finanšu un kultūras centrs. Tokija ir arī viena no globālas nozīmes pasaules pilsētām. Tokijas aglomerāciju var uzskatīt par lielāko pilsētu pasaulē.
Administratīvi Tokija nav pilsēta, bet valsts prefektūra. Austrumtokija iedalās 23 speciālajos rajonos (tokubetsu-ku), katrs ar savu pašvaldību, bet Rietumtokija — 26 atsevišķās pilsētās (shi), pēc tiesībām pielīdzinātām citām Japānas pilsētām. Administratīvi Tokijā ietilpst arī piekrastes salas, pat 1850 km attālumā no piekrastes.
Tokijai raksturīgs mitrssubtropu klimats (Kepena klimata klasifikācijā: Cfa),[5] karstas, mitrasvasaras un maigas, samērā sausasziemas. Veģetācijas periods Tokijā ilgst aptuveni 322 dienas, no februāra vidus līdz janvāra sākumam.[6] Vasaras mēnešos gaisa temperatūra bieži pārsniedz 30 °C, savukārt ziemā tā reti nokrītas zem 0 °C. Siltākais mēnesis ir augusts, kurā vidējā temperatūra ir 26,9 °C. Vēsākais mēnesis ir janvāris, kurā vidējā temperatūra ir 5,4 °C. Rekordzemākā reģistrētā temperatūra bija −9,2 °C 1876. gada 13. janvārī. Rekordaugstākā temperatūra bija novērota 2004. gada 20. jūlijā, kad gaisa temperatūra sasniedza 39,5 °C.[7]
Katru gadu ziemā Tokijā ir novērojami reti, nelielisniega nokrišņi. Nokrišņu daudzums sasniedz vidēji 1600 mm gadā, lielākais nokrišņu daudzums novērojams jūnijā un septembrī —lietus sezonas (tsuyu) untaifūnu periodos. Mitrākais mēnesis kopš uzskaites sākuma 1876. gadā bija 2004. gada oktobris, kad nolija 780 milimetri lietus, no kuriem 270,5 mm nolija vienā dienā — 9. oktobrī. Pēdējais mēnesis, kurā vispār nav novēroti nokrišņi, ir 1995. gada decembris. Gada nokrišņu daudzums ir svārstījies no 879,5 mm 1984. gadā līdz 2229,6 mm 1938. gadā.[7]
Tokijas klimats ir ievērojami sasilis kopš temperatūras novērojumu sākuma 1876. gadā.
Tokijas piekrastes salās klimats ievērojami atšķiras no pārējās pilsētas klimata.Čičidžimas klimatsOgasavaras ciematā atrodas uz robežas starp tropiskosavannas klimatu (Kepena klasifikācija: Aw) un tropiskolietus mežu klimatu (Kepena klasifikācija: Af). Tā atrodas aptuveni 1000 km uz dienvidiem no Tokijas metropoles, tādēļ klimatiskie apstākļi ir ļoti atšķirīgi.
Tokijas vistālāk austrumos esošā teritorija,Minamitorišimas sala Ogasavaras ciematā, atrodas tropiskās savannas klimata joslā (Kepena klasifikācija: Aw). TokijasIzu un Ogasavaras salas skar vidēji 5,4 taifūni gadā, salīdzinot ar 3,1 taifūnuKanto kontinentālajā daļā.
Tokija atrodasģeoloģiski aktīvā reģionā, kur tektonisko plātņu mijiedarbības dēļ bieži notiek zemestrīces, un reģionu periodiski ietekmē arī citas dabas katastrofas, tostarp plūdi un netieši — vulkānu aktivitāte.
Plūdi
Tokija atrodasKanto līdzenumā ar piecām upju sistēmām un desmitiem upju, kas var izkāpt no krastiem.[8] Intensīvas lietusgāzes, kas bieži notiek lietus sezonas laikā, rada plūdu draudus Tokijas zemākajās vietās —Koto,Edogavā,Sumidā,Katsušikā,Taito unArakavā. Reaģējot uz šo apdraudējumu, ir izbūvēta viena no pasaulē lielākajām pretplūdu aizsardzības sistēmām, kas ļauj no pārplūdušajām upēm savākt lieko ūdeni un to novadīt uzEdo upi, tādējādi un aizsargājot pilsētu no plašiem plūdiem.[8][9]
Vulkāni
Tokija atrodas aptuveni 100 km uz ziemeļaustrumiem noFudzi kalna, kuram ir zems izvirduma risks. Pēdējais Fudzi izvirdums notika 1707. gadā (Hoei izvirdums),[10] un eksperti brīdina, ka nākamais izvirdums varētu būtiski ietekmēt Tokiju, izraisot traucējumus transporta un elektroapgādes sistēmās. Šo risku dēļ Tokija aktīvi iegulda katastrofu novēršanas un seku mazināšanas infrastruktūrā, kā arī regulāri organizē sabiedrības informēšanas un sagatavotības kampaņas.[11][12]
Zemestrīces
Tokija atrodas uz trīs tektonisko plātņu —Filipīnu jūras,Klusā okeāna unEirāzijas — saskares vietas, padarot reģionu par vienu noseismiski aktīvākajiem pasaulē.[13] Metropoles reģionā viena gada laikā notiek simtiem nelieluzemestrīču (4—6 magnitūdas). Vietējie iedzīvotāji tās ignorē, taču tās mēdz radīt bažas ne tikai ārvalstu apmeklētājiem, bet arī japāņiem, kas ir ieceļojuši no citiem valsts reģioniem. Zemestrīces Tokijā reti izraisa lielus postījumus, jo tās ir vai nu pārāk mazas, vai arī to epicentrs atrodās tālu. Īpaši aktīvi ir piekrastes reģioni un mazākā mērāČiba unIbaraki.[14]
Tokiju ir skārušas spēcīgas mega zemestrīces 1703., 1782., 1812., 1855., 1923. gadā un 2011. gadā;[15][16] tiešas un lielas zemestrīces ir relatīvi retas. 1923. gada zemestrīce, kuras stiprums tika lēsts 7,9 magnitūdās, nogalināja vairāk nekā 100 000 cilvēku, un tā bija pēdējā reize, kad pilsētas teritorija tika tieši skarta.[17][18]
Tokija ir pasaulē lielākā vienas pilsētas ekonomika, tāsIKP ir lielāks kāKanādai (8. ekonomika pasaulē).
Tokijā ir labi attīstīta sabiedriskā transporta sistēma, kaut arī maksimumstundās sabiedriskais transports parasti ir pārpildīts, jo ikdienas iedzīvotāju plūsma ir ārkārtīgi liela — trijos centrālajos Tokijas rajonos iedzīvotāju skaits naktī ir 300 000, bet dienā — virs 2 miljoniem.
2023. gadā Tokijā atradās 29 no "Fortune Global 500" kompāniju galvenajām mītnēm, kas bija otrs lielākais koncentrācijas rādītājs pasaulē pēcPekinas.[19] No tām aptuveni 20 uzņēmumi bāzējasMarunouči rajonā, tostarpMUFG,Mitsubishi Corporation unHitachi. ŽurnālaThe Economist pētniecības nodaļa "Economist Intelligence Unit" ilgstoši vērtēja Tokiju kā pasaulē dārgāko pilsētu dzīves dārdzības ziņā — 14 gadus pēc kārtas līdz 2006. gadam, kad Tokiju apsteidzaOslo, vēlāk arīParīze.[20][21] Tomēr gadu ilgadeflācija un ārkārtīgi vājajena, kas sākās 2022. gadā Japānas zemo procentu likmju dēļ, 2023. gadā padarīja dzīves dārdzību Tokijā par 31% lētāku nekāŅujorkā, kas saskaņā ar 2023. gada EIU reitingu ir aptuveni tāds pats kā Pekinā unMančestrā.[22]
Tokijā atrodas plašs muzeju, mākslas galeriju un bibliotēku klāsts. Ueno parkā atrodasTokijas Nacionālais muzejs, valsts lielākais muzejs, kas specializējas tradicionālajā japāņu mākslā,[23] Nacionālais Rietumu mākslas muzejs, kura ēka, ko projektējisLekorbizjē, ir iekļautaUNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā,[24] un Nacionālais dabas un zinātnes muzejs. Ueno parkā netālu no Šinobazu dīķa atrodas Ueno zooloģiskais dārzs. Tas ir slavens ar to, ka ir viens no trim Japānas zooloģiskajiem dārziem, kurā mītlielās pandas (2024. gada maijā tajā dzīvoja 4 pandas).[25]
Citi ievērojami muzeji irArtizon muzejs, kas atrodas Čūo, Nacionālais jaunās zinātnes un inovāciju muzejs Odaibā unEdo-Tokyo muzejs Sumidā, kas sniedz ieskatu Tokijas vēsturē un kultūrā.Edo-Tokyo brīvdabas arhitektūras muzejā ir saglabātas dažādas ēkas, kas pastāvējušas visā Tokijas vēsturē. Netālu no Imperatora pils atrodas arī Nacionālā diētas bibliotēka, Nacionālais arhīvs un Nacionālais modernās mākslas muzejs. Turklāt Ropongi esošais Mori mākslas muzejs un Sumidas rajonā esošais Sumidas Hokusai muzejs ir ievērojami ar savām laikmetīgās unukijo mākslas kolekcijām. Sompo mākslas muzejsŠindžuku ir vislabāk pazīstams ar to, ka tajā atrodas viena noGoga "Saulespuķēm". Tokijas Metropolitēna dārza mākslas muzejā Minato ir apskatāma bijusī Tokijas Jasuhiko (prinča Asakas) māja, kas tika uzcelta greznāArt Deco stilā 1933. gadā. Dzelzceļa muzejs, kas agrāk atradās Kandā, ir pārcēlies uz lielāku ēku Omijā,Saitamā, un tajā glabājas 42 vēsturiski nozīmīgi vilciena vagoni unlokomotīves.[26] Tabakas un sāls muzejā Sumidā ir viena no pasaulē plašākajām dažādutabakas un sāls veidu kolekcijām. Galvenie akvāriji Tokijā ir: Šinagavas akvārijs, Tokijas Jūras dzīvības parks, Saules akvārijs un Sumidas akvārijs.
Tokija atrodas vairāki nozīmīgi teātri, tostarpKabuki-za, kas veltīts tradicionālajaikabuki dramaturģijai, un Jaunais Nacionālais teātrisŠibujā, kur notiek operas, baleta unlaikmetīgās dejas izrādes.[27] Koncertiem un teātra izrādēm tiek izmantotas arī tādas vietas kā Tokijas Operas pilsēta un Tokijas Starptautiskais forums.[28]
Tokijas naktsdzīve koncentrējas Šindžuku, Šibujas un Roppongi rajonos, kur atrodas daudzi bāri, klubi un koncertvietas.[29] Starp populārākajiem festivāliem izceļamiSannō matsuri unSanja matsuri, kā arī biennālaisKanda matsuri.Haradžuku, kas atrodas Šibujā, ir starptautiski pazīstams jauniešu modes un ielu kultūras rajons ar moderniem veikaliem un kafejnīcām.[30] Akihabara, pazīstams arī kā “Elektronikas pilsēta”, ir elektronikas unotaku kultūras centrs, kur atrodami daudzi veikali ar plašuanime,mangu undatorspēļu preču piedāvājumu.[31]
Starp ievērojamākajiem apskates objektiem irTokijasDebesu koks — augstākā celtne Japānā, no kuras paveras panorāmas skats uz pilsētu, kā arī mākslīgā sala Odaiba ar iepirkšanās un izklaides centriem.
Populāri pārgājienu un ainavisko skatu galamērķi ir Okutama un Takao kalns. Kasai piejūras parks ir populāra pludmale. Ueno parks ir pazīstams ar vairākiem muzejiem, zooloģisko dārzu un ir īpaši iecienīts ķiršu ziedēšanas sezonā. Šindžuku Gjoen nacionālais dārzs, Koišikavas Korakuen dārzs, Rikugien dārzs, Hamarikju dārzi, Kijosumi dārzs, Kju Šiba Rikju dārzs, Čindzanso dārzs,Happo-en dārzs,[32] Mukodžimas Hjakaen dārzs un Meidži Džingu iekšējais dārzs ir populāri tradicionālie japāņu dārzi Tokijā, no kuriem daži sākotnēji piederējakazoku dzimtu pārstāvjiem. Botāniskie dārzi Tokijā ietverTokijas Universitātes Koišikavas botānisko dārzu, Jumenošimas tropisko siltumnīcu kupolu un Dabas pētījumu institūta dabas rezervātu.
2008. gadā 36% no prefektūras kopējās sauszemes platības bija noteikti kādabas parki (otrais lielākais skaits aizŠigas prefektūras), proti,Čičibu Tama Kai,Fudži-Hakone-Izu unOgasavaras nacionālais parks (kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā); Meidži no Mori Takao kvazinacionālais parks; un Akikavas Kjūrjo, Hamuras Kusabanas Kjūrjo, Sajamas, Takao Džinbas, Takijamas un Tamakjūrjo prefektūru dabas parki.[33]
↑John Bassett Moore, United States. President, United States. Dept. of State, United States. Dept. of Justice, Francis Wharton.A digest of international law.. Washington: Govt. print. off., 1906.
↑Fiévé, Nicolas & Paul Waley (2003).Japanese Capitals in Historical Perspective: Place, Power and Memory in Kyoto, Edo and Tokyo. p. 253.
_(cropped).jpg)
.jpg)
.svg)
.svg)
.svg)
.svg)
