Svētdiena, senāk latviešu tradīcijās arīpussvēte vaipussvēta[1], līdzīgi kā citur Eiropā, irnedēļas septītādiena, bet citās valstīs, piemēram,ASV,Kanādā,Japānā, svētdiena ir nedēļas pirmā diena.Izraēlā unislāma zemēs svētdiena ir parasta darba diena.
Senajā Romā svētdiena bija veltīta Saulei (šī tradīcija saglabājusies vēl no senāsĒģiptes). Daudzās valodās svētdienas nosaukums atvasināts no Saules (vācu:Sonntag,angļu:Sunday). Romā bija dažādi nedēļas iedalījuma veidi, bet septītā nedēļas diena svētdiena bijaMitras kultā, kas kļuva populārs Romas leģionāru vidū.
Arkristietības izplatīšanos svētdiena tās kontrolētajā pasaules daļā kļuva parDievam veltītu dienu, kas rezervēta reliģiskajam kultam un atpūtai. Pēcjūdu tradīcijas un saskaņā ar Mozusbaušļiem, cilvēkiem ir jāsvētī sestdiena jeb sabata diena, kura Radīšanas stāstā minēta kā Dieva atpūtas diena pēc pasaules radīšanas. Saskaņā ar Bībeli, šī diena ir iedibināta saskaņā ar Dieva gribu tajā pašā laikā, kad Mozus jūdiem pasludināja 10 baušļus. Sabats ir Mozus Derības zīme, līdzīgi kā Noas derības zīme bija varavīksne. Kristieši mūsdienās svētī t.s. "jauno sabatu", Jēzus augšāmcelšanās dienu, kas pēc jūdu tradīcijas ir pirmā nedēļas diena. Jau pirmie kristieši, apustuļi nosprieda, ka nejūdu kristiešiem nav saistošas jūdu tradīcijas, t.sk. apgraizīšana, sabats un dažādie noteikumi attiecībā uz pārtiku.
Romas Imperators Konstantīns 321. gada 7. martā izdeva pavēli, ka turpmāk visiem jāsvēta svētdiena un tā ir atpūtas diena, lai gan zemniekiem tika ļauts veikt vajadzīgos lauka darbus. Kopš tā laika svētdienas svinēšana kļuva par neatņemamu kristīgās kultūras sastāvdaļu, un ar laiku tika arvien vairāk nostiprināta tautā ar jauno nozīmi - dievam veltītā diena.
