Antonijs dzimis 1195. gadā dižciltīgaLisabonas bruņinieka Martina de Bujona ģimenē. Kristībās puisītis ieguva vārdu Fernando. Tēvs cerēja, ka dēls ies tēva pēdās, tomēr jau zēna gados Fernando pieņēma lēmumu kļūt par mūku, un iestājās Lisabonas Svētā Vikentija klosterī, kas piederējaregulāriem kanoniķiem (Augustīniešu ordeņa atzars).
Pēc dažiem gadiem jaunais mūks vīlās klostera vientuļnieka dzīvē. Tēva nāve kaujā armauriem, kā arī piecu pazīstamu franciskāņu mokpilnā nāveMarokā izraisīja viņā karstu vēlēšanos sludinātevaņģēliju. 1220. gadā Fernando atstāja regulāro kanoniķu ordeni un kļuva parfranciskāni, pieņemot mūka vārdu Antonijs.
Tajā pašā gadā viņš franciskāņa Filipa pavadībā devās uz Maroku, laimusulmaņiem sludinātu kristietību. Tomēr slimības dēļ Antonijs bija spiests atgriezties Eiropā. Kad viņš atgriezās, kuģis nokļuva vētrā un tika izmestsSicīlijas piekrastē. Antonijs tajā saskatīja Dieva gribu un nolēma paliktItālijā. Līdz pat savai nāvei viņš vairs neredzēja savu dzimteni.
No Sicīlijas Antonijs devās uz franciskāņu ordeņa ģenerālokapitulu, kur iepazinās ar ordeņa dibinātāju SvētoAsīzes Francisku. Pēc kapitula Antonijs pēc viņa lūguma tika nosūtīts uz attālo klosteri Montepaolo pieForli pilsētas, kur viņš dzīvoja neuzkrītoši un klusi, līdz Forli pilsētas svētkos viņš, par apbrīnu visiem klātesošiem un pašam sev, uzvarēja sava undominikāņu ordeņu oratoru sacensībās.
Piemineklis Sv. Antonijam Lisabonā
Drīz viņu aizsūtīja mācīties pie slavenā teologa Toma Hallona, un pēc mācību pabeigšanas viņš sāka pasniegt teoloģijuBoloņas Universitātē. Ordeņa kārtējā kapitulā Asīzes Francisks uzdeva Antonijam sludināt Itālijas ziemeļu pilsētās, kuras bija pārņēmušikatari.
Antonijs devās tieši uzRimini, pilsētu, kur bija visvairāk kataru piekritēju. Pēc tam viņš turpināja savu sprediķotāja darbībuFrancijas dienvidos. Sv. Antona sprediķiem bija panākumi patTulūzā, kas piederējaalbiģiešu līderimRaimundam VII.[nepieciešamaatsauce]
1224. gadā Antons kļuva par pilsētasLepijanvelē tuvumā esošā franciskāņu klostera priekšnieku. Arvien plašāka kļuva slava par viņa sprediķiem, brīnumdarbiem un tikumīgo dzīvi, viņu iesauca par "Ordeņa lāpnesi". Kārtējā kapitulā viņu ievēlēja par Dienvidfrancijas dienviduprovinciāli, vēlāk viņš apmeklēja Sicīliju, kur viņš nodibināja dažus jaunus klosterus, bet pēc tam viņu ievēlēja par provinciāli tolaik nemierīgā Dienviditālijā, kurgvelfi (Pāvesta piekritēji) cīnījās argibelīniem (imperatora piekritējiem).
PāvestsGregorijs IX piedāvāja Antonijam cienījamu amatuRomas kūrijā, bet viņš no tā atteicās. Pēdējos dzīves gadus Antonijs pavadījaPadujā.
Svētais Antonijss tika kanonizēts gandrīz tūlīt pēc viņa nāves - 1232. gadā.
1263. gadā viņa pīšļi tika pārnesti uzSvētā Antonija baziliku, kuru Padujas iedzīvotāji uzcēla svētā godam. Leģenda vēsta, ka izcilā sprediķotāja mēle bija palikusi neskarta.
Svētais Antonijs tiek uzskatīts Lisabonas un Padujas aizbildni. Viņam par godu nosauktaSanantonio pilsētaASV. Viņš ir arī nabagu un ceļotāju aizbildnis. Pie Svētā Antonija vēršas pazudušo mantu meklēšanā. Kopš19. gadsimta izplatījās paradums baznīcā savāktos ziedojumus nabagiem nosaukt par "Svētā Antonija maizi".
Svēto Antoniju uzskatīja par savu aizbildni daudzas baznīcas brālības. Pastāv neliela mūķeņu kongregācija - "Svētā Antonija māsas", kura nodarbojas ar labdarību.
Svētajam Antonijam veltītās gleznās attēloti viņa dzīves notikumi, galvenokārt, viņa veiktie brīnumi: sprediķis zivīm (Paolo Veronēze), Bērna Jēzus parādīšanās (Muriljo unvan Deiks), brīnums ar ēzeli, kas nometies ceļosSvētās Hostijas priekšā ("Svētā Antona brīnums") (16. gadsimta nezināms flāmu mākslinieks),Džoto attēlojis Svēto Antoniju sprediķa laikā. Gleznas par Svēto Antoniju ir arīSurbaranam,Ticiānam un citiem māksliniekiem..
_-_Facade.jpg)
