Spānijas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ sākot no aizvēsturiskiem laikiem līdz pat valsts izveidei tā ir bijusi pakļauta dažādām ārējām ietekmēm, bieži vien pat vienlaicīgi. No otras puses skatoties, arī pašai Spānijai ir bijusi nozīmīga ietekme uz citām teritorijām, galvenokārtjaunajos laikos, kad tā kļuva parvisu pasauli aptverošu impēriju. Tieši šī iemesla dēļ mūsdienāsspāņu valodā runā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku.
2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni iedzīvotāju. Lielākā Spānijas pilsēta ar 3,1 miljoniem iedzīvotāju irMadride. Tā ir arī valstsgalvaspilsēta.Oficiālā valoda valstī irspāņu, lai ganKatalonijā,Basku Zemē unGalisijā reģionālajām valodām ir oficiāls statuss līdztekus spāņu valodai.
Nosaukums "Spānija" ir atvasināts no vārda "Hispania". Tāromieši dēvējaPireneju pussalu, kur mūsdienās atrodas šī valsts. Savukārt "Hispania" ir radies noseno grieķu dotā nosaukuma šai teritorijai "Iberia", jo šo teritoriju savulaik apdzīvojaibēru ciltis.
Pirmie cilvēkiPireneju pussalas ziemeļos parādījās vēlāpaleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūkstošiem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan paši cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabājušiesAltamirā unPuente Vjesgo netāluSantanderas pilsētas. No 9. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Spānijas teritorijā dzīvojaibēri. 7. gadsimtā p.m.ē. Spānijas dienvidu piekrasti kolonizējafeniķieši ungrieķi. No 5. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Spānijā apmetāsķelti. 3. gadsimta beigās p.m.ē. lielāko Spānijas daļu iekarojaKartāga, bet 1. gadsimtā beigās p.m.ē. —Senā Roma. Mūsu ēras 3. gadsimtā Spānijā iebrukafranki, 5. gadsimtā arīsvēbi,alaņi unvandaļi.Vestgoti izspieda alaņus un vandaļus un nodibināja savu karaļvalsti, kura pastāvēja no 5. gadsimta vidus līdz 8. gadsimta sākumam.
No 711. līdz 718. gadam gandrīz visu Spāniju (izņemot nelielu teritoriju ziemeļrietumos) pakļāvaarābi. 756. gadā tika nodibinātsKordovas emirāts (no 929. gadaKordovas kalifāts).Rekonkistas laikā no 718. līdz 1492. gadam, kad tika atkarotasmauru (arābu unberberu) sagrābtās zemes, atbrīvotajā teritorijā radās spāņu Karalistes (Astūrija,Aragona,Kastīlija,Katalonija,Leona,Navarra un citas). 13. gadsimta sākumā apvienotais spāņu karaspēks guva izšķirošo uzvaru pār mauriem pieNavas de Tolosas. 1492. gadā beidza pastāvēt pēdējā mauru valsts —Granadas emirāts.
12. gadsimtā radās pilsētu militārās savienības (ermandadas) un kortesi, kā arī nostiprinājāskatoļu baznīca. 1479. gadā, noslēdzotpersonālūniju, Aragona apvienojās ar Kastīliju, tādējādi radot pamatu vienotai Spānijai. Lielofeodāļu politiskās tiesības tika ierobežotas, pastiprinājās valsts centralizācija. 1480. gadā tika nodibinātainkvizīcija. Spānijā sāka veidoties absolūtamonarhija.
15. gadsimta beigās un 16. gadsimtā Spānija iekaroja plašas teritorijasCentrālamerikā unDienvidamerikā. 1504. gadā Spānijai tika pievienotaNeapoles Karaliste unSicīlija, 1512. gadā lielākā daļa noNavarras teritorijas, 1516. gadā —Nīderlande, bet pēcItālijas kariem, kuri norisinājās no 1494. līdz 1559. gadam, sagrāba zemes arīItālijas centrālajā daļā unZiemeļitālijā. 16. gadsimta sākumā Spānija kļuva par vienu no varenākajām koloniālajām impērijām pasaulē. 1516. gadā Spānijas troni ieguvaHābsburgi. 1519. gadā Spānijas karalisKarloss I kļuva parSvētās Romas impērijas imperatoru kā Kārlis V. 16. gadsimta pirmajā pusē Spānijā radās kapitālistiskā tipamanufaktūras. Sakarā arzelta unsudraba pieplūdumu no kolonijāmcenu revolūcija Spānijā notika agrāk nekā citās Eiropas valstīs. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimtā Spānijārūpniecība strauji panīka. Karos arAngliju Spānija zaudēja hegemoniju uz jūras. Lielākā sakāve bija "Neuzvaramās armādas" zaudēšana 1588. gadā. Spānija šajā laikā zaudēja arī vairākas teritorijas Eiropā. PēcNīderlandes revolūcijas 16. gadsimtā Spānija bija spiesta atzītNīderlandes neatkarību. No 1640. līdz 1652. gadam notikasegadoru sacelšanās Katalonijā, bet no 1646. līdz 1648. gadam notika sacelšanās pret spāņu kundzību Itālijā. 18. gadsimta sākumā pēckara par Spānijas mantojumu Spānijas troni ieguvaBurboni. Spānijas valdījumus Eiropā sadalījaAustrija,Savoja unApvienotā Karaliste.
1760.—1780. gados Spānijā tika īstenotas vairākas reformas apgaismotāabsolūtisma garā. 1767. gadā no Spānijas tika padzītijezuīti. Šajā laikā tika ierobežotas feodāļu privilēģijas, ieviestsprotekcionisms. 1795. gadā cietusi sakāvipirmās koalīcijas karā arFranciju, Spānija nonāca tās ietekmē un bija spiesta karot Francijas pusē no 1796. līdz 1808. gadam pretApvienoto Karalisti un 1801. gadā pretPortugāli. 19. gadsimtā Spānijā notikapiecas revolūcijas. Pēc revolucionāru sakāves Spānijā tika atjaunotaBurbonu vara, un atceltas demokrātiskās reformas.
PēcNeatkarības kara no 1810. līdz 1826. gadam spāņu kolonijāsAmerikā Spānija no savām kolonijām šajā kontinentā saglabāja tikaiKubu unPuertoriko. No 1830. līdz 1870. gadiem Spānijā notika pilsoņu kari jeb tā sauktiekarlistu kari. 1840. gados Spānijā sākās rūpniecības apvērsums, radās pirmās strādnieku organizācijas. 1855. gadā notika Spānijas vēsturē pirmaisvispārējais streiks. No 1856. līdz 1868. gadam strādnieku kustība tikai pastiprinājās. 1857., 1861. un 1863. gadā notikazemnieku sacelšanās. 1868. gadā izveidojāsPirmās internacionāles Spānijas grupa.
19. gadsimta beigās, izmantojot brīdi, kad Spānijā valda nestabilitāte un ekonomiskā krīze,Kubā unFilipīnās uzsākās neatkarības kustības pret Spāniju. Šajās spāņu kolonijās aizsākās neatkarības kari, kuros iesaistījās arīAmerikas Savienotās Valstis. Rezultātā izcēlāsSpānijas—ASV karš. Spānija cieta sakāvi un šis karš Spānijā tika nodēvēts parEl Desastre ("Katastrofu").
1937.gada 17.jūlijā atsevišķu armijas ģenerāļu sarīkots apvērsums pretSpānijas Otro republiku noveda piepilsoņu kara sākuma.1939.gada 28.martā, sabrūkot republikāņu frontei,ģenerāļa Franko rokās kritaMadride un līdz ar to pilsoņu karš bija beidzies. Šis pašas dienas vakarā padevās arī citas republikāņu kontrolētās spāņu pilsētas. Spānijas pilsoņu karš bija asiņainākais konflikts Spānijas vēsturē. Tajā dzīvību zaudēja aptuveni miljons cilvēku. No tiem aptuveni 200 tūkstoši krita no Franko represijām gan kara laikā, gan arī pēc tā.
1969. gadā Franko par nākamo valsts galvu izvēlējās bijušā karaļaAlfonso XIII mazdēluHuanu Karlosu. Pēc Franko nāves, 1975. gada 22. novembrī Huans Karloss kļuva par Spānijas karali un uzsāka demokrātiskas reformas. Tika legalizētas politiskās partijas un 1977. gada 15. jūnijā tika sarīkotas demokrātiskas parlamenta vēlēšanas.1982. gadā Spānija pievienojāsNATO, bet 1986. gadā —Eiropas Ekonomikas kopienai.
2004.gada11.martāMadridē notika lielākaisterorakts Spānijas vēsturē — gandrīz vienlaicīgi četros elektriskajosvilcienos tika uzspridzinātas 10bumbas, nogalinot 191 un ievainojot 1460 cilvēkus. Atbildību par sprādzieniem uzņēmās starptautiskā teroristu organizācijaAl-Qaida. Pēc šī terorakta no Spānijas premjerministra amata atkāpāsHosē Marija Asnars, kā arī noIrākas tika atsaukti spāņu karavīri.
Spānija atrodasEiropas dienvidrietumos un aizņem aptuveni 84 procentus noPireneju pussalas. Tās kopējaplatība ir 504782km², no kuras 499542 km² irsauszeme, bet 5240 km² ir ūdenskrātuves.[2] Spānijas sauszemesrobežas garums ir 1917,8km.[2] Ziemeļrietumos caurPireneju kalniem Spānija robežojas arFranciju unAndoru, bet rietumos arPortugāli. Savukārt krasta līnijas garums ir gandrīz 2,5 reizes lielāka, tas ir, 4964 km.[2] Ziemeļos Spāniju apskaloBiskajas līcis (spāņi to sauc par Kantabrijas jūru), ziemeļrietumos —Atlantijas okeāns, bet no dienvidiem līdz pat austrumiem —Vidusjūra unBaleāru jūra. Vidusjūras krasta līnijas garums ir 1660 km, savukārt Atlantijas okeāna un Biskajas līča — tikai 710 km. Dienvidos Spāniju noĀfrikas (precīzāk, noMarokas) atdalaGibraltāra šaurums, kas vienlaicīgi arī savieno okeānu ar Vidusjūru. Īsākais attālums starp Spāniju un Āfriku ir tikai 13 kilometri.
Spānijas pakļautībā ir arīBaleāru Salas Vidusjūrā un autonomāsKanāriju salas Atlantijas okeānā, uz dienvidrietumiem no Spānijas un 108 km uz ziemeļrietumiem no Āfrikas krastiem; Kanāriju salās atrodas Spānijas augstākā virsotne — Teides vulkāns (3718 mv.j.l.). Spānijai ir arī piecas nelielas suverēnas teritorijas (plazas de soberanía) Marokas piejūras teritorijā:Seuta,Melilja,Alusemasa,Velesa de la Gomera unČafarinu salas.
Spānijas klimatiskā karte. Zaļā krāsā ir iekrāsotas teritorijas, kurās valda okeāniskais klimats, zilā krāsā — kalnu klimats, oranžā krāsā — kontinentālais klimats, bet dzeltenā krāsā — Vidusjūras klimats
Spānijā pastāv četri lieli un atšķirīgi klimati: okeāniskais klimats, kontinentālais klimats,Vidusjūras klimats un kalnu klimats. Lielākajā daļā Spānijas valda siltaisVidusjūras klimats, kurš mainās atkarībā no ģeogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līmeņa.Ziemas Spānijā ir salīdzinoši siltas. Janvāra vidējā gaisa temperatūra ir no +8 °C līdz +14 °C.[3] Kalnos tā var nokristies pat līdz -7 °C.[3] Savukārtvasarā, jūlija vidējā gaisa temperatūra ir no +23 °C līdz +29 °C.[3]Nokrišņi parasti vairāk irrudenī un ziemā, un valsts lielākajā daļānokrišņu daudzums gadā svārstās no 250 līdz 700 mm.[3]
Spānija ir politiski iedalīta 17 autonomos apgabalos (comunidades autónomas) un 2 autonomās pilsētās (ciudades autónomas) —Seuta unMelilja. Katram autonomajam apgabalam ir sava tieši ievēlēta pārvalde. Sīkāk administratīvi Spānija tiek iedalīta 50provincēs. Septiņi autonomie apgabali sastāv tikai no vienas provinces:Astūrija,Baleāru Salas,Kantabrija,Larjoha,Madride,Mursija unNavarra. Katalonijā pastāv arī sīkāks iedalījumskomarkās (aptuveni līdzvērtīgas ar ASVapgabaliem vai Anglijasrajoniem). Zemākais administratīvais iedalījums Spānijā irmunicipalitāte (municipio).
Pēcģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, kurš valdīja kopšSpānijas pilsoņu kara beigām 1939. gadā, tika atjaunotaparlamentārā demokrātija.1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija irparlamentārā monarhija ar ik pēc 4 gadiem vēlētu divpalātu parlamentuCortes Generales (kortesiem), kas valsts vadīšanu uztic valdības prezidentam (ekvivalents premjerministram). Kortesi sastāv no apakšējās palātas - Kongresa un augšpalātas - Senāta, kura loma vairumā gadījumu aprobežota ar reģionālām problēmām.1981.gada 23.februārī pasākumā, kas pazīstams ar nosaukumu "23-F", sadumpojušās drošības spēku apakšvienības sagrāba kortesus un mēģināja radīt militāristu valdību. Tomēr lielais vairums bruņotajos spēkos palika uzticīgi karalimHuanam Karlosam, kurš izmantoja savu personīgo autoritāti un bruņoto spēku virspavēlnieka konstitucionālās tiesības, lai apturētu valsts apvērsuma mēģinājumu bez asins izliešanas.2008. gada vispārējās vēlēšanās ar lielu balsu skaitu, bet ne ar vairākumu, premjerministrsRodrigess Sapatero unSpānijas Sociālistiskā strādnieku partija tika ievēlēti atkārtoti. Sapatero tika ievēlēts par premjerministru 11. aprīlī ar 169 balsīm par, 158 pret un 23 atturoties.
Spānijas konstitūcijā ir noteikts, kaSpānijas karalis (pašlaikFelipe VI) ir valsts galva unbruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, tās vienotības un pastāvības simbols. Viņš izlemj un vada iestāžu pastāvīgo darbu, uzņemas Spānijas valsts visaugstāko pārstāvniecībustarptautiskajās attiecībās, sevišķi ar valstīm, kas pieder tai pašai vēsturiskajai kopienai un pilda Spānijas konstitūcijā un likumos noteiktos speciāli viņam piešķirtos amata pienākumus. Viņa tituls ir Spānijas karalis, bet viņš var izmantot arī cituskaraļnamam piederošos titulus. Karaļa persona ir neaizskarama un viņš nevar tikt sodīts. Viņa darbībām vienmēr jābūt apstiprinātām tā, kā tas ir noteikts konstitūcijas 64. pantā. Bez šādas apstiprināšanas tās nevar būt likumīgā spēkā, izņemot konstitūcijas 65.2 pantā paredzētajos gadījumos.
Izpildvara Spānijā irMinistru kabineta rokās (spāņu:Consejo de Ministros). To vada valdības prezidents (premjerministrs), ko pēc konsultācijām ar partiju līderiem izvirza karalis, apstiprina parlamenta apakšpalāta - Kongress balsojot un pēc tam ieceļ karalis. Kad kandidāts ir ticis izvirzīts, viņam jāiegūst balsu vairākums apakšpalātā, to nesaņemot, tiek veikts otrs balsojums, kurā viņam ir nepieciešams savākt tikai visvairāk balsu. Premjerministrs nosauc pārējos kabineta locekļus, kurus pēc tam ieceļ karalis. Premjerministrs vada visas valdības darbību. Valdības prezidents var nosaukt arī dažādus viceprezidentus (lai gan tas viņam nav saistoši). Vēl ir arīSpānijas Valsts padome, kas ir valdības augstākā padomdevēja iestāde.
Pēcdemokrātijas atgriešanās pēcģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, prioritātes Spānijas ārpolitikā bija saistītas ar izkļūšanu no diplomātiskās izolētības, kas valdīja ģenerāļa Franko laikā, kā arī diplomātisko attiecību paplašināšana, pievienošanāsEiropas Kopienai (EK) un noteikti drošības pasākumi, ko tai sniedza starptautiskās attiecības ar rietumiem.
BūdamaNATO dalībvalsts jau kopš 1982. gada, Spānija pati ir veidojusies par nozīmīgu dalībvalsti daudzpusējos starptautiskos drošības pasākumos. Spānijas dalībaEiropas Savienībā (ES) ataino Spānijas ārpolitikas svarīgu daļu. Pat daudzos starptautiskos jautājumos, kas skar ne tikaiRietumeiropu, Spānija labprātāk savu rīcību un centienus saskaņo ar tās partnervalstīm Eiropas Savienībā (ES) ar Eiropas politiskās sadarbības mehānismiem.
Spānija ir saglabājusi tās īpašo identificēšanu arLatīņameriku. Tās politika akcentē jēdzienu par ibero-amerikāņu sabiedrību jeb kopienu, būtībā vēsturiskā jēdziena "Hispano-Americanismo" (spāņu izcelsmes amerikānisms) (vai arī "hispanism" — kā to bieži vien dēvē angļu valodā), kas bijuši kā centieni saistītIbērijas pussalu ar Latīņameriku ar valodas, tirdzniecības, vēstures un kultūras palīdzību. Spānija ir bijis reāls piemērs pārejai nodiktatūras uzdemokrātiju, kā liecina daudzi braucieni uz šo reģionu, ko veikušiSpānijas karalis unpremjerministri. Spānija ar Latīņameriku uztur sadarbības programmas ekonomikas un tehnikas jomās, kā arī kultūras apmaiņu — gan tikai divpusēji, gan arī ES robežās.
Tajā pašā laikā Spānija pamazām ir sākusi paplašināt savus kontaktus arĀfrikas reģionu, kas atrodas uz dienvidiem noSahāras tuksneša. Spānijai īpašu interesi rada tās bijusī kolonijaEkvatoriālā Gvineja, kur tā veic plašu palīdzības programmu. Pavisam nesen Madride ir centusies nodibināt ciešāku sadarbību arSenegālu,Mauritāniju,Mali un citām valstīm, lai rastu risinājumus jautājumā parnelegālo imigrāciju uzKanāriju salām.
Spānija ir pazīstama arī kā starpnieksTuvajos Austrumos. Sadarbodamās ararābu pasauli, Spānija bieži vien atbalsta arābu nostāju jautājumos, kas saistīti ar Tuvajiem Austrumiem. Arābu valstis ir Spānijas galvenais interešu objektsnaftas produktu ungāzes importa ziņā, kā arī tādēļ, ka vairākas arābu valstis Spānijā veic būtiskuskapitālieguldījumus.
Spānija ir pratusi veiksmīgi veidot attiecības ar tās divām kaimiņvalstīm Eiropā —Franciju unPortugāli. Spānijas un Portugāles pievienošanāsEiropas Savienībai (ES) ir līdzējis risināt dažas no to periodiskajām domstarpībāmtirdzniecībā, iekļaujot šīs problēmas ES kontekstā. Francijas un Spānijas abpusējo sadarbību veicina šo valstu kopējā darbība pretbasku ETA terorismu (Basque ETA terrorism). Spānijas attiecības arApvienoto Karalisti ir galvenokārt labas, tomēr jautājums parGibraltāru ir joprojām saspīlēts.
Mūsdienās Spānija cenšas paplašināt tās joprojām šauro sakaru loku arTālo Austrumu valstīm.Ķīnas Tautas Republika unJapāna ir Spānijas galvenie interešu punkti šajā reģionā.Taizeme unIndonēzija ir Spānijas galvenie sabiedrotieDienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) reģionā ar krietni daudz noslēgtiem līgumiem un ievērojami labām attiecībām. Pēdējo gadu laikā Spānija ir arī strauji palielinājusi kontaktus, sakarus un kapitālieguldījumus citāsĀzijas valstīs, no kurām visievērojamāk tas veiktsVjetnamā,Dienvidkorejā unMalaizijā. Sakari arFilipīnām, neskatoties uz koloniālo pagātni, ir ievērojami vājāki nekā tie, kas Spānijai bija ar citām valstīm šajā teritorijā, un galvenokārt šie sakari saistīti ar kultūras aspektiem un humanitārās palīdzības programmām.
Atbildība par valsts aizsardzību piederSpānijas bruņotajiem spēkiem (Fuerzas Armadas de España), kuriemSpānijas konstitūcijas astotais pants ir piešķīris "misiju nodrošināt Spānijas suverenitāti un neatkarību, kā arī aizstāvēt tās teritoriālo integritāti un konstitucionālo kārtību". Spānijas bruņoto spēku virspavēlnieks ir Spānijas karalis Felipe VI, un, tāpat kā lielāko daļu citu valstu bruņotie spēki, Spānijas bruņotie spēki iedalās trīs lielās grupās:Spānijas armijā,flotē ungaisa spēkos. Spānijas bruņotie spēki ietver arī jūras kājnieku kareivju floti, karalisko gvardi jeb apsardzi, spāņu militāro leģionu, armijas aeromobiļu jeb aviotransporta spēkus un zemessargus.
Spānijai ir nozīmīga lomaEiropas Savienības spēkos (EUFOR), kā arī organizācijā "Eirokorpuss" (Eurocorps). Spānija ir nozīmīga dalībvalsts arīNATO bruņotajos spēkos, kur tā iestājās 1982. gadā. Spānijai ir sestā lielākā jūras flote.[4] 2009. gadā Spānijas militāro spēku aizsardzības vadītājs bija ģenerālis Hosē Hulio Rodrigezs Fernandezs (José Julio Rodríguez Fernández).
Saskaņā arPasaules Bankas datiem, Spānijas valsts ekonomika ir devītā lielākā pasaulē un piektā lielākā ekonomika Eiropas mērogā. Tā ir arī trešais lielākais investors.[5] Atbilstoši datiem no faktu grāmatas "CIA Factbook" — kas attiecas uz 2007. gadu — absolūtaisiekšzemes kopprodukts tika novērtēts kā 1 439 000 triljonidolāru. IKP PPP uz vienu cilvēku ir ticis novērtēts kā 33 600 dolāru (2007), kas līdzināsFrancijas unJapānas līmenim. 2007. gadā Spānijas ekonomika bija palielinājusies par 3,8% pēc ilga un spēcīga attīstības perioda. Tomēr īpašumu "burbuļa" sprādziens izraisīja strauju ekonomikas attīstības palēnināšanos 2008. gadā, kas valstī radīja oficiālu lejupslīdi jebrecesiju līdz ar 2009. gada februāri.
Bijušā premjerministraHosē Marija Asnara centrāli labējā valdība ir strādājusi pietiekami veiksmīgi, lai iegūtu iespēju Spānijas valstij tikt uzņemtai to valstu grupā, kuras 1999. gadā ieviesaeiro valūtu.Bezdarbs 2006. gada oktobrī saglabājās 7,6% līmenī, kas bija ļoti labs rādītājs, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm un it īpaši ar 1990. gadu sākumu, kad bezdarba līmenis bija vairāk nekā 20%. Vājie punkti Spānijas ekonomikā, kas ilga vairāku gadu garumā, ietvēra gan augstuinflāciju,[6] gan augstu "pagrīdes" jeb nelegālās ekonomikas līmeni,[7] kā arī tādu izglītības sistēmu, kuruESAO pārskati ierindoja starp visvājākajām izglītības sistēmām attīstīto valstu vidū, ieskaitotSavienotās Valstis unApvienoto Karalisti.[8] Tomēr ekonomikas "burbulis" īpašumu jomā, kas sāka veidoties kopš 1997. gada un ko izraisīja jau iepriekšējos gados pastāvošas zemas procentu likmes un milzīgi imigrācijas uzplūdi, it īpaši 2008. gadā, noveda pie strauji pavājinātas ekonomikas un augoša bezdarba. Līdz 2009. gada maijam bezdarba līmenis Spānijā bija jau sasniedzis 18,7% (jauniešiem 37%).[9][10]
Spānijas ekonomikai tiek piedēvēts, ka tā spējusi izvairīties no faktiskā nulles attīstības līmeņa, salīdzinot ar tās lielākajām partnervalstīm Eiropas Savienībā.[11] Patiesībā valsts ekonomika bija radījusi vairāk nekā pusi no visām jaunajām darba vietām jeb posteņiem Eiropas Savienībā piecu gadu laikā līdz pat 2005. gadam — bet šis process strauji tiek atgriezts uz pretējo pusi.[12] Spānijas ekonomika vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīta par vienu no visdinamiskākajām ES robežās, piesaistot nozīmīgu ārvalstu kapitālieguldījumu apjomu.[13] Pēdējo četru desmitgažu laikā Spānijas tūrisma nozare ir attīstījusies un kļuvusi par otru lielāko pasaulē un ir vērta aptuveni 40 miljardus eiro, kas ir apmēram 5% no IKP 2006. gadā.[14][15] Vēl nesenākā pagātnē Spānijas ekonomika ieguva ļoti lielu labumu no globāli straujās attīstības nekustamo īpašumu jomā, kad Spānijā celtniecības nozare pieredzēja apbrīnojamus 16% IKP un 12% nodarbinātības līmeņa pieaugumu pēdējos gados.[14] Saskaņā ar Vācijas laikraksta "Die Welt" aprēķiniem, Spānija ir bijusi ieņēmusi tādu attīstības tempu, lai apsteigtu tādas valstis kā Vāciju iedzīvotāju vidējā ienākuma ziņā līdz 2011. gadam.[16] Tomēr negatīvā puse, ko izraisīja nu jau pagājušais uzplaukums nekustamo īpašumu jomā, bija attiecīgs līmeņa pieaugums individuālo parādu ziņā; varbūtējie mājsaimnieki ir pūlējušies apmierināt pārdevēju cenas, tikmēr mājsaimniecību parādu vidējais līmenis jau bija trīskāršojies mazāk nekā vienas desmitgades laikā. Tas radīja milzīgu spiedienu uz mazturīgajiem un uz iedzīvotāju grupām ar vidēju ienākumu līmeni; līdz 2005. gadam vidējais parādsaistību līmenis attiecībā pret ienākumiem bija palielinājies līdz 125%, galvenokārt dārgo ieķīlājumu dēļ ekonomikas uzplaukuma laikā, kas šobrīd nereti vien pārsniedz īpašumu vērtību.[17] Situācija, kad laikā no 2008. uz 2009. gadu nebija pietiekami daudz naudas līdzekļu kredītu un aizdevumu izsniegšanai un pasaulē valdīja ekonomikas lejupslīde, Spānijā izpaudās kā ievērojama ekonomikas pasliktināšanās īpašumu sektorā. Par laimi Spānijas bankas un finanšu pakalpojumu sektors spēja apiet daudz nopietnākas problēmas, ar kurām saskārās viņu kolēģi Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, galvenokārt stingri noteiktā konservatīvā, finanšu reglamentētā režīma dēļ. Spānijas finanšu iestādes nebija aizmirsušas pašas valsts banku krīzi 1979. gadā un agrāko banku krīzi 1993. gadā, ko paātrināja un ietekmēja nekustamo īpašumu joma. Spānijas lielākā banka „Banco Santander” iesaistījās Apvienotās Karalistes valdības galvojumā par daļu no Apvienotās Karalistes banku sektora.[18]
Eiropas Komisija ir izteikusi prognozes, ka Spānija varētu nokļūtlejupslīdes situācijā līdz 2008. gada beigām.[19] Saskaņā ar Spānijas finanšu ministra sacīto, "Spānijai būs jāsaskaras ar lielāko lejupslīdi pusgadsimta laikā."[20] Spānijas valdība prognozē, kabezdarba līmenis 2009. gadā varētu palielināties līdz 16%. KomercskolaESADE prognozē, ka šis bezdarba līmenis varētu būt pat 20%.[21]
Kamēr ekonomiskā situācija visā rietumu Eiropā pasliktinājās, Spānijas likstas kļuva aizvien nopietnākas. Veidojoties no mājokļu un kredītu "burbuļiem", kas kavēja kaimiņvalstu attīstību, Spānijādeflācijas radītais sabrukums šobrīd ir sasniedzis pašu intensīvāko līmeni, kam drīz vien var izsaukt pamatīgu rezonansi lielākajā daļā Eiropas valstu. Spānijā šobrīd netiek runāts par iespējamu ekonomikas uzplaukumu 2009. gadā — arī ne 2010. gadā.
Rādītāji ir nelokāmi un nežēlīgi. Kādreiz bijusi galvenais dzinējs attīstībai Eiropā, tagad Spānija ir viena no pirmajām valstīm, kas piedzīvo ekonomisko pagrimumu. Oficiālie bezdarba līmeņa rādītāji šobrīd ir nepastāvīgi — 17,5%, un tiek sagaidīts, ka šis līmenis palielināsies pat līdz 20,5% 2009. gada beigās.Bankrotu daudzums un skaits šogad ir četrkāršojies, unrūpnieciskā ražošana ir apsīkusi līdz 25% līmenim.Celtniecības nozare, kas Spānijai pēdējo 5 gadu laikā ir bijusi vitāli svarīga un noteicoša tās ekonomikas labklājībai, šobrīd cieš sakāvi, jo visā valsts līmenī būvprojekti samazinās.[22][23]
Spānijas apdzīvotības blīvuma karte. Tumša krāsa norāda uz teritorijām, kur dzīvo vairāk cilvēku
2008. gadā Spānijas iedzīvotāju kopskaits oficiāli sasniedza 46 miljonus iedzīvotāju.[24] 2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni cilvēku. Spānijas apdzīvotības blīvums — 96 cilv./km² — ir zemāks nekā lielākajā daļāRietumeiropas valstu, un iedzīvotāju izvietojums Spānijā ir ļoti nevienmērīgs. Visapdzīvotākās teritorijas irVidusjūras piekraste un reģions ap Spānijas galvaspilsētuMadridi.
20. gadsimtā iedzīvotāju skaits Spānijā dubultojās — pamatā iespaidīgā demogrāfiskā uzplaukuma dēļ 1960. gados un 1970. gadu sākumā. Iedzīvotāju skaita pieauguma shēma valstī bija atšķirīga, tomēr pārsvarā tas notika iekšējāsmigrācijas dēļ — no iekšzemes lauku reģioniem uz industriālajām pilsētām. Ne mazāk kā vienpadsmit no Spānijas piecdesmit provincēm saskārās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pēc tam, kad 1980. gados dzimstības līmenis samazinājās un Spānijas apdzīvotības pieauguma temps nokritās, iedzīvotāju skaits atkal sāka pieaugt — iesākumā pamatā tā iemesla dēļ, ka kādreiz 1970. gados vai arī vēl vēlāk uz citām Eiropas valstīm emigrējušie spāņi atgriezās valstī. Pēdējos gados Spānija ir piedzīvojusi lielu imigrantu skaita pieplūdumu — galvenokārt noLatīņamerikas (39%),Austrumeiropas (15%),Ziemeļāfrikas (16%) un no Āfrikas reģioniem uz dienvidiem noSahāras tuksneša (4%).[25] 2005. gadā Spānija ieviesa trīs mēnešu ilguamnestijas programmu, ar kuras palīdzību līdz šim ārzemniekiem bez dokumentiem tika piešķirta likumīga pavalstniecība. Daļa Spānijā dzīvojošo ārvalstnieku ir ieradušies no citāmES valstīm — 21% pastāvīgi iedzīvotāji no ārvalstīm. Viņi apmetušies galvenokārt Vidusjūras piekrastē unBaleāru Salās, kur daudzi eiropieši bija izvēlējušies dzīvot pēc aiziešanas pensijā vai arī ar darbu saistītu iemeslu dēļ. Šie ārvalstnieki ir galvenokārtangļi,franči,vācieši unnīderlandieši, kā arīnorvēģi.
Būtiski iedzīvotāju skaits samazinājās spāņu kolonistu un imigrantu dēļ, kuri devās uz citām pasaules daļām, visvairāk uzLatīņameriku. Sākot ar 15. gadsimta beigām, liels ibēriešu kolonistu skaits apmetās teritorijā, kas kļuva pazīstama kā Latīņamerika, un mūsdienās vairums baltādaino Latīņamerikas iedzīvotāju (aptuveni viena trešdaļa no iedzīvotāju kopskaita) ir spāņu vaiportugāļu izcelsmes. 16. gadsimtā aptuveni 240 000 spāņu emigrēja, lielākoties uzPeru unMeksiku.[26] Šim skaitam nākamajā gadsimtā pievienojās vēl 450 000 spāņu.[27] Laika posmā starp 1846. un 1932. gadu gandrīz 5 miljoni spāņu devās uz abām Amerikas daļām — it īpaši uzArgentīnu unBrazīliju.[28] No 1960. gada līdz 1975. gadam aptuveni divi miljoni spāņu pārceļoja uz Rietumeiropu. Šajā pašā periodā aptuveni300 000 cilvēku pameta Spāniju, lai dotos uz Latīņameriku.[29]
Spānijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014. gads)[30]
1978. gada Spānijas konstitūcija, tās otrajā pantā, atzīst vēsturiskās tautības (spāņunacionalidad histórica) un reģionus pretstatā ar spāņu tautai (nación). Lielas daļas Spānijas iedzīvotāju identitāte sastāv no dažādu reģionālo identitāšu pārklāšanās, nevis vienīgi spāņu identitātes. Dažas no reģionālajām identitātēm var pat būt pretrunā ar dominējošo spāņu kultūru. Atšķirīgas etniskās grupas Spānijā irbaski,katalāņi,galisieši un citas.[31]Šī "dalītā identitāte" padara identitātes jautājumu Spānijā sarežģītu un neviennozīmīgu.
Spānijā dzīvo aptuveni650 000—700 000čigānu; apmēram puse no viņiem — Andalūzijā.
Mūsdienuebreju kopiena Spānijā ir izveidojusies trīs kārtās: migrācija no bijušāsSpāņu Marokas, ebreju bēgļi no nacistu apspiešanas, kā arīimigrācija no Argentīnas. Spānijas tiesību akti ļaujsefārdiem pieprasīt spāņu pilsonību. 2006. gadā Spānijā dzīvoja12 000 ebreju. Saskaņā ar pētījumu (2008. gada decembris), kurš tika publicēts "American Journal of Human Genetics", 19,8% no mūsdienu Ibērijas iedzīvotājiem ir sefardu ebreju pēcteči,[32] norādot, ka kristietībā pārgājušo ebreju skaits varētu būt daudz lielāks, nekā sākotnēji tika uzskatīts.[33]
Rumāņu ierašanās sākās 16. gadsimtā.[nepieciešamaatsauce] Aplēses par Spānijas rumāņu iedzīvotāju skaitu svārstās ap700 000.[34]Kanāriju salas līdz 15. gadsimta beigām apdzīvoja iezemieši —guanči.[35] Starp 1609. un 1614. gadu, aptuveni 300'000morisku jaunie kristieši, kuri turpināja slepeni praktizēt islāmu, tika piespiedu kārtā izraidīti no Spānijas.[36]
Saskaņā ar Spānijas valdības datiem, 2007. gadā Spānijā bija 4,5 miljoni ārvalstu rezidentu; neatkarīgas aplēses izvirzīja skaitli 4,8 miljoni cilvēku jeb 11% no kopējā iedzīvotāju skaita.[37] Saskaņā ar 2005. gada uzturēšanās atļauju datiem, aptuveni 500 000 bijamarokāņi, citi500 000 bijaekvadorieši, vairāk nekā200 000 bijarumāņi un260 000 bijakolumbieši. Citas ievērojamas ārvalstu kopienas irbriti (8%),franči (8%),argentīnieši (6%),vācieši (6%) unbolīvieši (3%). Kopš 2000. gada Spānija ir pieredzējusi augstuiedzīvotāju skaita pieaugumu, kā rezultāts imigrācijas plūsmai, par spīti dzimstībai, kas ir tikai puse rezerves līmeņa. Šī imigrantu pieplūde, jo īpaši to, kas ierodas nelegāli pa jūru, ir radījusi ievērojamu sociālo spriedzi.[38]
Spānijā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši imigrantu no bijušajām kolonijām (īpašiEkvatoriālās Gvinejas) un imigranti no vairākāmDienvidsahāras unKarību reģionu valstīm, kuri nesen ir apmetušies Spānijā. Pastāv arī ievērojams skaitsĀzijas imigrantu, no kuriem lielākā daļa irķīniešu,filipīniešu,Tuvo Austrumu,pakistāniešu unindiešu izcelsmes. Strauji palielinās latīņamerikāņu izcelsmes iedzīvotāju skaits. Citas augošās grupas irbriti (760 000 2006. gadā),vācieši un citi imigranti no pārējās Eiropas.[39]
Eiropas Savienībā Spānijai ir otrais augstākais imigrācijas līmenis procentuālā izteiksmē pēcKipras, bet ar lielu rezervi, kas ir lielākā absolūtajā skaitā.[40] Ir vairāki iemesli augstajai imigrācijai, tostarp Spānijas kultūras saites arLatīņameriku, tās ģeogrāfisko stāvokli, tās robežu porozitāte, liela izmēra melnais tirgus un izturība lauksaimniecības un būvniecības nozarēs, kam nepieciešamas zemākas darbaspēka izmaksas, ko piedāvā valsts darbaspēks. Vēl viens statistiski nozīmīgs faktors ir liels skaits iedzīvotāju no ES izcelsmes, kuri parasti atpūšas Spānijas Vidusjūras piekrastē. Faktiski, Spānija bija Eiropas lielākais migrantu absorbētājs no 2002. līdz 2007. gadam, ar tās imigrantiem vairāk nekā divkāršojot kā 2,5 miljoni cilvēku ieradušies.[41] Saskaņā ar "Financial Times", Spānija ir visiecienitākais galamērķis rietumeiropiešiem, apsverot pārvākšanas no savas valsts un meklējot darbu citā ES dalībvalstī.[42]
Imigrantu skaits Spānijā ir pieaudzis no500 000 cilvēkiem 1996. gadā līdz 5,2 miljoniem 2008. gadā no kopējā 46 miljonu iedzīvotāju skaita.[43][44] 2005. gadā vien regulēšanas programma palielināja juridisko imigrantu iedzīvotāju skaitu par700 000 cilvēkiem.[45]Bezdarbs imigrantu vidū ir pieaudzis līdz 67% 2007. gadā. Spānijas jaunais "Brīvprātīgas atgriešanās plāns" veicina imigrantus atstāt Spāniju trijos gados un piedāvā līdz25 000 eiro, bet līdz šim, tikai 186 ekvadorieši ir parakstījušies atgriezties.[46][47] Saskaņā ar programmas pirmajiem diviem mēnešiem pagājušajā gadā, tikai1 400 imigrantu pieņēma piedāvājums.[48]
Spāņu valodā (spāņu:español vaispāņu:castellano,Castilian) runā visā valstī, un tā ir arī vienīgā valoda visā Spānijā, kurai ir oficiāls statuss. Vairākas reģionālās valodas ir deklarētas kā otrās valodas kopā ar spāņu, kā arī komponentu kopienām, kurās tie runā:
Ir arī dažas citas izdzīvojušasromāņuminoritāšu valodas, piemēram, astūriešu—leoniešu grupa, kas ietver divas valodas Spānijā:astūriešu (oficiāli saukta "Bable"), kurai ir aizsargājamo statussAstūrijā, unleoniešu, kurai ir aizsargājams statuss Kastīlijā un Leonā. Aragoniešu valoda ir neskaidri atpazīstamaAragonā.[50] Gan astūriešu, gan leoniešu un aragoniešu valodām nevienā Spānijas reģionā nav oficiāla statusa atšķirībā no basku, katalāņu/valensiešu un galisiešu valodām. Tas varētu būt saistīts ar nelielo runātāju skaitu, mazāk nozīmīgu rakstu valodas tradīciju, salīdzinot ar katalāņu vai galisiešu valodām, un zemāku pašapziņu runātājos, kas tradicionāli saprot, ka nav spēcīga tautas pieprasījuma pēc to atzīšanas nozīmes reģionos, kuros tie runā.[51]Ziemeļāfrikas spāņu pilsētāMeliljā ievērojama iedzīvotāju daļa runātarifitu valodā. Tūristu iecienītajos apgabalos Vidusjūras krastos un salās tiek plaši lietotaangļu unvācu valoda.
Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu 15. un 16. gadsimtā uzplauka arītās kultūra. Tā veidojās ļoti sarežģītos apstākļos. Tajā izpaudās gadsimtiem ilgās nacionālāstradīcijas, kā arī to spēcīgi ietekmēja baznīcasdogmas. Baznīcas konservatīvā attieksme pret visu jaunu bremzējahumānisma idejas, tādēļ Spānija ilgāk nekā citas zemes saglabāja kultūras reliģisko raksturu.[52]
Spāņu arhitektūra ir attiecināma uzarhitektūru, kura veikta dažādos laika posmos mūsdienu Spānijas teritorijā, kā arī uz to arhitektūru, kuru veidojuši spāņu arhitekti. Vēsturiskās un ģeogrāfiskās daudzveidības dēļ Spānijas arhitektūra var būt pat krasi atšķirīga ne vien visas valsts teritorijā, bet pat vienā pilsētā.
Spāņu arhitektūras pirmsākumi tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē., kad mūsdienu Spānijas teritorijāibēri apmetās uz dzīvi un sāka celt ēkas. Patiesā arhitektūras attīstība sākās tikai ar romiešu iekarojumiem, kuri pēc sevis ir atstājuši nenovērtējamusarhitektūras pieminekļus. Pēcvestgotu ierašanās šajā teritorijā, samazinājās celtniecības metožu skaits. Pēcmauru invāzijas 711. gadā tika piedzīvotas radikālas izmaiņas un turpmākos astoņus gadsimtus strauji attīstījās arhitektūra. Piemēram,Kordova pat tika pasludināta parUmajādu kalifāta kultūras galvaspilsētu. Vēlāk kristiešu karaļvalstīs šis stils saglabājās un tikai lēnām tajā ieplūdaromānika ungotika. No 12. līdz 17. gadsimtam Spānijas teritorijā sajaucāsarābu un eiropiešu kultūras, kas izpaudās arī arhitektūrā. 15. gadsimta beigās vietējie arhitekti daudz eksperimentēja arrenesanses arhitektūru. 17. gadsimta pirmajā pusē Spānijas arhitektūrā sāka izpaustiesbaroka iezīmes. Viens no spilgtākajiem šā stila paraugiem irGranadas katedrāles fasāde.[53]Tēlniecībā līdzās milzīgajiem altāra veidoliem —retablo — darināja arīstājskulptūras.[53] 19. gadsimtā arhitektūrā daudz sāka izmantottēraudu unstiklu. 20. gadsimtā viens nomodernisma arhitektiem bijaAntonio Gaudi, kurš spēcīgi ietekmēja turpmāko Spānijas arhitektūras attīstību. Mūsdienās labākie spāņu arhitekti irRafaēls Moneo,Santjago Kalatrava unRikardo Bofills.
Spāņu mūzika ārpus Spānijas bieži tiek saukta parflamenko mūziku, kura patiesībā irAndalūzijas mūzikas žanrs un nav plaši izplatīts visā Spānijas teritorijā. Katram Spānijas reģionam ir raksturīga sava tautas mūzika. Pietiekoši populāra ir arīpopmūzika,smagais metāls,rokmūzika unhiphops.
15. gadsimtā Spānijā strauju attīstību piedzīvojaliteratūra. Gadsimtu mijā no 15. uz 16. gadsimtu radās tā sauktais "blēžu romānu" žanrs, kas strauji pēc tam izplatījās visā Eiropā. Viens no šā žanra agrīnajiem paraugiem ir "Tormesas Lasariļo dzīve". Bet par augstāko punktu spāņu literatūrā ir uzskatāmsMigels de Servantess. Viņš ir tādu darbu autors, kā "Dons Kihots" un "Paraugnoveles".
Spāņu māksliniekiem radās iespēja uzzināt partēlotājmākslas attīstību Itālijā un citās zemēs tikai 16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija bija kļuvusi par pasaules mēroga lielvalsti. Līdz tam Spānijā valdīja kultūras reliģiskais raksturs. Viens no tā laika spāņu izcilākajiem māksliniekiem bijaEl Greko. El Greko vienu no savām slavenākajām gleznām "Grāfa Orgasa guldīšana kapā" uzgleznoja, dzīvodams Spānijas pilsētāToledo.
20. gadsimta sākumā izcils spāņu mākslinieks bijaPablo Pikaso.
Paelja, tipisks spāņu ēdiens valsts austrumu daļā, kas gatavots no jūras veltēm
Katrā Spānijas reģionā tās virtuve ir atšķirīga. Spānijā ļoti iecienītas irzivis un citasjūras veltes, piemēram,mencaķiploku mērcē,moluski,krabji,foreles un citi. Plaši izplatītas ir arī dažādasmērces, gan saldās, gan asās. Arīsiers,dārzeņi,desiņas,truša gaļa netiek smādēta. Ne tikai Spānijā, bet arī visā pasaulē plaši ir izplatīti spāņuvīni. Katram reģionam ir raksturīgas arī savasliķiera šķirnes. Populārs ir arīanīsadegvīns.[3]
Tomēr Spānijas teritorijā var izšķirt trīs izteikti atšķirīgas virtuves. Vidusjūras Spānijā izmanto daudz jūras veltes, piemēram,pescaíto frito. Šajā reģionā uzturā lieto arī izteikti daudzaukstās zupas, kā arī ēdienus, kuros galvenā sastāvdaļa irrīsi, piemēram,paelja unarròs negre. Otra virtuve ir raksturīga Spānijas centrālajai daļai, kur uzturā lieto karstas un biezaszupas, piemēram, uzmaizes un ķiplokiem balstīto kastīliešu zupu. Šajā reģionā pārtiku tradicionāli saglabā tosālot, piemēram,spāņu šķiņķi, vai arī iemērcotolīveļļā, piemēram, kāMačego sieru. Visbeidzot trešā izteikti atšķirīgā virtuve ir Spānijas daļā pie Atlantijas okeāna. Tur vairāk lieto ēdienus, kuri gatavoti no dārzeņiem un zivīm, piemēram,pote gallego unmarmitako. Izplatīts ir arī viegli kaltētaisLakonas šķiņķis.
↑(angliski)«Population Figures». Instituto Nacional de Estadística (National Statistics Institute). Arhivēts nooriģināla, laiks: 2019-01-07. Skatīts:2008-08-13.
.svg)
-Museo_Arqueológico_Nacional.jpg)
.svg)
.svg)
.jpg)
_02.jpg)
.svg)
-Variant.svg)
.svg)
.png)