Sarkanaroze kļuva par vienu no pazīstamākajiem sociāldemokrātu simboliem pēcOtrā pasaules kara
Sociāldemokrātija ir politiskaideoloģija, kas aizstāv ideju par pakāpeniskasevolūcijas ceļā sasniedzamu demokrātiskosociālismu. Mūsdienu sociāldemokrātija atbalsta jaukta tipa ekonomiku,cilvēktiesības, sociālās un citas tiesības, legāloimigrāciju unmultikulturālismu, dažādas sociālās programmas, kas saistītas, piemēram, ar bezmaksas medicīnisko aprūpi, bezmaksas izglītību, progresīvo nodokļu sistēmu, labklājības valsts modeli, bezdarba mazināšanu, noliedzmonopolus un negodīgu konkurenci, ortodoksālosociālistu idejas, piemēram, par kopīpašumu un citas.
Sociāldemokrātijas aizsākumi ir meklējami19. gadsimta otrajā pusē, kad notikaRūpnieciskā revolūcija, kuras rezultātā pieauga gan darba ņēmēju skaits, gan arī sabiedrības noslāņošanās. Sākotnēji par sociāldemokrātiem sauca visus kreiso ideju pārstāvjus. Šķelšanās un sociāldemokrātijas noformēšanās kā patstāvīga ideoloģija, sociālisma strāvojums notika20. gadsimta sākumā. Par šī procesa vienu no nozīmīgākajiem virzītājiem un teorētisko pamatu radītājiem uzskata vācu sociāldemokrātuEduardu Bernšteinu. Viņš un citi līdzīgi domājoši cilvēki veicamarksisma idejurevizionismu. Būtiskākais bija tas, ka sociāldemokrāti atteicās no sociālistu idejas par to, ka viņu mērķi ir sasniedzami tikairevolūcijas ceļā. Tā vietā tika piedāvāta evolucionāra pieeja, kas piedāvāja sociālisma ideju sasniegšanu pakāpeniski, reformu ceļā.
Lai arī bija iezīmējušās būtiskas atšķirības, tomēr sociāldemokrātiskās partijas palika vienotas līdz patPirmā pasaules kara sākumam. Līdz tam visas partijas, kustības, organizācijas darbojāsOtrajā Internacionālē, kura tika izveidota1889. gadā. Karš noveda pie pilnīgas sašķelšanās, jo iezīmējās nepārvarami pretmeti attieksmē pret karu. Revolucionārie sociālisti uzskatīja, ka ir jācīnās pret karu un visu nāciju strādniecībai jāvēršas pretkapitālismu, lai to beidzot sakautu, tikmēr reformisti atbalstīja savas nacionālās valdības kara laikā. Līdz arOktobra revolūciju Krievijā notika pilnīga sašķelšanās. Reformisti palika ar sociāldemokrātu nosaukumu, bet revolucionārie sociālisti turpmāk sauca sevi parkomunistiem un drīz vien izveidojaTrešo Internacionāli, kas plašāk pasaulē bija pazīstama kā Kominterne. Turpmākajā periodā dažādie strāvojumi doktrināli nostiprināja savu ideoloģiju pamatus.
1951. gadā tika nodibinātaSociālistiskā Internacionāle jeb Socinterne, kas apvienoja sociāldemokrātus un demokrātiskos sociālistus. PēcOtrā pasaules kara iezīmējās arī šķelšanās sociāldemokrātu iekšienē. Atsevišķās partijas atteicās pilnībā no idejas paršķiru cīņu un marksisma, citas novirzījās uz centrisma pusi. Katras valsts sociāldemokrātiem ir raksturīgas savas nacionālās iezīmes.
Arī Latvijā jau 20. gadsimta sākumā radās sociāldemokrātiskas kustības. Ietekmīgākā un lielākā sociāldemokrātiskā partija kopš 1904. gada bijaLatviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija. 1906. gadā LSDSP iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) sastāvā kā autonoma Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). 1907. gadā Štutgartes kongresā LSD tika uzņemta Sociālistiskajā internacionālē.1912. gadā LSD sašķēlāslielinieku unmazinieku frakcijās.
