Silīcijs irķīmiskais elements ar simboluSi unatomskaitli 14. Silīcijs dabā brīvā veidā ir sastopams ļoti reti (ieslēgumu veidā iežos), bet lielos daudzumos ir sastopams oksīdaSiO2 veidā, kā arīalumosilikātos. Brīvā veidā silīcijs var būt pelēka kristāliskā viela (kristāliskā modifikācija), vai arī brūnspulveris (amorfā modifikācija). Savienojumos silīcijs parasti ir četrvērtīgs, lai gan eksistē arī ļoti nestabili divvērtīgā silīcija savienojumi.Oksidēšanas pakāpe parasti ir +4, iespējama arī -4 (silicīdos). Silīcijs var veidot savienojumus arūdeņradi (tāpat kāogleklis), taču tie ir ievērojami nestabilāki un reaģētspējīgāki nekā analogie oglekļa savienojumi. Šādus silīcijūdeņražus sauc parsilāniem. Tīru silīciju galvenokārt lieto par pusvadītāju. No tīra,monokristāliska silīcija izgatavo arīAFM zondes un citusmikroelektromehānisko sistēmu komponentus. Silīciju saturošus organiskos polimērus (silikonu) lieto spraugu noblīvēšanai mitrās vietās un citiem mērķiem. Silīciju pievieno arīdzelzs sakausējumiem, lai palielinātu to elektrisko pretestību. Brīvā veidā silīciju parasti iegūst,reducējot no silīcija dioksīda armagniju.
Silīcijs ir septītais izplatītākais elementsVisumā[1] un otrs izplatītākais ķīmiskais elementsZemes garozā[1] (25,7% no Zemes garozas masas)[2] aizskābekļa. Dabiskais silīcijs sastāv no trim stabiliemizotopiem — silīcija-28 (92,230% no kopējā daudzuma dabā), silīcija-29 (4,683%) un silīcija-30 (3,087%).[3]
Silīciju1824. gadā pirmo reizi brīvā veidā izdalīja zviedru ķīmiķisJenss Jākobs Bercēliuss.[2]
