Savvaļā sastopams tikaiĀfrikā un tam ir plašs izplatības areāls uz dienvidiem noSahāras. Kādreiz tas dzīvojis arīZiemeļāfrikā (Marokā,Tunisijā unAlžīrijā), lai gan, iespējams, daži īpatņi joprojām mājo šajā reģionā.[2] Pēdējo simts gadu laikā, zaudējot dzīvošanai piemērotus apstākļus, servals ir izmiris arīKāpas provincēDienvidāfrikā.
Pa servala muguru stiepjas četras svītras, kas sākas uz galvas un pamazām pārtop raibumosBalts servals sastopams tikai nebrīvē
Servals ir vidēji lielskaķis. Tā ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 59—92cm, augstums skaustā 54—66 cm.[3] Tam ir relatīvi īsaaste 20—45 cm.Tēviņi ir nedaudz lielāki nekāmātītes. Tēviņš sver 9—18 kg, mātīte 7—12kg.[2] Servals ir spēcīgs plēsējs, lai arī tā ķermenis ir proporcionāli slaids ar garām kājām. Galva salīdzinoši maza, smalki veidota, ar lielām, ovālāmausīm, kas novietotas samērā cieši kopā.
Servalam parasti ir rudi brūns matojums ar melniem, vidēji lieliem raibumiem un ar četrām melnām svītrām, kas sākas uz galvas virsas un stiepjas lejup pa kaklu un muguru, pamazām kļūstot par raibumiem. Kažokakrāsai un raibumojumam var būt variācijas - tradicionāli rudi brūni servali ar sīku, blīvu raibumojumu unmelāniski īpatņi, kas atgādinamelno panteru.[2] Savvaļā līdz šim nekad nav novēroti balti servali, bet ir zināmi šādi četri īpatņi, kas dzīvojuši nebrīvē.[4][5] Ausu aizmugurējās virsmas ir melnas ar baltu, kontrastējošu šķērsjoslu.
Servalam proporcionāli ir visgarākās kājas visā kaķu dzimtā. To garums pamatā veidojas tādēļ, ka atšķirībā no citiem kaķiem tam pēdā ir garipleznu kauli (metatarsus). Arīpirksti ir salīdzinoši gari un kaķiem netipiski kustīgi, ļaujot saturēt daļēji aizķertu medījumu. Otra īpašā servalu iezīme ir to lielās, stāvāsausis, kas novietotas gandrīz paralēli viena otrai, un izcilā dzirde, ko nodrošina spēja lielās ausis pagriezt jebkurā virzienā.[2]
Servals pamatā mājosavannā, lai gan melāniskā tipa servali parasti sastopamikalnos, kur tie dzīvo līdz 3000 metriemvirs jūras līmeņa. Servala teritorijā vienmēr ir kāda ūdenstilpe, kas liecina, ka šis dzīvnieks izvairās no pārāk sausiem apvidiem. Tas nav sastopams arī biezos mežos —džungļos, lai gan tas mājo vietās, kur mežs robežojas ar atklātu ainavu. Servals spēj gan peldēt, gan rāpties kokos.[2]
Kā lielākā daļa kaķu dzimtas dzīvnieku servals ir vientuļnieks un nakts dzīvnieks. Katru nakti tas ceļo apmēram 3—4km, meklējot medījumu. Mātītes teritorija atkarībā no medījuma daudzuma ir apmēram 9,5—19,8km² liela, bet tēviņam tā ir 11,6—31,5 km². Servals savu teritoriju iezīmē arurīnu, izvēloties palielus objektus, piemēram, kādukrūmu. Otrs veids, kā tiek iezīmēta teritorija, ir ieskrāpējot urīnu arnagiem zemē. Teritorija tiek apsargāta un svešs servals tiek padzīts, vispirms izmantojot iebiedēšanas taktiku — servals noglauž ausis, izceļ muguras kūkumu līdzīgi kā to daramājas kaķis un šņācot un rūcot atsedz zobus. Reizēm servals uzbrūk, izmantojot savu garo kāju priekšrocības, asi cērtot ar nagiem pretiniekā.[2] Servalam ir vēl viena līdzība ar mājas kaķi, tas spēj murrāt[6] un ņaudēt.[2] Tēviņi ir agresīvāki nekā mātītes.
Servalam ir lielas ausis, kas novietotas augstu uz galvas virsas un tuvu viena otrai
Servals pamatā medī nakts laikā, ja vien tuvumā nedzīvo kāds cits lielsplēsējs. Lai arī servals ir specializējiesgrauzēju medībām, tas medī tomēr ikkatru upuri, kas gadījies tā ceļā. Tie var būt dažādiputni,truši unzaķi,dasiji,rāpuļi,vardes,zivis unkukaiņi.[7] Reizēm servals nomedī arī kādu lielāku upuri, piemēram,briežus,gazeles unDienvidāfrikas gazeles.[8] Tomēr vairāk kā 90% servala medījuma nesver vairāk kā 200gramus.[9] Servals ēd ļoti ātri, reizēm pārāk ātri, izraisot barības atrīšanu atpakaļ. Neliels medījums tiek norīts vesels, bet lielākam upurim servals atstāj neapēstu ādu ar matojumu, pēdas ar nagiem, knābjus un iekšējos orgānus.
Pateicoties garajām kājām, servals līdzīgi kāgepards var ļoti ātri skriet, īsās distancēs attīstot ātrumu 91 km/h,[10] un lēkt augstumā līdz pat 3 metriem vai tālumā līdz 3,6 metriem bez ieskrējiena.[2] Tā labādzirde ļauj tam noteikt upura atrašanās vietu arī zem zemes un, lai piekļūtu pie iemīļotā medījuma, servals mēdz ierakties grauzēju alās. Medību laikā servals ik pa laikam apstājas, aizver acis un ieklausās apkārtējāsskaņās. Kopumā šis mazais plēsējs ir ļoti inteliģents un attapīgs, spējot gudri izsekot un uzbrukt savam medījumam.
Servali dzimumbriedumu sasniedz 12—25 mēnešu vecumā.[2] Servaliem mazuļi dzimst dažas dienas pirms iestājas grauzēju vairošanās sezonas maksimums. Gada laikā mātītei var būt vairāki metieni, lai gan parasti tas notiek, ja pirmais metiens ir gājis bojā. Grūsnības periods ilgst 66—77 dienas, parasti piedzimst 2 mazuļi, lai gan reizēm var novērot arī ģimenes ar 4 mazuļiem.[2] Dzemdības notiek biezā, garā zālē zem krūma vai kādā alā. Mazulis sver apmēram 250g, tas piedzimstot irakls un bezpalīdzīgs. Tā kažociņš ir gaiši pelēks. Acis atveras, kad mazulis sasniedz 9—13 dienu vecumu, gaļu tas sāk ēst, sasniedzot mēneša vecumu. Kad mazulim ir 6 mēneši, tam attīstāsilkņi un tas sāk mācīties medīt. Kopā ar māti tas paliek apmēram 12 mēnešus. Dzīves garums savvaļā ir apmēram 10 gadi, nebrīvē līdz 20 gadiem.[11] Garākais zināmais servala mūžs ir bijis 23 gadi.
Izmantojotsiāmas kaķus un servalus ir radīta jaunamājas kaķu šķirne —savannas kaķis. Šķirnes aizsācēja bijaBengālijas kaķu audzētāja Džudīte Franka, kas 1989. gadā, izmantojot vairākus servalu tēviņus un siāmiešu kaķenes, uzsāka jauna mājas kaķa selekciju. Par kaķēniem ieinteresējās kāds cits entuziastisks kaķu šķirņu veidotājs - Patriks Kellijs, kurš iegādājās vienu no Frankas kaķēniem un turpināja selekcijas darbu.[12] Starptautiskā kaķu asociācija (TICA -The International Cat Association) savannas kaķi kā jaunu šķirni atzina 2001. gadā, bet 2012. gadā tā tika atzīta arī kā izstāžu kaķu šķirne.[13]
