Grieķi paši sevi dēvēja parhellēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojušajām tautām. Par grieķiem (lat.graeci) viņus sāka sauktromieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem.
Tieši hellēņi ieviesa vārdubarbari, ar kuru apzīmēja visus, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no hellēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija hellēņu ausīm nesaprotamibarbariski trokšņi. Hellēņi un barbari atšķīrās ne tikai ar valodu, bet arī ar savstarpējo attieksmi: piemēram, ja hellēņi karoja savā starpā, tie karagūstekņus parasti nepadarīja par vergiem, atšķirībā no barbariem.
Ap 10. gadsimtu p.m.ē., kas ir apmēram 200 gadus pēcTrojas krišanas, Grieķijā no ilgstošajiem juku laikiem, kuri bija pārņēmuši visuVidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas civilizācijas aizmetņi. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās noEgejas kultūras, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Tā bija jau pilnā mērādzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgāmtehnoloģijām undarbarīkiem, kā arī lielā mērā jaunakultūra.
Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bijaolimpiskās spēles, kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām pirmo reizi notikušas 776. gadā p.m.ē. Olimpisko spēļu dalībnieki un skatītāji piederēja pie vienas kultūras. Viņi —dorieši,jonieši,ajolieši — visi runāja vienā valodā, ko mūsdienās pazīst kāsengrieķu valodu.
Grieķu kultūra joprojām bija cieši saistīta arĀzijas senākajām civilizācijām. To pierāda senākais līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs — krūze, kas izgatavota ap 740. gadā p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar pielāgotāmfeniķiešu rakstu zīmēm, kas vēlāk pārtapa pargrieķu alfabētu.
Par spīti valodas, reliģijas un kultūras kopībai, hellēņi neizveidoja tāda veidavalsti, kādas līdz viņiem pastāvējaTuvajos Austrumos. Hellēņu sabiedrības politekonomiskā organizācija visai stipri atšķīrās no agrākajām. Galvenā jaunās sabiedrības atšķirība bija tās iekšējā organizācijā, kuras pamatā bijapolisas. Tieši laika posmā starp 750. un 500. gadu p. m. ē. Senajā Grieķijā izveidojās samērā aktīva polisu kultūra, kurā pastāvēja aptuveni 1500 dažādas polisas.[1]
Tomēr polisa nebijapilsēta mūsdienu izpratnē — kā pretstats laukiem vaiprovincei ar atšķirīgu nodarbošanās un dzīves veidu. Drīzāk tieši otrādi: polisa bijakomūna, kas aptvēra vairāk vai mazāk kompaktu, autonomu apdzīvotu vietu (nomu vai ciematu) grupu ar savu iekšējolikumdošanas unizpildvaru. Tieši ciemati noteica, kas būs un kas nebūs polisaspilsonis, ciematu pārstāvji ievēlēja arī polisas vecāko un padomi, kuriem piederēja reālā vara polisā.
Daudzas polisas cita no citas stipri atšķīrās. Lielākajā no tām —Atēnās — 5. gadsimtā p. m. ē. bija ap 30 000—50 000 pilsoņu (pieauguši vīrieši). Taču vairumā polisu iedzīvotāju skaits bija ap 2000.Polisa parasti bija nostiprināta pret ienaidnieku uzbrukumiem. Ja polisa bija neliela, to apjoza mūris. Polisām attīstoties, ap tām veidojās ciemati un apdzīvotas vietas, bet polisas centrs attīstījās kā pilsēta, administratīvs un kultūras centrs, saglabājot un nostiprinot arī savu aizsardzības nozīmi. Šajā ziņā polisai bija līdzīgs funkciju loks kāpilskalniem vēlākajā atlantiskajā Eiropā vaiBaltijā, tikai Grieķijā pilskalnu sauca parakropoli, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "augšējā pilsēta".
Tai pašā laikā pastāvēja arī tādas polisas, kur nebija nocietinātas centrālās daļas. Tāda bija, piemēram,Sparta, kas būtībā bija ciematu savienība noteiktā teritorijā.
Agrīnās polisas koncentrējās galvenokārt centrālajā Grieķijā,Peloponēsas austrumu daļā iepretīMazāzijas krastam (Jonijai), kā arī salās (Lesbā,Hijā,Samā). Šis ir reģions, kura ekonomiskā un politiskā aktivizēšanās sākās 8.—7. gadsimtā p.m.ē. un kurš dominēja Grieķijā un lielā Vidusjūras piekrastes austrumu daļā turpmākos apmēram 500 gadus. Tādēļ Seno Grieķiju, kā uzskata virkne vēsturnieku, varbūt būtu pareizāk dēvēt par Egeju.
Grieķijā, pateicoties efektīvākaidzelzs laikmeta tehnoloģijai, strauji pieauga iedzīvotāju skaits, kā rezultātā sāka trūkt pārtikas, jo lauksaimniecībai derīgas zemes bija samērā maz. Egejai bija raksturīgs vēl kāds nozīmīgs ierobežojums. Proti, kalnainais šī reģiona apvidus bija visai nepiemērots kontaktu uzturēšanai pa sauszemes ceļiem: ceļošana pa sauszemes ceļiem tolaik bija grūts pasākums. Kalni arī nebija sevišķi bagāti ar derīgajiem izrakteņiem. Tā, Egejāalva,varš undzelzs bija deficīts.
Pārvietošanās un ceļošana pa jūru bija nesalīdzināmi vieglāka un ērtāka nekā pa sauszemi. Tādēļ arī Senās Grieķijas polisas bija izvietojušās samērā šaurā 50—70 kilometrus platā joslā gar jūras piekrasti. Šī situācija veicināja arī Grieķijaskoloniju dibināšanu, galvenokārt dažādos Vidusjūras piekrastes reģionos. Tajā Grieķija plaši izmantoja vēl Egejas civilizācijas periodā uzkrāto jūrasbraukšanas pieredzi, un grieķu kuģi, kuru konstrukcija untakelāža bija pilnveidoti, devās arvien tālākās jūrās. Grieķu kolonisti arvien biežāk devās visos iespējamos virzienos. Uz austrumiem viņi nokļuva līdz patMelnās jūras austrumu piekrastei un šajā reģionā nodibināja vairākas kolonijas — praktiski gar visu Melnās jūras rietumu, ziemeļu un austrumu piekrasti. Rietumu virzienā viņi nodibināja vairākas kolonijasSicīlijā unApenīnu pussalas dienvidos. Virzoties tālāk, grieķu kuģotāji un tirgotāji nokļuva mūsdienuFrancijas dienvidos, kur tāpat dibināja kolonijas.
Grieķu ekspansiju veicināja arī ģeogrāfijas apgūšana. GrieķufilozofsAnaksimandrs (611—546 p.m.ē.) izgatavoja pirmo zināmoģeogrāfisko karti pasaulē. Tas kļuva iespējams, pateicoties intensīvai kultūras unzinātnes attīstībai grieķu sabiedrībā dažu desmitu gadu laikā. 7. gadsimtā p.m.ē. grieķu zinātne ievērojami atpalika no citu Tuvo Austrumu civilizāciju attīstības līmeņa. Piemēram,astronomijā šajā laikā daudz tālāk bija tikusiBabilonija, betģeometrijā unaritmētikā —Ēģipte.
Kvalitatīvs pavērsiens Grieķijas attīstībā sākās 7. gadsimtā p.m.ē. beigu posmā. Grieķijas kontinentālajā daļā un Egejas salās sākās jauns kolonizācijas vilnis. Tā iemesls bija pārapdzīvotība grieķiskajās austrumu provincēs, it īpaši Mazāzijā, to straujās saimnieciskās attīstības rezultātā. Stiprs brīvu zemju trūkums izraisīja pakāpeniskas, bet būtiskas izmaiņas Grieķijas saimnieciskajā sistēmā. Nelielajās polisu platībās nevarēja vairs izdzīvot, balstoties uz universālu lauksaimniecību, kas funkcionēja pēc maksimālas pašnodrošināšanās principa. Bija nepieciešama darba dalīšana polisu starpā, to specializācija. Piemēram, Atēnas izgatavoja un eksportēja lielu daudzumukeramisko izstrādājumu un eļļu, bet ievedagraudus, ko tā vairs nespēja izaudzēt iekšējam patēriņam pietiekamā daudzumā. Arī Hija arvien lielākā apjomā ražojavīnu uneļļu, bet savam patēriņam ieveda graudus. Savukārt par galvenajiem graudaugu kultūru ražotājiem un eksportētājiem kļuva Ēģipte un grieķu Melnās jūras piekrastes polisas. Pateicoties specializācijai un darba dalīšanai, strauji attīstījāstirdzniecība. To atviegloja un veicinājalīdiešu izgudrojums —nauda.
Tirdzniecības saites ar Vidusjūras reģioniem veicināja tirgotāju politekonomiskās lomas nostiprināšanos. Tā, līdz ar grieķu polisu attīstību Egejā, Vidusjūras rietumu daļā jau bija izvērsusies ap 800. g. p.m.ē. feniķiešu nodibinātāKartāga. Starp abām civilizācijām veidojās intensīvas ekonomiskās attiecības. Savukārt Itālijā šajā pašā laikā bija uzplaukusietrusku civilizācija, kura līdz ar grieķu kolonijām veidojās par ekonomiski aktīvu Vidusjūras subreģionu.
Izmaiņas Grieķijas un citu Vidusjūras valstu saimnieciskajā struktūrā izraisīja arī būtiskas izmaiņas sabiedrībā un politikā. Līdz ar tirdzniecības paplašināšanos polisās strauji sāka attīstīties vidējais slānis — tirgotāji. Agrākie dižciltīgie zemes īpašnieki zaudēja varasmonopolu polisās. Tiem arvien vairāk nācās dalīt varu ar šo jauno sabiedrības slāni. Tā tirgotāji pakāpeniski kļuva par faktiskajiem saimniekiem polisās, bet vēl izteiktāki daudzajās grieķu kolonijās. Lai gan viņiem nebija politisko tiesību, to faktiskā ietekme Grieķijas sabiedrībā palielinājās. Rezultātā tirgotāji, daļēji arī bagātākie amatnieki, kļuva par politisko faktoru un sāka arvien uzstājīgāk pieprasīt politiskās varas un tiesību pārdali. Lai panāktu savus mērķus, šīs jaunizveidojušās sabiedrības grupas apvienojās ar zemniekiem, kuriem arī nebija nekādu tiesību un kuri grima arvien dziļāk nabadzībā. Šī savdabīgākoalīcija uzsāka kopīgu cīņu pret vecoaristokrātiju. Tā bija ilgstoša, bet tās rezultātā Grieķijā, tās sabiedrībā un kultūrā notika strauji pārveides procesi. Viena no spilgtākajām izmaiņām ir tirānu periods, kas sākās vairumā Grieķijas polisu un ar to saistītais labklājības pieaugums.
Tirānija Grieķijā nebūt nenozīmēja nežēlīgu, despotisku varu. Tā bija vienpersoniska vara, bet bez mantošanas tiesībām. Varasuzurpēšana parasti notika iekšējo cīņu rezultātā starp konkurējošām vietējo augstmaņu grupām. Lai sagrābto varu nostiprinātu un noturētu, bija jāiegūst plašu pilsētas vai polisas iedzīvotāju atbalstu. Tādēļ tirāni parasti sāka būvēt monumentālas celtnes, veikt plašus pilsētas labiekārtošanas darbus. Tādēļ, neskatoties uz tirānu periodu, Grieķijas pilsētas auga sevišķi strauji. Tā, 479.—478. gadā p.m.ē. Atēnām tika uzcelta jauna aizsargsiena, jo iepriekšējās iekšienē pilsētai jau kļuvis par šauru. Tas vēl vairāk nostiprināja pilsētu lomu antīkās pasaules attīstībā.
Neskatoties uz Grieķijas pilsētu valstu politisko separātismu, arī tirānu laikā grieķu kultūra kļuva arvien integrētāka. Piemēram, lai gan pastāvēja daudz dažādudialektu, grieķvalodīgie varēja viegli saprasties savā starpā jebkurā pilsētā vai kolonijā. Arī grieķureliģija bija universāla visā zemē. Visas grieķu pilsētas piedalījās Olimpiskajās spēlēs un dažādos festivālos.
Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotās zemes platības pamazām koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tās reālajiem apstrādātājiem — zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem varēja pārdot verdzībā. No kādreizējās pārticības laukos 7. gadsimta p.m.ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu parādu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavotiesrevolūcijai, lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt arī bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti ļoti kategoriski. Tie gatavojās nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaitā ar ieročiem, kā arī ieviešot daudz stingrākulikumdošanu. Atika un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskās un politiskās katastrofas priekšā. 6. gadsimta sākumā Atēnu valstsvīrsSolons veica politiskas, sociālas un ekonomiskas reformas, kuras daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnībā neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.
Ap 500. gadu p.m.ē. Grieķijas ekspansija Vidusjūras reģionā bija sasniegusi tādas robežas, ka konflikti ar citām civilizācijām bija kļuvuši neizbēgami. Rietumos grieķi bija izveidojuši spēcīgas polisas Sicīlijā un Itālijas dienvidu daļā. ArīKorsikā un Francijas dienvidos (Masīlijā — vēlākajāMarseļā) atradās vairākas lielas grieķu apmetnes. Pat centrālajā Itālijā starp etruskiem unlatīņiem bija izvietojušās atsevišķas grieķu kolonijas.
Taču pirmais lielākais karš grieķiem sākās 546. gadā p.m.ē. līdz arpersiešu iebrukumuLīdijā, aizsākot veselu periodu Senajā Grieķijā —Persiešu karus. Šo karu rezultātā grieķu armija un flote guva leģendāras uzvaras pār persiešu spēkiem.
Pēc uzvaras pārPersiju Atēnas kļuva par galveno Grieķijas valsti, bet Sparta savu kādreizējo augsto prestižu pakāpeniski zaudēja. Arī gandrīz viss atlikušais 5. gadsimts p.m.ē. pagāja kā Atēnu zelta laikmets. Atēnas kļuva par skaistāko pilsētu pasaulē. Tika uzceltas slavenākās ēkasPartenons,Akropole u.c., savu augstāko attīstības pakāpi sasniedzazinātne unmāksla. Turpināja attīstīties arī demokrātijas tradīcijas un pilnveidojās likumdošana.
Atēnuakropole unAreopāgs klasiskajā periodā (L. fon Klences glezna, 1846)
Viens no Senās Grieķijas krīzes iemesliem bija savstarpējie grieķu kari, kuri pēc Persijas sakāves strauji izvērsās pašu grieķu starpā. Tā,Peloponēsas līga, kas pastāvēja jau kopš 550. gada p.m.ē., tātad vēl pirms Persiešu kariem un, kas bija apvienojusies ap Spartu, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Arī pašas Atēnas lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējodiplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponēsas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam —Peloponēsas karam — kas sākās 431. gadā p.m.ē. un turpinājās līdz 404. gadam p.m.ē., tātad 27 gadus.
Karš vislielākos cilvēku un materiālos zaudējumus nesa tiešiAtikai. Galveno uzmanību Atēnas līdz šim bija pievērsušas aizsardzībai pret iespējamiem uzbrukumiem no jūras. Tādēļ tika veidota un augstā kaujas gatavībā uzturēta spēcīga jūras flote. Savukārt sauszemes spēku militārais potenciāls bija daudz vājāks. Tas konkrētajā situācijā deva lielākas stratēģiskās priekšrocības Spartai, kuras tās arī izmantoja, sākot uzbrukumus Atēnām un citām Atikas pilsētām. Tām nācās apkārtējos iedzīvotājus ar visām ģimenēm un iedzīvi paslēpt aiz pilsētu sienām. Veselai paaudzei nācās dzīvot pastāvīga aplenkuma apstākļos, saspiestībā, trūkumā un badā. To veselību un morāli arvien vairāk grāva slimības.
Leģendārais Atēnu valdnieksPerikls, kura laikā Atēnu demokrātiskās tradīcijas un kultūras attīstība sasniedza visaugstāko līmeni, mira divus gadus pēc Peloponēsas kara sākšanās (429. gadā p.m.ē.). Līdzvērtīga aizvietotāja nebija un Atēnās sāka valdītdemagoguoligarhijas, kas valsti veda no vienas neveiksmes otrā.
Šis karš beidzās ar Spartas uzvaru un Atikas izpostīšanu. Rezultātā dominējošā vara Grieķijā pārgāja no Atēnām uz Spartu. ArīDēlas savienība, neskatoties uz tās nopelniem karos pret persiešiem, tika likvidēta. Sparta visā Grieķijas teritorijā un kolonijās ieviesa tirānijas režīmu, kas izrādījās daudz nežēlīgāks, nekā to pēdējā laikā bija pasākusi praktizēt Atēnu valdība. Piemēram, t.s. trīsdesmitvīru tirānijas laikā, kas pastāvēja tikai astoņus mēnešus, tikai Atēnās bez tiesas sprieduma tiek nogalināts ap 1500 tās pilsoņu, bet ap 5000 demokrātu tika izsūtīti. Jebkāda sanāksmju un publisku runu brīvība tika aizliegta. Daudzu bagātu tirgotāju un zemes īpašnieku īpašumi un manta tika konfiscēti.Tempļi tika izlaupīti. Tādēļ grieķu pilsētās sākas regulāras sacelšanās pret tirānijas varu.
403. gadā p.m.ē. demokrātija Atēnās tika atjaunota, tomēr tas neveda pie stabilizācijas un atveseļošanās. Pēc kara un tirānijas plosīšanās Atēnas bija zaudējušas lielāko daļu izglītotāko pilsoņu. Tūlīt sāka izpausties tā vēstures īstenība, ka, kā uzskata daudzi vēsturnieki un filozofi, demokrātija ir progresīva iekārta tikai pietiekami civilizētā, izglītotā sabiedrībā un otrādi — šāda sabiedrība parasti dabīgā ceļā veicina demokrātijas nostiprināšanos. Maz izglītota sabiedrība ar zemu kultūras līmeni demokrātijas apstākļos viegli pārvēršas par nekontrolējamuanarhiju, tajā varu viegli sagrābjavantūristi,populisti undemagogi. Tā tas tiešām notika arī Atēnās. Piemēram, publiska tiesa, 500 cilvēku sastāvā, starp kuriem tikai nedaudziem bija laba izglītība, 399. gadā p.m.ē. atzina filozofuSokratu par vainīgu bezdievībā, jaunatnes morāles bojāšanā utt., un piesprieda viņam nāves sodu. Šāds tiesas spriedums gan tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu, kas, saskaņā ar Atēnās pastāvošo tiesu praksi, deva iespēju Sokratam pašam piedāvāt alternatīvu sodu. Katrā ziņā viņam uz visiem laikiem būtu jāpārtrauc publiski nodarboties ar filozofiju un lasīt lekcijas.Sokrats noraidīja viņam izvirzītos apvainojumus un atteicās pārtraukt savu filozofa darbību. Kā alternatīvu sodu viņš piedāvāja samaksāt trīsdesmit minu lielu naudas sodu. Šāds priekšlikums saniknoja tiesu un tā atkārtoti piesprieda Sokratam nāves sodu, šoreiz jau ar lielu balsu pārsvaru.
Sokrata nāve simboliski iezīmēja Grieķijas zelta laikmeta beigas. Grieķu sabiedrība turpināja arvien vairāk degradēties. Liela sabiedrības daļa pārstāja ticēt jebkādu dievu esamībai, plauka prostitūcija un seksuālā visatļautība. Toties ģimenes prestižs arvien vairāk kritās. Arvien biežāk grieķi priekšroku devacivillaulībai, izvairoties uzņemties oficiālu atbildību par ģimeni un pēcnācējiem. Arvien zemāka kļuva arī politiskā morāle. Korupcija kā sērga bija pārņēmusi visus valsts pārvaldes līmeņus. Persija dāsni dalīja kukuļus dažādu grieķu pilsētu politiķiem, lai tie provocētu karu vienam pret otru. Kādreiz slavas apmirdzētie grieķu karotāji masveidā pārdevās citu valstuģenerāļiem vai pat barbaru ordu vadoņiem. KadMaķedonijas Aleksandrs kaujas laukos vēlāk sastapās ar persiešu armijām, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tās burtiski mudž no grieķu algotņiem.Atsevišķas grieķu pilsētas pat sāka meklēt palīdzību karā viena pret otru pie kādreizējā kopējā ienaidnieka — Persijas. Pat Sparta, nespējot tikt galā ar dumpīgajām pilsētām, slēdza līgumu ar Persiju par savienību. Tālākajā laika gaitā Grieķijā iestājās arvien lielāks haoss — grieķu pilsētas apvienojās savienībās un līgās lai cīnītos pret citām pilsētu savienībām. Šīs līgas drīz vien izjuka, bet citas radās no jauna, jau citos sastāvos. Lielākie savstarpēji konkurējošie spēki Grieķijā šajā laikā bija Atēnas, Sparta unTēbas, bet neviens no šiem spēkiem tā arī nespēja iegūt izšķirošu pārsvaru pār pārējiem.Tā grieķu civilizācija dažos gadu desmitos pazaudēja gandrīz visu, ko tā bija attīstījusi un uzkrājusi vairākos gadsimtos.
PēcAleksandra Lielā nāves 323. gadā p.m.ē.Romas impērija pakāpeniski, bet laikā no 215. līdz 168. gadam p.m.ē. jau pilnībā pakļāva Maķedonijas reģionu, savukārt 148. gadā p.m.ē. tā tika pārveidota par vienu no Romas provincēm. Tāds pats liktenis piemeklējaAhajas līgu un drīz vien visu pārējo Grieķiju.
Kā vienu no savām provincēm Roma pārvaldīja Grieķiju turpmākos 60 gadus. Tomēr Romai neizdevās Grieķiju pilnībā integrēt impērijas politekonomiskajā sistēmā. Par to liecina virkne notikumu. Piemēram, 88. gadā p.m.ē.Pontas valdnieksMitridats VI uzsāka kampaņu pret Romas impēriju ar mērķi atņemt tai tās kontrolētās austrumu teritorijas. Daudzas grieķu pilsētas tūlīt sacēlās pret Romas kundzību, atbalstot šo Āzijas monarhu, jo tas bija apsolījis atjaunot Grieķijas neatkarību.
Romas leģioni tomēr sakāva Mitridata spēkus, padzina tos no Grieķijas un apspieda grieķu pilsētu sacelšanos. Kā sodu par šo sacelšanos romieši nežēlīgi sodīja Grieķijas pilsētas, daudzas no tām izpostot, tai skaitā Atēnas un Tēbas. Kādreiz plaukstošais Grieķijas centrālais reģions tika pārvērsts krāsmatās. Rezultātā sākās visas valsts ekonomiskā deintegrācija. Lai gan Atēnas vēl saglabāja savu zinātnes un filozofijas centra lomu, bet savu saimniecisko nozīmi tā bija pazaudējusi pilnībā. Ja neskaita īsu Grieķijas renesanses periodu pirmajos mūsu ēras gadsimtos RomasimperatoraAdriāna laikos, Grieķija arvien vairāk noslīdēja līdz atpalikušas Romas provinces stāvoklim. Mūsu ēras 3. gadsimta vidū Grieķiju atkal postīja tur iebrukušiegotu karapulki. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu daļās,Dākijas, Maķedonijas unTrāķijas provinces nonācaBizantijas sastāvā. Šajā laikā šeit ieplūda imigrantu pūļi noVidējiem Austrumiem, bet vēlāk — 6.—7. gadsimta laikā Balkānu pussalā, it sevišķiIlīrijā un Trāķijā no ziemeļiem ienāca slāvu ciltis. Šejienes vēsturiskā helēņu kultūra, kura vienmēr bijusi cieši piesaistīta Tuvo un Vidējo Austrumu senajām civilizācijām, daļēji pārslāvojās, daļēji atkal nonāca Vidējo Austrumu ietekmē. Taču pēdējie, pēc Bizantijas krišanasturku seldžuku rokās, arī jau bija pazaudējuši savu īpatnējo, izsmalcināto senā Orienta kultūru.
Viena no lielākajām Grieķijas priekšrocībām vienlaicīgi bija arī tās trūkums. Grieķija nekad nav pastāvējusi kā unitāra, vienota valsts. Pat izšķirīgos vēstures brīžos Grieķija funkcionēja kā atsevišķu, patstāvīgu polisu savienība. Grieķu polisas un kolonijas bija izkaisītas pa izstieptu, samērā šauru Vidusjūras piekrastes joslu un daudzām salām. Tas bija ļoti izdevīgi no tirdzniecības viedokļa un Grieķijā tā bija labi attīstīta nozare.Tomēr nevar Grieķiju viennozīmīgi uzskatīt par tirgotāju un jūrasbraucēju nāciju. Grieķu apmetņu, vēlāk polisu saimnieciskais pamats vienmēr bijusi lauksaimniecība. Taču šīs nozares pilnvērtīgai attīstībai derīgas zemes bija ļoti maz. Tikai labas, apstrādāšanai derīgas zemes akūts trūkums spieda grieķus doties jūrā, meklēt jaunas zemes un dibināt tur savas kolonijas. To veicināja arī krasās ražas svārstības dažādos gados. Sausos gados ražas bija niecīgas un tās nepietika. Labvēlīgos gados, kad pietiekošā daudzumā bija gan saules, gan mitruma, izdevās bagātas ražas un veidojās lieli pārpalikumi. Pirmajā gadījumā grieķiem bija nepieciešams papildināt nepietiekošo pārtikas nodrošinājumu ar importu, otrajā, izdevīgi bija pārpalikumus eksportēt.
No drošības faktora viedokļa Grieķijas stāvoklis bija vēl sarežģītāks. Militārā ziņā grūti iedomāties vēl neizdevīgāku un grūtāk aizsargājamu teritorijas konfigurāciju ar izstieptām komunikācijām, kāda bija Grieķijā. Tas neļāva ne izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu pret ārējiem ienaidniekiem, ne arī sagatavot pietiekami lielu armiju iebrukumam ienaidnieka teritorijā. Acīmredzot tieši šis apstāklis spieda grieķus meklēt šīs problēmas risinājumu novatoriskā veidā — radothoplītu vienības, bet vēlākfalangas. Tā, grieķu armijas guva uzvaru Persiešu karos tikai pateicoties progresīvākai armijas organizācijai, kvalitatīvākam bruņojam, kā arī labākai stratēģijai un taktikai, kas izrādījās daudz svarīgāks faktors par karotāju skaitu. Iespējams, ka taisnība šinī ziņāHērodotam, ka jaunā Eiropa tieši ar labāku militāro stratēģiju parādīja savu pārākumu pār Āziju.
Šo priekšrocību Grieķijai vairs nebija tās cīņā par varu un ietekmi Vidusjūrā ar Romu. Jau pašā Romas impērijas sākuma posmā vairs nebija būtisku atšķirību romiešu un grieķu militāro spēku sagatavotībā, ieroču kvalitātē, stratēģijas un taktikas mākslā. Toties būtiska bija kļuvusi starpība armijas skaitliskajā sastāvā. Ja grieķi, kā atzīmē virkne vēsturnieku (Norman Dawis u.c.), praktiski nekad pa savām izkaisītajām polisām nebija varējuši savākt karotāju skaitu lielāku par 40—50 tūkstošiem, tad romieši varēja nostādīt pretī līdz pusmiljonam vīru lielu karaspēku, ko nebija nemaz tik grūti izdarīt, ņemot vērā jau toreiz blīvi apdzīvotās Itālijas pussalas iespējas.
Tieši grieķu uzkrātās zināšanas dažādās jomās, neskaitāmiejaunievedumi kuģu būvē, militārajā jomā, viņu iedibinātie likumdošanas un demokrātijas principi, difūzijas ceļā tika pārņemti un attīstīti tālākā Eiropas civilizācijas veidošanās procesā.
Lielu ietekmi uz Eiropas kultūru ir atstājusi grieķu filozofija,literatūra, kā arīmitoloģija. Grieķi ticēja, ka viņu divpadsmitgalvenie dievi dzīvoOlimpa kalnā.Svarīgs reliģisks un sporta notikums bijaolimpiskās spēles, kas tika rīkotas ik pa četriem gadiem. Arīglezniecība,skulptūra unarhitektūra vēl ilgi turpināja grieķu kultūras tradīcijas, kas ļāva saglabāt tai paliekošu vietu Eiropas kultūrā.
Dramaturģijas un teātra attīstība aizsākās ap 5.—4. gadsimtā p.m.ē. Nozīmīgākais sengrieķu dramaturģijas žanrs bijatraģēdija, attīstījās arīkomēdija. Dramaturģijas rašanās tiek saistīta ar dievamDionīsam veltītiem svētkiem —dionīsijiem, kuros tika uzvestas tragēdijas.[2]
No simtiem lugu, kas tikušas sarakstītas un uzvestas, pilnībā saglabājušās tikai trīs autoru —Aishila,Sofokla unEiripīda — darbi.
