Saprotrofi (grieķu:σαπρός — puve,τροφή — pārtika) ir organismi (baktērijas unsēnes), kas noārda organismu mirušās vai pūstošās atliekas, pārvēršot tās neorganiskos un vienkāršos organiskos savienojumos.
Citi lietojamie nosaukumi šai organismu grupai, kas tiek izdalīta pēc tās barošanās principa, irreducenti (latīņu:reduco — atgriešanās, atjaunošanās),saprofīti (grieķu:σαπρός +φυτόν — augs),saprofili (grieķu:σαπρός +φιλία — alkas),destruktori (latīņu:destruo — iznīcināt, sagraut),sadalītāji (noangļu:decomposers — sadalītāji). Senākā pagātnē pie saprofītiem pieskaitīja tikai augus un baktērijas, bet mikroskopiskās saprotrofās sēnes sauca par saprobēm, taču mūsdienās ir pārskatīta sēņu loma augu saprotrofajos procesos[1] un notiek terminoloģiskas maiņas. Pagaidām avotos latviešu valodā parasti kā sinonīmi sastopami apzīmējumi "saprofīti" un "saprotrofi", ar noslieci par labu pēdējam.
Pārējās lielās organismu grupas pēc to barošanās veida irautotrofi (parasti tie ir augi), kuri sintezē viņiem vajadzīgās organiskās barības vielas no neorganiskajiem savienojumiem, undzīvnieki, kuri kopā ar sēnēm ietilpst kopīgāheterotrofu grupā kā citu organismu radīto vielu patērētāji, kuri paši tās nerada.
Gan starp sēnēm, gan starp baktērijām tikai daļa ir tīri saprotrofi: ievērojama daļa sēņu veidomikorizu, simbiotisku sēņu hifu sadarbību ar koku saknēm, kas tām daļēji vai pilnīgi aizstāj barības vielu ieguvi tieši no augsnes. Daļa šādu simbiozi veido araļģēm, radotķērpjus, vai parazitē uz citiem organismiem (ieskaitot citas sēnes).[2] Tomēr, vairums sēņu ir saprotrofas.[3] Daļa baktēriju arī dzīvo simbiozē vai parazitē uz citiem organismiem.
Saprofīti atgriež minerālsāļus augsnē un ūdenī, padarot tos pieejamus no tiem pārtiekošajiemautotrofiem organismiem (augiem un dažām baktērijām) un tādējādi noslēdzot biotisko ciklu.[4] Tāpēcekosistēmas nevar iztikt bez saprotrofiem, kuriem ir noteicošā lomaaugsnes izveidē.[5]
Saprotrofam efektīvai augšanai vēlami optimāli apstākļi:
No barības vielāmtiamīns un tādi elementi kākālijs,fosfors unmagnijs veicina micēlija augšanu.[1]
Atšķirībā no baktērijām, kas irvienšūnu organismi un arī sadalītāji, vairums saprotrofisko sēņu aug kā sazarotshifu tīkls un vienas sēnes virsma ir ļoti liela, salīdzinot ar tās tilpumu. Šī sēņu īpatnība padara tās vārīgas pret vides izmaiņām, piemēram, augsnes izžūšanu.[3] Kamēr baktērijas aug un barojas tikai uz to iedarbībai pakļautajām virsmām, sēnes var izmantot savas hifas, lai zem virsmas iekļūtu lielākos organisko vielu gabalos. Turklāt tikai koksni noārdošajās sēnēs ir attīstījušies fermenti, kas nepieciešami, lai sadalītoslignīns — ķīmiski sarežģīta viela, kas atrodama koksnē. Šie divi faktori padara sēnes par primārajiem sadalītājiem mežos, kur atliekās ir augsta lignīna koncentrācija un bieži tās guļ lielos gabalos. Hifas izdala sadalīšanas fermentus, pēc kā sēne var uzsūkt jau sadalītās vielas.[7]
Saprotrofi no dzīvniekiem —detrītofāgiem atšķiras galvenokārt ar to, ka organisko savienojumu noārdīšanas un izlietošanas procesā neatstāj cietas nesagremotas atliekas (ekskrementus), jo saprotrofos nenotiek iekšējsgremošanas process.
