Sīriju pievienoja Romas republikai 64. gadā pr.Kr., kad Pompejs Lielais piesprieda nāves soduseleikīdu ķēniņamAntioham XIII Aziātam un gāza viņa mantiniekuFilipu II Filomeju. Par Sīrijas vietvaldi viņš nozīmējaMarku Emīliju Skauru.
Pēc republikas likvidēšanas unRomas impērijas izveidošanās Sīrija kļuva par romiešu imperatora provinci, kuru pārvaldījalegāts. Agrīnās impērijas periodā romiešu armija Sīrijā izvietoja trīs leģionus un palīgspēkus, kas sargāja robežu arPartu.
6. gadā imperatorsOktaviāns gāza etnarhuHērodu Arhelaju un apvienoja Jūdeju,Samariju unIdumeju Jūdejas romiešu provincē. Šo provinci nodeva Sīlijas legātaPublija Sulpicija Kvirīnija tiešā pārvaldībā, kurš nozīmējaKoponiju par Jūdejas prefektu. PēcHēroda Filipa II nāves 34. gadā unHēroda Antipas atcelšanas 39. gadā Itureja, Trahonita,Galileja unPereja arī tika nodotas Sīrijas provinces jurisdikcijā.
No 37. līdz 41. gadam lielaPalestīnas daļa tika atdalīta no Sīrijas un pārveidotaHēroda Agripas I vasaļvalstī. Pēc Agripas nāves viņa ķēniņvalsts pakāpeniski atkal tika iekļauta Romas impērijā un šī inkorporācija beidzās pēcHēroda Agripas II nāves.
Sīrijas provinces armija tiešā veidā piedalījās Pirmajāromiešu-jūdu karā 66—70. gados. 66. gadā Sīrijas legātsCestijs Galls sūtīja sīriešu armiju 12. leģiona sastāvā, kas bija pastiprināts ar palīgspēkiem, lai apspiestu sacelšanos un atjaunotu kārtību Jūdejā. Bet leģions nokļuva izliktajās lamatās unBetoronas kaujā sacēlušies jūdi to iznīcināja, kas šokēja romiešu vadību. TadVespasiānam (nākamajamimperatoram) tika uzdots apspiest jūdu sacelšanos. 69. gada vasarā Vespasiāns ar sīriešu vienību atbalstu pieteicās kļūt par Romas imperatoru. Viņš uzvarēja savu sāncensiVitēliju un kā imperators valdīja Romā desmit gadus, bet pēc tam troni mantoja viņa dēls,Tits.
Spriežot pēc uzraksta, kas bija atrasts 1948. gadā Dorā, ir zināms, kaGargilijs Antikuss bija provinces vietvaldis impērijas austrumu daļā, iespējams, Sīrijā, periodā starp viņa atrašanos konsula amatā un Āzijas pārvaldīšanu. 2016. gada novembrīDoras krastosHaifas Universitātes zemūdens arheologi atrada uzrakstugrieķu valodā, kas liecina par to, ka Antikuss bija Jūdejas provinces pārvaldnieks starp 120. un 130. gadu, iespējams pirmsBar Kohbas sacelšanās.
PēcTeodora Momzena teiktā:
| “ | Sīrijas vietvaldis saglabāja nemainīgu pilsonisko pārvaldi pār visu lielo provinci un ilgu laiku bija vienīgais visas Āzijas pirmā ranga pārvaldnieks. [...] Tikai 2. gadsimtā mazinājās viņa ietekme, kad Adrians paņēma no viņa vienu no četriem leģioniem un nodeva to Palestīnas pārvaldniekam. | ” |
Septimijs Severs Sīrijas provinci sadalīja Koiles Sīrijā un Feniķijas Sīrijā[2] ar galvaspilsētāmAntiohijā unTirā.
Pēc Teodora Momzena teiktā:
| “ | Tieši Severs visbeidzot atņēma Sīrijas vietvaldim pirmo vietu romiešu militārajā hierarhijā. Pēc provinces pakļaušanas, kura vēlējās par imperatoru ieceltNigeru, kā tas pirms tam notika ar Vespasiānu, neskatoties uz pretestību, konkrēti, no galvaspilsētas Antiohijas puses, viņš pavēlēja sadalīt to ziemeļu un dienvidu daļā un iedeva pirmās, Koiles Sīrijas, vietvaldim divus leģionus, un otrās, Feniķijas Sīrijas, vietvaldim vienu leģionu. | ” |
No 2. gadsimta beigāmRomas senātā atradās vairāki pazīstami sīrieši, tai skaitāKlaudijs Pompejans unAvīdijs Kasijs.
Sīrijai bija izšķiroša stratēģiskā nozīme 3. gadsimta krīzes laikā. 244. gadā Romā valdīja iedzimtais sīrietis no Filippoles (mūsdienāsŠahba) Petrejas Arābijas provincē. Tas bijaMarks Jūlijs Filips, kas vairāk pazīstams kāFilips Arābs, kurš kļuva par 33. Romas imperatoru pēc tās tūkstošgades svinībām.
252/253. gadā (strīdīgs laiks) pēc tam, kad romiešu lauku armijuBarbalisas kaujā iznīcinājaPersijas ķēniņš,Šapurs I, Eifratas upe palika bez aizsardzības, bet reģionu izlaupījapersieši. 259/260. gadā viss atkārtojās, kad Šapurs IEdesas kaujā atkal sagrāva romiešu lauka armiju un sagūstīja romiešu imperatoruValeriānu. Tad atkal romiešu Sīrija cieta: pilsētas tika iekarotas un izlaupītas.
No 268. līdz 273. gadam Sīrija kļuva par atšķēlušāsPalmīras impērijas daļu.
Apmēram pēc 415. gada Koiles Sīrija tika sadalīta Sīrijā I (Primārajā Sīrijā) ar galvaspilsētu Antiohiju un Sīrijā II (Sekundārajā Sīrijā) jeb Salutaras Sīrijā ar galvaspilsētuApameju pieOrontes upes. 528. gadāJustiniāns I abu šo provinču teritorijā izveidoja nelielu piekrastes provinciTeodoriju.
Šis reģions skaitījās kā viena no svarīgākajāmBizantijas impērijas provincēm. Laikā starp 609. un 628. gadu to okupējasasanīdi. Pēc tam imperatorsHēraklijs to atkaroja, bet atkal zaudēja uzbrūkošajiem musulmaņiem pēcJarmukas kaujas un Antiohijas krišanas.[4] 963. gadāNikofors Foka atkaroja Antiohijas pilsētu kopā ar citām valsts daļām, kas tajā laikā atradāsHamdanīdu varā, lai gan vēl joprojām oficiāli skaitījāsAbasīdu kalifu varā. Uz to pretendēja arīFatimīdu kalifi. Pēc tam, kad imperatoramJohannam Kurkuasam neizdevās iekarot Sīriju līdzJeruzalemei, 970. gadu beigās Fatimīdu halifāts mēģināja iekarot Sīriju, kura rezultātā izdzina bizantiešus no Sīrijas lielākās daļas. Taču Antiohija un citas Sīrijas ziemeļu teritorijas palika impērijas sastāvā, bet citas daļas atradās imperatoru aizsardzībā ar hamdanīdu,mirdasīdu unmarvanīdu uzticības personu starpniecību līdz patseldžuku atnākšanai, kuri pēc trīsdesmit gadu cīņas 1084. gadā iekaroja Antiohiju. 12. gadsimtā Antiohiju atkal atkaroja Komninu atjaunotie spēki, taču uz to laiku pilsēta jau skaitījāsMazāzijas, nevis Sīrijas daļa.
_2.jpg)
