Rurika pēcnācēji stingri pieturējās pie principa, ka tobrīd valdošajam dzimtas zaram ("senioriem") ir tiesības iecelt savus dēlus par vietvalžiem pakļautajās teritorijās. Sākotnēji dzimtas galvenais ķēniņš (kagans, no 10. gadsimtalielkņazs) valdīja Kijivā, viņa vecākais dēls Novgorodā, citi dēli kā vasaļi Pleskavā, Polockā, Rostovā, Čerņihivā, Smoļenskā, Volīnijas Vladimirā un citās pilsētās. Pie varas nākot jaunam valdniekam, viņam bija tiesības savus vasaļus nomainīt. Tas izraisīja nebeidzamus dinastiju karus un no varas atstumto dzimtu pārstāvji kļuva par "izstumtajiem", jeb savu domēni zaudējušiem kņaziem, kas bija spiesti doties karagājienos un iekarot jaunas teritorijas vai arī izdzīt citus kņazus no viņu valdījumiem.
Pēc tam, kad Kijivas lielkņazu vara novājinājās, Krievzeme 12. gadsimtā sašķēlās ļoti daudzās suverēnās kņazistēs, kurās valdīja savstarpēji karojoši Rurika dzimtas atzari. Pēc tam, kad 13. gadsimta pirmajā pusē senkrievu kņazistes pakļāva mongoļuZelta ordas hani, viņi izvēlējās Aleksandru Ņevski parVladimiras-Suzdaļas lielkņazu un savu galveno vasali Krievzemē, turklāt katram nākamajam lielkņazam bija jādodas pie Zelta ordas hana pēc varas zīmes — "jarlika". Valdošās Rurikoviču dinastijas valdnieki bija spiesti precēties ar savu feodālo senioru — mongoļu hanu meitām.
Vēlāk par saviem galvenajiem vasaļiem kļuvaMaskavas lielkņazi, kas pakāpeniski līdz 16. gadsimtam pilnīgi pakļāva citu Rurika dinastijas atzaru valdniekus. Pēc neatkarības izcīnīšanas un saradošanās arKonstantinopolesķeizariem Rurikoviču dinastijas pēdējie valdnieki pasludināja sevi parAustrumromas impērijas varas mantiniekiem un izveidojaKrievijas cara lielvalsti.
14. un 15. gadsimtā arīĢedimina dzimtasLietuvas dižkunigaiši pēc seniorāta principa iecēla savus dēlus par kņaziem pakļautajās kņazistēs mūsdienuBaltkrievijas,Ukrainas un Rietumkrievijas teritorijā. Šie Ģedimina dzimtas kņazi savukārt saradojās ar vietējo Rurika dzimtas kņazu pēctečiem.
Rurika dinastijas ciltskoka senākā daļa (pirms 1171. gada)
