Kā Spānijas kolonija kopš 18. gadsimta beigām, Rietumsahāra 1963. gadā tika iekļautaApvienoto Nāciju neautonomo teritoriju sarakstā.[2][3] 1965. gadāANO Ģenerālā asambleja pieņēma savu pirmo rezolūciju par Rietumsahāru, lūdzot Spāniju dekolonizēt teritoriju.[4] Gadu vēlāk tika pieņemta jauna rezolūcija, pieprasot Spāniju organizēt referendumu par pašnoteikšanos.[2] 1975. gadā Spānija atteicās no teritorijas administratīvās kontroles par labu Marokas, kas jau kopš 1957. gada formāli pretendēja uz teritoriju,[5] un Mauritānijas kopīgai pārvaldībai.[2] Izcēlās karš starp minētajām valstīm unSahrāvīnacionālās atbrīvošanās kustībasPolisario fronti, kas nodibinājaSahāras Arābu Demokrātisko Republiku (ar trimdas valdībuTindūfā, Alžīrijā). Pēc Mauritānijas atteikšanās no teritorijas 1979. gadā, Maroka beidzot ieguva pilnīgu kontroli pār lielāko daļu teritorijas, tai skaitā kontroli pār visām lielākajām pilsētām un dabas resursiem.
Kopš ANO atbalstītās vienošanās par pamieru 1991. gadā, lielāko daļu teritorijas (ieskaitot visu Atlantijas okeāna piekrasti) kontrolē Maroka, kuru atbalsta Francija,[6] bet atlikušo daļu ar Alžīrijas atbalstu kontrolē SADR.[7] Lielvalstis kāASV unKrievija ir ieņēmušas neskaidru vai neitrālu pozīciju attiecībā uz abu pušu prasībām, un ir spiedušas abas puses vienoties par miermīlīgu izlīgumu. Gan Maroka, gan SADR ir centušās pastiprināt savas prasības, iegūstot oficiālu atzīšanu, — gan pārsvarā no Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīm. Polisario fronte ir panākusi SADR oficiālu atzīšanu no84 valstīm, taču 39 no tām ir atcēlušas vai iesaldējušas atzīšanu. SADR ir ieguvusiĀfrikas Savienības dalībvalsts statusu, kamēr Maroka ir panākusi atzīšanu vai atbalstu savai pozīcijai no dažām Āfrikas valdībām un no vairumaArābu Līgas valstīm.[8][9] Pēdējo divdesmit gadu laikā gan viena, gan otra pozīcija ir gan ieguvusi jaunas atzīšanas, gan arī pazaudējusi esošās, atkarībā no mainīgajām starptautiskajām tendencēm.
Senākie zināmie Rietumsahāras iedzīvotāji varēja būtbafūri. 3. gadsimtā šajā teritorijā ienācaberberu ciltis.[10]Islāma atnākšana 8. gadsimtā nospēlēja galveno lomu attiecību attīstībā starp dažādiem Sahāras reģioniem, kas vēlāk kļuva par mūsdienu Marokas, Rietumsahāras, Mauritānijas, Alžīrijas un to kaimiņreģionu teritorijām. 11. gadsimtā mūsdienu Marokas un Rietumsahāras teritorijā ienāca arābu makilu cilts noJemenas, 14.-15. gadsimtā sasniedzot Sahāras ziemeļu pierobežas rajonus. Vairāku gadsimtu laikā dažas no vietējām berberu ciltīm sajaucās ar makilu cilti, tādējādi izveidojot unikālu Marokas un Mauritānijas kultūru.
Turpinot attīstīties tirdzniecībai, reģions kļuva parkaravānu maģistrāli, it īpaši starpMarrākešu unTombuktuMali. Viduslaikos Rietumsahāras teritoriju kontrolēja berberuAlmohādu unAlmoravidu dinastijas.
↑Department of Economic and Social AffairsPopulation Division(2009)(.PDF).World Population Prospects, Table A.1.2008 revision.United Nations.Atjaunināts: 2009-03-12.
↑Robert Handloff.«The West Sudanic Empires». Federal Research Division of the Library of Congress. Arhivēts nooriģināla, laiks: 2011.gada 11.maijā. Skatīts: 2009. gada 3. septembris.
