Rakstība ir kādasvalodas rakstisku sazināšanās līdzekļu kopums, kas ietver rakstu zīmju sistēmu un lietošanas metodi kopā ar galvenajiem principiem valodas formu fiksēšanai. Rakstību veidoalfabēts,grafika unortogrāfija.[1]
Kādas valodas lietotā rakstība un pārmaiņas tajā var būt vēsturiski izveidojušās vai arī noteiktas ar reformām. Rakstības tiek gan pārveidotas, lai atspoguļotu izmaiņasrunātajā valodā, gan arī atspoguļo senāku valodas stāvokli, kas rada sarežģītas attiecības starp runāto unrakstīto valodu.
Pirmā zināmā rakstība pasaulē iršumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visasSenās Divupes tautas. Tā radās ap 3500. gadu p.m.ē. nopiktogrammām — dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem, kas attīstoties kļuva parlogogrammā — stilizētiem zīmējumiem, kas apzīmēvārdu vaimorfēmu.
Rakstības izveidošanās pamatā bija praktiska nepieciešamība. Senās Divupes, tāpat kā citu upju ielejucivilizāciju saimnieciskās sistēmas pamatā bijalauksaimniecība. Tā balstījās uz sarežģītu kanālu sistēmu, kuras pareiza darbība prasīja lielu cilvēku masu kopīgu darbu, tātad arī precīzu centralizētuplānošanu unregulēšanu. Tas savukārt radīja nepieciešamību pēc pastāvīgasadministrācijas. Lai administrācija varētu pildīt savus pienākumus, bija nepieciešama rakstība, kas Senajā Divupē pirmo rakstīto dokumentu veidā parādījās vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Tas bija vēl viens cilvēces attīstībā nenovērtējamsjaunievedums, ko varētu uzskatīt arī partehnoloģiju, kura izmantošanāzināšanu uzkrāšana, to izplatīšana tālāksabiedrībā un nodošana nākamajām paaudzēm kļuva par vairāk vai mazāk organizētu un stabilu sistēmu.
No šumeriem rakstības koncepciju visai drīz pārņēmaSenā Ēģipte,Persija,Sīrija. Tiesa, ap 3400. gadu p.m.ē. ēģiptieši patstāvīgi izveidoja savu atsevišķunumerācijas sistēmu, kas balstījās uz vieninieku un desmitnieku kombinētu apzīmējumu. Tā, ja agrāk lai apzīmētu skaitli 34, bija nepieciešams ievilkt 34 svītras, tad kombinētajā vieninieku desmitnieku sistēmā bija vajadzīgas vairs tikai 7 zīmes (3 desmitnieki + 4 vieninieki).
Rakstība bija nepieciešama ne tikai praktiskām lietām. Tā deva iespēju attīstīties arīliteratūrai. Vecākais no zināmajiem literatūras darbiem,Gilgamešaeposs, ir radīts ap 2500. gadu p.m.ē.Šumerā.
Savukārt, labi organizētavalsts pārvalde nebija iespējama bezlikumiem un valdnieka rīkojumiem. Senākais zināmais likumu krājums irBabilonijas valdniekaHammurapi (1792.—1750. gadā p.m.ē.)likumi.
