Radīšanas grāmatas nosaukums dažādās tradīcijās atšķiras.Ebreju valodā tā tiek sauktaבְּרֵאשִׁית (Berēšīt), kas nozīmē ‘Iesākumā’ (tāds ir pirmais vārds grāmatas tekstā).Jūdaismā tā ir pirmā no piecām Mozus grāmatām (Toras), kas veido Ebreju Bībeles (Tanaha) pamatdaļu. Kristīgajā tradīcijā grāmata tiek sauktaGenesis, kas cēlies nosengrieķu valodas (Γένεσις — ‘izcelsme’, ‘rašanās’). Šāds nosaukumu ieviestsSeptuagintā (3.–2. gadsimts p.m.ē.), un tas atspoguļo grāmatas saturu — pasaules un cilvēces pirmsākumus. LatīņuVulgātā saglabāts tas pats nosaukums —Genesis. Latviešu valodā tiek lietots nosaukums ‘Radīšanas grāmata’, kas precīzāk atspoguļo pirmo nodaļu tematiku.
Tradicionāli gan jūdaismā, gan kristietībā Radīšanas grāmata tiek piedēvētaMozum kā daļa noPentateiha (piecām Mozus grāmatām). Mūsdienu Bībeles pētnieki uzskata, ka Radīšanas grāmata ir veidojusies ilgākā laika posmā, balstoties uz dažādiem avotiem un tradīcijām. Šī pieeja, pazīstama kādokumentu hipotēze, norāda, ka pirmās piecas Bībeles grāmatas ir kompilācija no četriem galvenajiem avotiem —Jahvista (J),Elohista (E),Deuteronomista (D) unPriesteru avota (P).[5] Šie avoti, iespējams, tika apvienoti un rediģētiBabilonijas trimdas laikā (6. gadsimts p.m.ē.) vai drīz pēc tās, veidojot grāmatas gala redakciju. Šo teoriju 19. gadsimtā izstrādāja vācu zinātnieksJuliuss Velhauzens. Tomēr 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā šī klasiskā dokumentu hipotēze ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Pētnieki, piemēram,Džons Van Seterss,Hanss Heinrihs Šmids unRolfs Rendtorfs, apšaubīja tradicionālo avotu datējumu un pastāvēšanu, īpaši E avota neatkarību. Viņu darbi veicināja fragmentāro un papildinošo modeļu atdzimšanu, kas piedāvā alternatīvus skaidrojumus Mozus grāmatu izcelsmei un kompozīcijai. Mūsdienu pētnieki bieži vien uzskata, ka Pentateihs tika pabeigtsAhemenīdu impērijas laikā (aptuveni 450–350 p.m.ē.), lai gan daži to datē pat līdzhelēnistiskajam periodam (333–164 p.m.ē.) pēcAleksandra Lielā iekarojumiem. Vēsturiskā kontekstā Radīšanas grāmata atspoguļoTuvajos Austrumos izplatītāskosmogonijas un mitoloģiskās tradīcijas, taču piedāvā unikālumonoteistisku skatījumu uz pasaules un cilvēces izcelsmi.
Nāves jūras rokrakstu kolekcijā ir atrasti vairāki Radīšanas grāmatas fragmenti. Tie sarakstīti laikā no aptuveni 150. gada p.m.ē. līdz 70. gadam m.ē., padarot tos par dažiem no senākajiem zināmajiem Radīšanas grāmatas rokrakstiem. Pašlaik pastāv trīs galvenās teorijas par grāmatas izcelsmi:
Tā radusies no vairākiem neatkarīgi pastāvējušiem tekstiem.[6]
To veidojis viens autors no daudziem dažādiem tekstu fragmentiem.[7]
Tā ir daudzu gadsimtu laikā daudzu autoru veidots teksts.[8]
Jozefa Molnāra glezna “Ābrama ceļojums no Ūras uz Kanaānu”
Radīšanas grāmata sastāv no 50 nodaļām, kuras saturiski dalāmas divās galvenajās daļās. Pirmā daļa (1.–11. nodaļa) sniedz universālu cilvēces vēsturi, aprakstotpasaules radīšanu, pirmo cilvēku dzīvi, grēkā krišanu un nozīmīgus agrīnos notikumus. Savukārt otrā daļa (12.–50. nodaļa) pievēršaspatriarhiem unizraēliešu pirmsākumiem. Šajā daļā aprakstītaĀbrama dzīve un viņa pēcteči, līdz patJāzepa stāstam, kurš noslēdzas ar viņa dzīvi un izraēliešu ierašanos Ēģiptē.
Radīšanas grāmatas pirmā daļa (1.–11. nodaļa) skaidro cilvēces attālināšanos no Dieva un sagatavo pamatuizraēliešu izcelsmei. Tajā ietverti vairāki nozīmīgi stāsti, kas veido cilvēces agrīno vēsturi.Pasaules radīšana tiek attēlota divos dažādos aprakstos: pirmais (1. nodaļa) izceļ radīšanas kārtību un Dieva visvarenību, savukārt otrais (2. nodaļa) vairāk koncentrējas uz cilvēka radīšanu un viņa attiecībām ar Dievu.[9][10] Turpinājumā (3. nodaļā) tiek aprakstītagrēkā krišana, kadĀdams un Ieva pārkāpj Dieva doto aizliegumu un tiek izraidīti noĒdenes dārza. Šis notikums iezīmē pirmo cilvēku pakļaušanosgrēkam un tā sekas. Tālākajā tekstā (4. nodaļā) atklājas arī pirmā slepkavība, kadKains nogalina savu brāliĀbelu, kas liecina par grēka izplatību cilvēku starpā un sabiedrības attīstības sākumu. Cilvēces pieaugošais grēcīgums noved pieGrēku plūdu stāsta (6.–9. nodaļa), kurā Dievs lemj iznīcināt pasauli ar globālu ūdens postu, izglābjot vienīgiNoasu un viņa ģimeni. Pēc plūdiem cilvēce atkal vairojas, taču, cenšoties uzceltBābeles torni līdz debesīm (11. nodaļa), sastopas ar Dieva iejaukšanos, kur tiek sajauktas valodas, un cilvēki tiek izkliedēti pa visu zemi.
Radīšanas grāmatas otrā daļa (12.–50. nodaļa) ir vēsturiski nozīmīga, jo tajā aprakstītaizraēliešu izcelsme un tās attiecības ar Dievu. Šajā daļā tiek iedibinātas vairākas centrālās Bībeles tēmas, piemēram,derība,ticība unpestīšana. Stāsts sākas (12.–25. nodaļa) arĀbrama dzīvi, kad Dievs viņu aicina un apsola gan daudzus pēcnācējus, gan apsolīto zemi. Ābrams un viņa sievaSāra dodas ilgstošos ceļojumos, kuru laikā viņiem piedzimst dēliĪzāks unIsmaēls. Tajā pašā laikā notiek arīSodomas un Gomoras iznīcināšana, kas kļūst par vienu no nozīmīgākajiem Dieva soda piemēriem. Ābrama stāsts noslēdzas ar derības noslēgšanu starp viņu un Dievu.[11] Tālāk aprakstīta (25.–36. nodaļa) Īzāka unJēkaba dzīve, kuras centrā ir sarežģītās attiecības starp Īzāka dēliem Jēkabu unĒsavu. Viņu konflikts noved pie Jēkaba bēgšanas, kuras laikā viņam parādās sapnis par kāpnēm uz debesīm. Pēc gadiem ilgušas prombūtnes Jēkabs atgriežas un iegūst vārdu Izraēls, kļūstot par izraēliešu priekšteci. Otrās daļas noslēgumā (37.–50. nodaļa) izklāstītsJāzepa stāsts. Viņš, būdams Jēkaba dēls, tiek pārdots verdzībā, taču ar laiku, pateicoties savai spējai izskaidrot sapņus, iegūst augstu stāvokli Ēģiptē. Kad bada laikā viņa brāļi dodas uz Ēģipti pēc pārtikas, notiek dramatiskā atkalapvienošanās, kas beidzas ar Jēkaba ģimenes apmešanos šajā zemē. Šis notikums sagatavo pamatu nākamajiem notikumiem, kas aprakstītiIzceļošanas grāmatā (2. Mozus grāmatā).
Radīšanas grāmata sniedz fundamentālu skatījumu uz pasaules un cilvēces izcelsmi, kā arī attiecībām starpDievu uncilvēkiem. Tā veidomonoteisma pamatu un nosaka cilvēces vietu radītajā pasaulē. Filozofiski Radīšanas grāmata pauž ideju par kārtību un mērķtiecību pasaules eksistencē, kā arī cilvēka atbildību par savu rīcību un attiecībām ar Dievu. Šo interpretāciju atbalsta vairāki teologi un filozofi. Piemēram,Francis Šēfers (Francis Schaeffer) norāda, ka cilvēka radīšana pēc Dieva tēla nozīmē, ka cilvēkam ir personiskas attiecības ar Dievu, kas ietver morālu atbildību par visu, kas uzticēts cilvēka aprūpei. Šēfers uzsver, ka cilvēka attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem ir būtiskas un nes sev līdzi morālas saistības.[12] Radīšanas grāmata ir bijusi pamats daudzām reliģiskām, ētiskām un zinātniskām diskusijām par pasaules izcelsmi, cilvēka dabu un morāli.
Radīšanas grāmatā atrodamas divas atšķirīgaspasaules radīšanas versijas, kas kopā veido daudzslāņainu skatījumu uz radīšanas procesu. Pirmais stāsts (1. Mozus 1:1–2:3) piedāvā strukturētu un sakārtotu radīšanas procesu. Šeit pasaule tiek radīta sešās dienās, un septītajā dienā Dievs atpūšas. Uzsvars tiek likts uz Dieva visvarenību un radīšanas labo dabu, jo pēc katra posma tiek atkārtots: “un Dievs redzēja, ka tas bija labs”. Cilvēks šajā stāstā ieņem īpašu vietu kā Dieva attēls (Imago Dei), kas izceļ viņa nozīmīgumu radības kopumā. Savukārt otrais radīšanas stāsts (1. Mozus 2:4–25) ir personiskāks un cilvēciskāks. Tajā uzsvars tiek likts uz cilvēka un Dieva attiecībām, kā arī uz cilvēka saikni ar radību.Ādams tiek veidots no zemes pīšļiem, un vēlāk Dievs radaIevu no viņa ribas, tādējādi uzsverot pirmo cilvēku savstarpējo tuvību. Šajā stāstā redzama ne tikai Dieva radošā darbība, bet arī cilvēku atbildība par radību un viņu loma tajā. Abi šie stāsti, lai arī atšķirīgi, viens otru papildina, piedāvājot divējādu skatījumu uz pasaules izcelsmi.
Radīšanas grāmata sniedz teoloģisku skaidrojumu par pasaules un cilvēces pirmsākumiem. Tā uzsver, ka:
pasaule ir Dieva gribas rezultāts (atšķirībā no citiem senajiem radīšanas mītiem, kur pasaules rašanās tiek saistīta ar haosa spēkiem un dievu cīņām, Bībelē radīšana ir apzināta un harmoniska);
cilvēks ir īpašs radījums (cilvēce tiek radīta pēc Dieva tēla un līdzības (Imago Dei), kas nozīmē īpašu cieņu un atbildību pār pārējo radību);
grēkā krišana un sekas (Ādama un Ievas nepaklausība (1. Mozus 3) tiek interpretēta kā sākotnējais grēks, kas maina cilvēku attiecības ar Dievu un rada ciešanas un nāvi pasaulē);
Dieva un cilvēka attiecības (Radīšanas grāmata uzsver, ka cilvēks ir aicināts dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, un cauri visai grāmatai tiek aprakstīta Dieva iesaiste cilvēces vēsturē, sākot ar Noasu, Ābramu un viņa pēctečiem).
