Šis raksts ir par lidaparātiem, kas kustas reaktīvā spēka iedarbībā. Par militārajām raķetēm skatīt rakstukaujas raķete.
Visjaudīgākā raķete pasaules vēsturē —Saturn V (Apollo 11 starts1969.gada 16.jūlijā)
Raķete ir lidaparāts, kas kustasreaktīvā spēka iedarbībā, izsviežot daļu no savas masas. Raķetes var lidot ne tikaiatmosfērā, bet arīvakuumā.
Mūsdienu raķetēs izmantoķīmiskos raķešdzinējus, kuriemdegvielas veids var būt gan šķidrā, gan cietā veidā. Raķetē ir degvielas un oksidētāja tvertnes (cietās degvielas gadījumā abas komponentes ir samaisītas kopā). Raķešdzinēja degšanas kamerā notiek degvielas un oksidētāja ķīmiska reakcija, kuras rezultātā izdalās gāzes, radot reaktīvo plūsmu, kas paātrinās sprauslā, un tiek izsviestas no raķetes. Šo gāzu atgrūšanās no sprauslas sieniņām ļauj raķetei kustēties uz priekšu (skatīttrešo Ņūtona likumu).
Raķešu tehnoloģijas pirmsākumi meklējamiSenajā Ķīnā, kur 9. gadsimtā tika izmantotsmelnais pulveris primitīvu raķešu izgatavošanai. Šīs agrīnās raķetes tika izmantotas gan svētku uguņošanai, gan militāriem mērķiem. 13. gadsimtā mongoļi un Eiropas valstis pārņēma šo tehnoloģiju, izmantojot to karadarbībā.
Raķešu tehnoloģija piedzīvoja būtisku attīstību 19. gadsimta sākumā, kad britu armijas virsnieksViljams Kongrīvs (William Congreve) izstrādāja uzlabotas kara raķetes. Kongrīva raķetes tika izmantotasNapoleona karos un1812. gada karā. Šīs raķetes bija precīzākas un efektīvākas nekā to priekšgājējas, un tās ievērojami ietekmēja turpmāko raķešu izstrādi.
20. gadsimta sākumā zinātnieki, piemēram,Roberts Godards (Robert Goddard) unHermanis Oberts (Hermann Oberth), veica nozīmīgus pētījumus raķešu tehnoloģijas jomā. Roberts Godards 1926. gadā uzbūvēja un palaida pirmo šķidrā kurināmā raķeti, kas bija nozīmīgs pavērsiens raķešu izstrādē.
Aukstā kara laikāASV unPSRS sacentās raķešu tehnoloģiju attīstībā, kas noveda pie kosmosa sacīkstēm unstarpkontinentālo ballistisko raķešu (ICBM) izstrādes. 1957. gadā PSRS palaida pirmo mākslīgo Zemes pavadoniSputnik-1, izmantojotR-7 raķeti. Šis notikums iezīmēja kosmosa sacīkšu sākumu.
ASV izstrādāja vairākas raķešu sistēmas, piemēram,Atlas,Titan unMinuteman, kas bija paredzētas gan kosmosa izpētei, gan militāriem mērķiem. 1969. gadāNASAApollo programmas ietvaros izmantojaSaturn V raķeti, lai nosūtītu pirmos cilvēkus uzMēnesi.
Pēc Aukstā kara beigām raķešu tehnoloģijas turpināja attīstīties, un jaunas valstis, piemēram,Ķīna unIndija, sāka aktīvi attīstīt savas kosmosa programmas. Komerciālās raķešu izstrādes jomā parādījās uzņēmumi, piemēram,SpaceX unBlue Origin, kas ievērojami samazināja kosmosa lidojumu izmaksas un padarīja tos pieejamākus.
Mūsdienās raķešu tehnoloģijas tiek izmantotas gan militāriem, gan civilajiem mērķiem. Raķetes tiek izmantotas satelītu palaišanai, starpplanētu misijām, kā arīpretgaisa aizsardzības sistēmās, piemēram, pretballistisko raķešu sistēmās.
Raķetes ar lielo kustībasātrumu, salīdzinot ar citiem lidaparātiem, ir radušas pielietojumu militārajā jomā, lai īsā laikā uz vajadzīgo mērķi nogādātu kaujas galviņu, pat uz citu kontinentu.
Raķetes, kuras nav tik jaudīgas kā nesējraķetes, neieiet orbītā, bet veicsuborbitālu lidojumu un nokrīt uz zemes. Tās ir arī lētākas. Šādu raķešu augšdaļā izvieto instrumentus un izmantometeoroloģijā, atmosfēras augšējo slāņu un kosmiskās telpas izpētei, bioloģiskos ekeperimentos, tehnoloģiskos eksperimentus u.c.
