Proza (latīņu:prosa — ‘tiešs’) jebepika (grieķu:epikos — ‘vēstījošs’) irdaiļliteratūras veids, kas rakstīts nesaistītā valodā. Prozai tradicionāli bijis raksturīgs sižetiskums un lielākoties daudz mazāka tēlainība nekādzejai, taču kopš 20. gadsimta sākumamodernisma,avangarda un vēlāk arīpostmodernisma literatūrā bieži vien sastopami, piemēram, darbi bezsižeta un ļoti tēlaini prozas darbi (aizsākumi šādai prozai meklējami jauimpresionisma literatūrā).
Prozaspamatžanri irromāns,stāsts,novele,eseja, arīliterārā pasaka,miniatūra,humoreska,tēlojums. Tomēr 20. un 21. gadsimta prozā ir vērojams žanru robežu sairums, žanru hibridizācija un līdzīgas parādības. Prozai piemīt vairāki paveidi — nacionāli vēsturiskais, heroiskais, sadzīves, satīriskais, biogrāfiskais, ģimenes, liriskais, filozofiskais, līdzība, detektīvs.
Literārā proza Senajā Grieķijā radās 6. gadsimta beigās un 5. gadsimtā p.m.ē un 3 nozīmīgas tekstu sacerēšanas nozares bija: vēsturiskā proza jeb historiogrāfja, daiļruna jeb retorika un filozofiskā proza.
