Portugāles nosaukums ir cēlies noromiešu nosaukumaPortus Cale.Cale bija nosaukums apmetnei, kura atradās pieDouru upes ietekasAtlantijas okeānā (mūsdienāsPortu pilsēta). Aptuveni 200 gadus p.m.ē.Otrā pūniešu kara laikā romieši iekarojakartāgiešu pakļautoPireneju pussalu, un, iekarojotCale apmetni, pārdēvēja to parPortus Cale (Portus nozīmē "osta").ViduslaikosPortus Cale reģionuvestgoti unsvēbi sauca parPortucale. 7. un 8. gadsimtā nosaukumsPortucale pārveidojās parPortugale, un 9. gadsimtā to attiecināja uz teritoriju starp Douru unMiņu upēm.
NosaukumaCale etimoloģija ir noslēpumaina, tāpat kā šīs apmetnes dibinātāju izcelsme. Daži vēsturnieki uzskata, ka to dibinājasenie grieķi, un nosaukumsCale ir radies no grieķu vārdakallis (tulkojumā "skaists"), atsaucoties uz skaisto Douru upes ieleju. Citas versijas apgalvo, kaCale irķeltu nosaukums arī daudzām citām vietām šajā reģionā, tādēļ nosaukuma izcelsme varētu būt saistīta tieši ar šīm ciltīm.
1580. gadā Portugāle nonāca SpānijasHābsburgu dinastijas kontrolē, kas ievadīja tā sauktoIbērijas savienību – personālūniju starp Spāniju un Portugāli, kas ilga līdz 1640. gadam. Saskaņā ar savienības noteikumiem Portugālei bija jāpaliek formāli autonomai ar savu likumdošanu, valodu un valdību, bet Hābsburgu dinastija, kas valdīja Spānijā, turēja arī Portugāles troni. Filips II solīja saglabāt Portugāles īpašos likumus un ievērot tās intereses, taču praksē spāņu kundzība pakāpeniski vājināja Portugāles autonomiju. Spānija izmantoja Portugāles resursus un kolonijas, lai stiprinātu savu impēriju, īpaši laikā, kad Spānija iesaistījās dažādos Eiropas konfliktos. Pēc 60 gadiem Portugāle atkal atguva neatkarību — 1640. gada 1. decembrī Portugālē notika sacelšanās, kuru vadīja vietējā aristokrātija un atbalstīja plaša sabiedrības daļa. Sacelšanās izdevās, un Portugāle pasludināja neatkarību no Spānijas. Par karali tika kronētsŽuau IV noBragansas dinastijas, kas tādējādi aizsāka jaunu karalisko līniju un atjaunoja neatkarīgu Portugāles monarhiju. Lai gan Portugāle oficiāli pasludināja neatkarību, tai vēl nācās iesaistīties ilgstošā karā ar Spāniju, lai nostiprinātu savu suverenitāti. Tas bija sarežģīts un resursietilpīgs karš, kurā Portugāle saņēma atbalstu no Anglijas un Francijas, kas to uzskatīja par izdevīgu stratēģisku sabiedroto. 1668. gadā Spānija beidzot atzina Portugāles neatkarībuLisabonas miera līgumā, noslēdzot gandrīz 60 gadus ilgušo savienību.
1807. gadā valsti iekarojaNapoleons Bonaparts. Portugāle bija viena no Napoleona mērķa valstīm, jo tā saglabāja ciešas tirdzniecības un politiskās saites arLielbritāniju, Napoleona lielāko ienaidnieku. Tā kā portugāļu armija nebija spējīga pretoties, portugāļu karalisŽuau VI (tolaik regents) un karaliskā ģimene nolēma bēgt uz Brazīliju, kuru uzskatīja par drošu patvērumu. 1808. gadā karaliskā ģimene ieradāsRiodežaneiro un izveidoja tur pagaidu valdību, padarot Brazīliju par Portugāles impērijas centru. Portugāļu partizāni sāka pretestību okupācijai, veicot uzbrukumus franču armijai un veicinot nemierus dažādos valsts reģionos. 1808. gadā britu spēki, ko vadīja Velslijas hercogsArtūrs Velzlijs (vēlāk pazīstams kā Velingtonas hercogs), ieradās Portugālē, lai atbalstītu portugāļu pretošanās kustību. Britu un portugāļu spēki apvienojās, lai atbrīvotu valsti no franču spēkiem, un 1808. gada 21. augustā viņi izcīnīja nozīmīgu uzvaruVimeiru kaujā. Cīņa par Portugāles atbrīvošanu kļuva par daļu no Ibērijas karadarbības, kas kopumā novājināja Napoleona karaspēku un veicināja viņa impērijas sabrukumu.
1910. gadā tika pasludinātaPortugāles Pirmā Republika, pārtraucot vairāk nekā 8 gadsimtus ilgušo monarhiju. Šī politiskā un sociālā transformācija iezīmēja pavērsienu Portugāles vēsturē un iesāka sarežģītu un nemierīgu laikmetu valstī. Pirmajā Republikā tika ieviestas vairākas reformas, tostarp baznīcas un valsts nodalīšana, sieviešu tiesību uzlabošana, izglītības reforma un centieni modernizēt valsts ekonomiku un infrastruktūru. Republikas laikā Portugālei bija nopietnas ekonomiskās problēmas, kas saistījās ar pasaules ekonomiskajām krīzēm un valsts iekšējiem konfliktiem. Vājā ekonomika un nepārtrauktie konflikti noveda pie strādnieku neapmierinātības un biežiem protestiem, kas vēl vairāk saasināja politisko situāciju. 1916. gadā Portugāle iesaistījāsPirmajā pasaules karāAntantes pusē, cerot stiprināt savas starptautiskās pozīcijas un aizsargāt kolonijas Āfrikā. Tomēr iesaistīšanās karā izraisīja lielus cilvēkresursu un ekonomiskus zaudējumus, kas vēl vairāk pasliktināja situāciju valstī.
1926. gadā notika militārs apvērsums, kuram sekojaAntoniu Salazara diktatūra, kas ilga līdz 1968. gadam. Apvērsums iezīmēja demokrātiskas politiskās sistēmas galu. Apvērsumu vadīja konservatīvimilitāristi, kuri bija neapmierināti ar politisko nestabilitāti, ekonomiskajām problēmām un iekšējām nesaskaņām, kas bija raksturīgas Pirmajai Republikai. Pēc apvērsuma tika izveidots militārs režīms, kas paziņoja, ka tā mērķis ir "atjaunot kārtību" valstī. Taču jaunajam režīmam trūka skaidra virziena un konsekventas pārvaldes, tāpēc Portugāle turpināja piedzīvot politisku nestabilitāti. Salazars, kurš kopš 1932. gada oficiāli ieņēma premjerministra amatu, valdīja ar dzelzs roku. Viņa režīms veicināja politisko stabilitāti, taču bija represīvs, vēršoties pret disidentiem, un nodrošināja stingru kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Valstī darbojās slepenpolicija – PVDE, vēlāk PIDE –, kas uzraudzīja un apspieda opozīciju. SalazarsOtrā pasaules kara laikā pasludināja Portugāles neitralitāti, kas ļāva valstij izvairīties no tiešas dalības konfliktā.
1949. gadā Portugāle bija viena no 12NATO dibinātājvalstīm. Neskatoties uz Salazara autoritāro režīmu, Portugāles ģeogrāfiskais novietojums Atlantijas okeāna rietumu krastā bija stratēģiski nozīmīgs NATO.Azoru salas, kas ir Portugāles autonomais reģions, bija īpaši vērtīgas, jo tās atradās starp Eiropu unAmeriku, nodrošinot būtisku militāro un loģistikas bāzi transatlantiskiem ceļojumiem un piegādes ķēdēm.
Portugāle pakāpeniski kļuva par aktīvuES dalībvalsti un nostiprināja savas pozīcijas Eiropas politikā, piedaloties kopējās politikas veidošanā un vēlāk pievienojotieseirozonai 1999. gadā. Kopš iestāšanās ES Portugāle ir piedzīvojusi gan ekonomiskus sasniegumus, gan izaicinājumus, piemēram,2008. gada ekonomisko krīzi. Tomēr ES fondi un integrācija ir spēlējuši būtisku lomu valsts izaugsmē un stabilitātē. Mūsdienās Portugāle ir pazīstama kā demokrātiska, attīstīta valsts ar stabilu ekonomiku un aktīvu lomu Eiropas un starptautiskajā politikā.
Portugāles platība ir 92 090 km², aptuveni 1,5 reizes lielāka parLatviju. Portugāle atrodasDienvideiropā,Pireneju pussalā. Tās vienīgā kaimiņvalsts irSpānija. Robežas garums ar Spāniju ir 1214 km. Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskaloAtlantijas okeāns.Krasta līnijas garums ir 1793 km. Portugāles sastāvā ietilpst arī Atlantijas okeānā esošāsAzoru salas unMadeiras sala. Rietumos no valsts galvaspilsētasLisabonas atrodas Eiropas galējais rietumu punkts —Rokas rags.
Portugāli uz pusēm sadala tās lielākā upeTežu. Ziemeļu daļā raksturīga ir kalnaina ainava ar dziļām, izrobotām upju ielejām. Savukārt dienvidu daļā plešaslīdzenumi, un arīklimats ir daudz siltāks un sausāks nekā ziemeļos. VienīgiAlgarvi noAlentežu atdala nelieli kalni. Citas lielākās Portugāles upes irDouru,Miņu unGvadjana. Visu šo upju, tai skaitā Težu, iztekas atrodas Spānijā. Portugālē nav izteiktu lieluezeru.Alkevas ūdenskrātuve, kura atrodas uz Gvadjanas upes, ir lielākā ūdenskrātuve (250 km²). Portugāles augstākā virsotne neatrodas tās kontinentālajā daļā, bet ganAzoru salās. Tas irPiku kalnsPiku salā. Tas ir sensvulkāns, un tā augstums virs jūras līmeņa ir 2350 m. Kontinentālajā daļā augstākā virsotne irEštrela (1993 m).
Valsts ziemeļu daļā atrodas Portugāles vienīgais nacionālais parks —Penedas-Herešu nacionālais parks, kurš aizņem 702,90 km2 lielu platību.
Portugālē valdaVidusjūras klimats. Ziemeļos ir aukstāks un mitrāks, savukārt dienvidos ir siltāks un sausāks klimats. Ziemeļu daļā gada vidējāgaisa temperatūra svārstās no 12 °C līdz 13 °C, bet dienvidu daļā gada vidējā temperatūra svārstās no 17 °C līdz 18 °C.Madeirā unAzoru salās gada vidējā temperatūra sasniedz 20 °C. Zemākā temperatūra ir novērota ziemās kalnainajos apgabalos; tur tā nokrītas līdz -15 °C, savukārt augstākā temperatūra ir reģistrēta Portugāles dienvidos, kur tā sasniedz 40 °C.
Portugālei ir sarežģīts administratīvais iedalījums. To vispārīgi iedala piecos lielos reģionos un divosautonomos reģionos:Azoru Salas unMadeira. Sīkāk to iedala 18 apgabalos, savukārt vēl sīkāk Portugāle tiek sadalīta 28 apakšreģionos. Apakšreģioni tiek sadalīti 308pašvaldībās (concelho) un vairāk nekā 4000ciematos (freguesia). Maza mēroga daudzlīmeņu struktūra ir neefektīva un dārga. Pašlaik tiek gatavoti darbi reformai, kuras rezultātā tiks likvidēti apgabali un decentralizētas pilnvaras.
1976. gadā Portugāle tika sadalīta divās daļās, šo sadalījumu nereti lieto arī mūsdienās. Šīs daļas irKontinentālā Portugāle (Portugal Continental) unPortugāles autonomie reģioni — (Azoru Salas un Madeira).
Portugāles valdību vada premjerministrs. Portugāles parlaments (Assembleia da República) sastāv no vienas palātas, kurā ir 230 delegāti. Delegāti uz četriem gadiem tiek ievēlētiproporcionālās vēlēšanās. Prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.
Portugāles Augstākā tiesa ir augstākā institūcija tiesu sistēmā. Turklāt Augstākā tiesa ir atbildīga arī par militārajiem, administratīvajiem un finanšu jautājumiem.Konstitucionālajā tiesā ir deviņi locekļi, kas pārrauga konstitucionālo likumu interpretāciju.
Portugāle irEiropas Savienības dalībvalsts. 2007. gada otrajā pusē tā bija šīs organizācijas prezidentējošā valsts. Portugāle ir viena noNATO dibinātājvalstīm. Tā NATO uzdevumā ir nosūtījusi miera uzturēšanas spēkusBalkānu pussalā. Kopā arSpāniju tā ir iesaistījusies arīIbērijas un Amerikas valstu organizācijā (portugāļu:Organização dos Estados Ibero-americanos), kurā uzmanība tiek vērsta uz savstarpēju sadarbību starp Portugāli unLatīņamerikas valstīm. Tā ir iesaistījusies arīLatīņu savienībā, kurā ir apvienojušāsromāņu valodās runājošās valstis. Portugālei ir cieši kontakti arī ar tās bijušo kolonijuAustrumtimoru.
Starp Portugāli un Spāniju pastāv konflikts parOlivensas pilsētu. Pašlaik tā ir iekļauta Spānijas teritorijā, bet portugāļi apgalvo, ka šī pilsēta ir jāiekļauj Portugāles sastāvā. 1801. gadā Olivensa tika pievienota Spānijai, bet pēc 1815. gadā notikušāVīnes kongresa tai bija jāatgriežas Portugāles sastāvā.
Portugālē dzīvo 10 680 000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa irportugāļi (96,87%). Lielākās minoritātes ir emigranti no bijušajām Portugāles kolonijām (galvenokārtBrazīlijas unĀfrikas kolonijām), kā arīukraiņi.
1986. gadā Portugāle pievienojāsEiropas Savienībai, un kopš tā laika valsts saimniecība ir stipri mainījusies, kļūstot daudzveidīgāka. Šajā laikā strauji ir attīstījusiespakalpojumu joma, un pašlaik tā veido divas trešdaļas no valstsiekšzemes kopprodukta. Kopš2002.gada 1.janvāra Portugāles naudas vienība ireiro. Ārvalstukapitālieguldījumi valstī ieplūst galvenokārt noApvienotās Karalistes.
2021. gada septembrībezdarba līmenis Portugālē bija 6,1%.[6]
Tāpat Portugālē ir populārs arītelpu unpludmales futbols. Portugāļu sportisti veiksmīgi startē arī tādos sporta veidos kāpludmales volejbolā unskrituļslidu hokejā. Portugāles dienvidu un rietumu krasts visa gada garumā ir piemērots arīsērfošanai, ar ko nodarbojas ļoti daudz portugāļi. Daži no labākajiem pasaules sērfotājiem ir arī portugāļi. Portugāles tradicionālais sporta veids irJogo do pau.
