Planktons ir jebkurš brīvi peldošs, neliels organisms (augi,dzīvnieki,arheji vaibaktērijas), kas visu aktīvo dzīves laiku pavadaūdenī, ļaujoties ūdens viļņojumam.[1] Tas var mājotokeānā,jūrā vai kādāsaldūdens tilpē. Planktonu izdala pēc tāekoloģiskās nišas, nevis pēctaksonomijas likumsakarībām. Planktons ir nozīmīgs barības resurss daudziem lielākiem ūdens dzīvniekiem, piemēram,zivīm unvaļiem.Sugas, kas veido planktonu, visbiežāk ir mikroskopiski sīkas, bet dažas diezgan lielas, piemēram,medūzas.
Vārds planktons ir atvasināts nogrieķu valodas πλαγκτός — planktos, kaslatviski nozīmē — klejotājs.[2] Zinātni, kas pēta planktonu, sauc parplanktoloģiju. Bet organismus, kas ir planktona sastāvdaļa, sauc parplanktoniskiem.
Lielākā daļasānpeldvēžu ir bentiskie organismi, bet dažas sugas ir planktoniskasKramaļģes (Bacillariophyceae) ir viena no lielākajāmfitoplanktona grupāmMedūzas atkarībā no izmēra pieder pie mezoplanktona, makroplanktona vai megaloplanktona, attēlāziedcepures medūza (Olindias formosa)
Planktona galvenā raksturojošā īpašība ir brīvi peldoši organismi. Tomēr lielākajai daļai planktona tas izpaužas kā spēja brīvi negrimt.[1] Planktona mikroorganismi spēj grimt vai celties tikai kopā ar ūdens masu, temperatūras un blīvuma izmaiņas ietekmē.[1] Dažiem planktona organismiem piemīt spēja ne tikai peldēt pa straumi, bet arī veikt neatkarīgas kustības. Tie spēj vertikāli pacelties vairākus simtusmetru vienas dienas laikā, bet to horizontālā kustība ir atkarīga no straumes. Šāda veida kustību sauc parvertikālo migrāciju. Tā ir planktona galvenā atšķirība nonektona organismiem, kas spēj brīvi peldēt pret straumi un kontrolēt savu atrašanās vietu,[1] piemēram,zivis,kalmāri, jūraszīdītāji u.c.
Planktonu var sadalīt divās lielās daļās —holoplanktonā unmeroplanktonā. Holoplanktons visu savas dzīves laiku nodzīvo kā planktons, piemēram, lielākā daļaaļģes,salpas unairkājvēži. Toties meroplanktona organismi ir planktona sastāvdaļa tikai kādu brīdi no savas dzīves. Parasti tie ir dažādu dzīvnieku (jūras ežu,jūras zvaigžņu,vēžveidīgo)kāpuri, kas vēlāk kļūst parbentiskajiem organismiem — organismiem, kas dzīvo tuvu ūdenstilpes dibenam. Bet tie var būt arī zivju ikri un kāpuri, kas vēlāk attīstās parnektoniskiem organismiem.
Planktonapasaules izplatība: Gaiši zils — zema planktona dažādība Gaiši zaļš - vidēji bagāts planktons Tumši zaļš — liela planktona dažādība
Planktons mājookeānos,jūrās,ezeros undīķos. Tas mainās horizontāli, vertikāli un sezoniāli. Šo dažādību pirmkārt ietekmē gaisma un tās daudzums. Planktonaekosistēma mainās atkarībā no gaismas daudzuma. Otrs faktors, kas ietekmē planktona dažādību, ir barības vielu pieejamība. Lai arītropu un subtropu reģionos ir daudz gaismas, tomēr barības vielu resursi šajā zonā ir vienveidīgi. Tie pamatā irnitrāti,fosfāti unsilikāti. Šādi reģioni veidojas spēcīgookeāna straumju un ūdens kolonu vetikālostratifikāciju ietekmē. Šajos reģionos lielāka planktona dažādība mīt dziļākos ūdeņos.
Neskatoties uzmakroelementu barības vielu pietiekamību, dažu okeāna reģionu planktons ir ļoti nabadzīgs.[3] To var izskaidrot armikroelementu —dzelzs trūkumu šajos reģionos. Pievienojot šo elementu ūdenim, strauji attīstās lielafitoplanktona dažādība.[4] Dzelzs okeānu pamatā sasniedz putekļu veidā, nosēžoties uz ūdens virsmas. Paradoksāli, ka okeāna reģioniem, kas atrodas kaimiņos tuksnešainiem un nabadzīgiem sauszemes reģioniem, ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons. Piemēram,Atlantijas okeānaĀfrikas krasts garSahāras tuksnesi. Krasta vējš regulāri okeānā sapūš tukneša smiltis. Augšējiem ūdens slāņiem ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons, bet zooplanktons un bakterioplanktons dzīvo zemākajos ūdens līmeņos, barojoties ar grimstošajām organiskām vielām.
Baltijas jūras fitoplanktonu veido apmēram 1700 sugas. Diatomejas un dinoflagelāti raksturīgi sāļākajiem Baltijas jūras rajoniem. Bet mazāk sāļiem rajoniem fitoplanktona lielāko daļu veidocianobaktērijas.[5] Zooplanktonu veido apmēram 1200 sugu. Vislielākā sugu daudzveidība pieder mikroplanktonam (ciliāti unvirpotāji).[5] Bakterioplanktonu veido tūkstošiem nezināmubaktēriju unvīrusu sugu.[5]
↑Thurman, H. V. (1997). Introductory Oceanography. New Jersey, USA: Prentice Hall College.ISBN 0-13-262072-3.
↑Martin, J. H.; Fitzwater, S. E. (1988). "Iron-deficiency limits phytoplankton growth in the Northeast Pacific Subarctic". Nature 331 (6154): 341–343. doi:10.1038/331341a0
↑Boyd, P.W., et al.; Watson, AJ; Law, CS; Abraham, ER; Trull, T; Murdoch, R; Bakker, DC; Bowie, AR et al. (2000). "A mesoscale phytoplankton bloom in the polar Southern Ocean stimulated by fertilization". Nature 407 (6805): 695–702. doi:10.1038/35037500.
