Mūsdienu Irānā persiešu valoda ir vienīgā valsts valoda un dominējošā mācību valoda izglītības iestādēs. Irānā dzīvo vairāk nekā 75 miljoni cilvēku, no kuriem lielākajai daļai persiešu valoda ir vismaz otrā valoda. Persiešu valoda ir dzimtā valoda vismaz pusei valsts iedzīvotāju, kurus dēvē parpersiešiem.
Persiešu valoda kā starpetniskās saziņas, literatūras, plašsaziņas līdzekļu un citu sabiedriskās dzīves jomu valoda ir otra valoda citu Irānas tautu pārstāvjiem — gan irānvalodīgajiem (kurdi,beludži u. c.), gan neirāņvalodīgajiem (azerbaidžāņi,arābi,turkmēņi,armēņi u. c.).
Sarunvalodu persiešu valoda būtiski atšķiras no literārās persiešu valodas. Atšķirības starp abiem reģistriem attiecas ne tikai uz fonētiku, bet arī uz gramatiku, sintaksi, vārdu veidošanu, un spilgti atspoguļo valodas pārmaiņas, kas uzkrājušās kopš klasiskā perioda, bet gandrīz neatspoguļojas literārajā valodā.
Atšķirības starp persiešu valodas sarunvalodas formām neapšaubāmi pastāvēja jau jauno persiešu literārās normas veidošanās laikmetā, un vēlāk, sakarā ar politisko sadrumstalotību un sarunvalodas persiešu valodas paplašināšanās aptvertās telpas plašumu, tās tikai palielinājās. Tomēr, pateicoties rakstītās tradīcijas stabilitātei un unifikācijai, reģionālās atšķirības literārajā valodā līdz pat 19. gadsimtam bija nenozīmīgas, un lokālās atšķirības sarunvalodā var izsekot tikai pēc dialektu formām.
Plašais persiešu-tadžiku dialektu klāsts, kas stiepjas noPersijas līča līdzFergānas ielejai, nav pilnībā aprakstīts un klasificēts, galvenokārt tāpēc, ka dialektoloģija Irānā un Afganistānā nav pietiekami attīstīta un daudzi dialekti nav aprakstīti. Kopumā to var iedalīt Irānasrietumpersiešu valodā unaustrumpersiešu valodā, kas irtadžiku undari pamatā, kā arī dažās pārejas dialektos (Horasānas dialekti, tadžiku dialekti Afganistānas austrumos un ziemeļos, kā arī Pakistānas rietumos u.c.).
