Visbiežāk lietoto Patagonijas robežu karteNASA satelītattēls ziemāJūrasziloņi Valdes pussalāTorres del PainePerito Moreno ledājs
Patagonija ir ģeogrāfisks reģions pašosDienvidamerikas dienvidos. Patagonija aptverAndu kalnu dienvidu daļu rietumos un dienvidos un platkalnes un zemos līdzenumus austrumos. Tiek uzskatīts, ka Patagonija atrodas uz dienvidiem noRiokolorado upesArgentīnā unBio Bio upesČīlē, taču precīzas un vienotas robežas nav noteiktas. Bieži vienUgunszeme tiek pieskaitīta Patagonijai. Patagoniju no ziemeļiem uz dienvidiem šķērsoAndu Kordiljeri, kas sadala to divās daļās. Rietumpatagonija pārsvarā pieder Čīlei un Austrumpatagonija pārsvarā pieder Argentīnai. Vidējais iedzīvotāju blīvums ir ļoti zems - ap 2 cilvēkiem uz kvadrātkilometru.
Patagonijas nosaukums cēlies no vārdapatagón,[1] Šādā vārdāMagelāns nosauca iezemiešus, kurus viņa ekspedīcija aprakstīja kā milžus. Tagad tiek uzskatīts, ka patagoņi patiesībā bijatevelči un to augums bija vidēji 1,80 m salīdzinājumā ar tālaikaspāņu vidējo augumu 1,55 m.[2]
Tā kā lielāko daļu nokrišņu, kas nāk no rietumiem, aiztur Andi, Patagonija uz rietumiem no Andiem lielākoties ir ļoti sausa. Argentīnas Patagonijas lielāko daļu veido stepei līdzīgi līdzenumi, tā saucamāspampas, kas paceļas ar 13 kraujām terasēm (katra ap 100 metrus augsta) un ko klāj oļi un grants gandrīz bez jebkādas veģetācijas.[5] Ieplakās ir ezeri ar iesāļu vai saldūdeni. Uz Andu pusi grants vietā parādās porfīra, granīta un bazalta lava, fauna kļūst bagātīgāka un flora sāk vairāk līdzināties rietumkrasta florai, kur galvenokārt sastopamidienvidskābarži unkailsēkļi. Lielais nokrišņu daudzums Andu rietumos un zemās jūras virsmas temperatūras krastā veido auksta un mitra gaisa masas, kas palīdz veidoties ledus laukiem unledājiem - lielākajām ledus klātajām teritorijāmDienvidu puslodē pēcAntarktīdas.[5] Patagonijai raksturīgi pastāvīgi stipri vēji.
Andu Patagonijas daļā vidējais kordiljeru augstums ir 2500 m. Dažas no Patagonijas Andu virsotnēm joprojām ir aktīvivulkāni.
Visplašāk pazīstamie Patagonijas dabas parki ir Čīles nacionālais parksTorres del Paine un Argentīnas nacionālais parksLos Glaciares, kura slavenākais ledājsPerito Moreno ir iekļautsUNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Visraksturīgākie zīdītāji Patagonijas līdzenumos irgvanako,puma,zorro, svītrainaisskunkss untukotuko (pazemesgrauzējs). Gvanako, kas ganās ganāmpulkos plašā teritorijā līdzāsnandu strausiem, bija galvenā iezemiešu pārtika.
Patagonijas reģions pirmo reizi parādījās Eiropas kartēs 1520. gadā pēc Fernāna Magelāna ekspedīcijas. Magelāns nodēvēja sastaptos iezemiešus par patagoņiem un, tā kā iezemieši tika aprakstīti kā neparasti liela auguma cilvēki, radās populārs skaidrojums, ka Magelāns nodēvējis viņus par patagoņiem lielās kājas (pata) dēļ (skat. 1. atsauci). Mīts par milžiem, kas dzīvo Patagonijā, saglabājās vēl 250 gadus un tikai 18. gadsimta otrajā pusē analītiska pieeja guva virsroku un tika atzīts, ka ceļotāju sastapto iezemiešu augums nav bijis lielāks par 2 m.
Līdz1881. gadam Patagonija nepiederēja nevienai valstij. Līdz kolonizācijai šo teritoriju apdzīvoja indiāņi, taču smago klimatisko un dabas apstākļu dēļ viņi stipri atpalika attīstībā ne tikai salīdzinājumā ar eiropiešiem, bet arī salīdzinājumā ar citiem Amerikas indiāņiem. 17. un 18. gadsimtā pamatiedzīvotājus (tevelčus un puelčus) sev pakļāvaaraukāņi, kā rezultātā iedzīvotāji pārgāja uzmapuču valodu.
19. gadsimta sākumā Ziemeļpatagonijas pamatiedzīvotājuaraukanizācija kļuva intensīvāka un daudzi mapuči pārcēlās uz Patagoniju, lai dzīvotu kā nomadi vai laupītu Argentīnas lauku rajonos. Laupīšanas reidos nozagtie liellopi tika pārdzīti uz Čīli pa kalnu pārejām un apmainīti pret precēm un alkoholu.
19. gadsimta vidū tikko neatkarību ieguvušās Argentīna un Čīle uzsāka agresīvu ekspansiju uz dienvidiem, intensificējot konfrontāciju ar iezemiešiem. 1843. gadā Čīles prezidents Manuels Bulness nosūtīja ekspedīciju uz Magelāna jūras šaurumu un nodibinājaFuerte Bulnes. Piecus gadus vēlāk galvenais apdzīvotais punkts tika pārcelts uz pašreizējoPunta Arenas atrašanās vietu un tas ir senākā no pastāvīgi apdzīvotajām vietām Patagonijā.
Araukanizētajiem indiāņiem bija spēcīgas saites ar Čīli. Tas deva Čīlei noteiktu ietekmi pampās, kas radīja raizes Argentīnas valdībā, jo kara gadījumā iezemieši būtu Čīles pusē.[6] 1870. gados tika uzsākta Tuksneša iekarošanas (Conquista del desierto) militārā kampaņa, kuras mērķis bija pakļaut vai, pēc citu domām, iznīcināt dienvidos dzīvojošos iezemiešus. Līdz 1880. gadu vidum kampaņas mērķi lielā mērā bija sasniegti. Čīle, kas tajā laikā karoja ar Peru un Bolīviju, atteicās no lielākās daļas savu prasību Patagonijā 1881. gada robežlīgumā, lai nodrošinātu Argentīnas neitralitātiKlusā okeāna karā.
20. gadsimta otrajā pusē tūrisms kļuva par aizvien būtiskāku Patagonijas ekonomikas daļu. Lai arī sākotnēji tā bija tūrisma mērķis ceļotājiem, kas meklē civilizācijas neskartas vietas un neprasa komfortu, Patagonija aizvien vairāk kļuva par tūrisma mērķi augstas klases servisa tūristiem, kruīzu pasažieriem, kas ceļoja apHornas ragu vai apmeklēja Antarktīdu, kā arī piedzīvojumu meklētājiem un atpūtniekiem, kas veltīja laiku dažādām aktivitātēm. Galvenās tūrisma vietas bija Perito Moreno ledājs, Valdes pussala,Torres del Paine nacionālais parks, Argentīnas ezeru rajons,Ušvaja (vistālāk uz dienvidiem izvietotā pilsēta pasaulē) un Ugunszeme.
↑Antonio Pigafetta,Relazione del primo viaggio intorno al mondo, 1524: "Il capitano generale nominò questi popoli Patagoni." Oriģinālais vārds Magelāna dzimtajā portugāļu valodā visdrīzāk būtu bijis (patagão) vai viņa komandas spāņu valodā (patagón). Vārds vēlāk tika tulkots kā "lielkāji", pamatojoties uz vārda pirmo daļu (pata - pēda), un radīja mītu par Patagonijā dzīvojošajiem milžiem. Ticamāka ir versija, ka vārds ir cēlies no literāra tēla vārda spāņu bruņinieku romānāPrimaleón, kur "Patagón" ir mežonis, kuru satiek galvenais varonis.
↑Jorge Fondebrider. «1.nodaļā (Ámbitos y voces)».Versiones de la Patagonia (spāniski) (1.izdevums izd.). Buenosairesa, Argentīna: Emecé Editores S.A., 2003. 29.lpp.ISBN950-04-2498-3.
↑Arhivēts 2007.gada 12.jūnijā,Wayback Machine vietnē. Argentina: CIA The World Factbook, 2009. gada jūlija novērtējums.
↑Arhivēts 2015.gada 6.novembrī,Wayback Machine vietnē. Chile: CIA The World Factbook, 2009. gada jūlija novērtējums.
12Patagonia: Natural History, Prehistory and Ethnography at the Uttermost End of the Earth, C. McEwan, L.A. Borrero and A. Prieto (eds), Princeton University Press with British Museum Press, 1997.ISBN 0-691-05849-0
.jpg)
_01.JPG)
