Šis raksts ir par pārdabisku būtni. Par citām jēdzienaPūķis nozīmēm skatītnozīmju atdalīšanas lapu.
Paolo Učello gleznas "Svētais Juris un pūķis" fragments (apmēram 1456. gads)
Pūķis ir fantastisks radījums, kasviduslaiku tekstos parasti aprakstīts kā milzīgačūska ar spārniem un asti, divām vai četrām ķepām, asiem nagiem, necaurduramām bruņām un ugunīgu elpu.
Dažādo mitoloģisko dzīvnieku, ko dēvē par pūķiem, izcelsme, visticamāk, ir dažāda, tie paralēli radās dažādās pasaules kultūrās pēc čūsku un, iespējams, arīdinozaurufosiliju parauga. Ķīniešu pūķi parasti tiek uzskatīti par cilvēkiem labvēlīgiem, savukārt eiropiešu pūķi — par ļauniem (tādi tie ir ne tikaiEiropas kultūrās, bet arīpersiešu un citās mitoloģijās).
Pūķa rašanās mīti saistīti ar htonisku radījumu mitoloģiju — tas ir dzīvnieks, kurš dzimis no zemes vai dzīvo pazemē. Senajos Vidējos Austrumos pūķi saistīja ardzīvības ūdeni.Skandināvu mitoloģijā savukārtJormunganda, kas bija apvijusies pasaulei, nodalīja pirmatnējo haosu no apdzīvotās pasaules.
Pūķalatīņu nosaukumsdraco (ģenitīvādraconis) nozīmē "čūska". Šis vārds saistāms ar indoeiropiešu sakniderk, kas nozīmē "redzēt", kas saistāms ar pūķa acu mirdzumu, nāvējošo skatienu vai aso redzi. Iespējams, tieši tāpēchellēnisma,itāļu unģermāņu folklorā pūķis parādās kā dārgumu sargs.
Atklāsmes 12:3 aprakstīts milzīgs, sarkans pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un asti, ar kuru tas norauj no debesīm trešdaļu zvaigžņu. Citos tulkojumos gan lietots apzīmējums "zvērs".
Pūķa tēls bieži parādās viduslaiku stāstos, kur tas tēlots kāvaroņa vaisvētā pretinieks (ko varonis parasti uzveic). Lai arī parasti ar pūķi cīnās vīrieši, pūķus nogalē vai savalda arī sievietes, bieži — kristiešu svētās.
Vārda "pūķis"etimoloģija ir saistāma arindoeiropiešu pirmvalodas sakni*beu-, kuras senākā nozīme bijusi "uzpūst, uztūkt". Tātad vārds apzīmējis mitoloģiskubagātību piepūtēju, līdzīga izcelsme vārdam "budzis".[1]
Jau pirms 1610. gada tapušajāLivonijas vēsturējezuītu priesterisDionīsijs Fabrīcijs rakstīja, ka "daži tur savā mājā pūķus, kas citiem zog labību un nes mājā", savukārt 1627. gadāEinhorns pūķus pieminēja savos apcerējumos par latviešu elkdievību.Latviešu folklorā pūķis (čūska ar vairākām galvām) ir pārdabiska pretinieka veids līdzās milzim, velnam utt., saistīts ar velnu. Pūķis aprakstīts kā tārps ar deviņām galvām vai čūska, kas "spļauda dzīvas ugunis", lido. Pūķis bieži prasa ziedojumus (īpaši — jaunavas), taču ne vienmēr cilvēkus aprij (dažkārt tur gūstā). Pūķi dažkārt saista arī ar līdzīgām mitoloģiskām būtnēm, piemēram, pazemes ērgli.
Roberts Auniņš 1892. gadā publicēja plašu rakstu par to, ka Cesvaines pusē saglabājušās daudzas teikas par pūķiem (Drachen-mythus), kas mituši pie bagātiem saimniekiem. Pūķis var būt arī bagātības vācējs un sargs, uzskata, ka šajā tēlā saplūdušas auglības un svētības dievības, taču pūķis ar šādām funkcijām nav pozitīvs tēls. Pūķi var iegūt īpašumā, pārdodot savu (dažkārt arī ģimenes) dvēseli velnam vai nopērkot pūķi no kāda pilsētas kunga. Pircējam atgādina gaidāmās elles mokas un liek atteikties no Dieva. Pūķa īpašnieks nedrīkst piesaukt Dievu, atņemt dievpalīgu, mest krustu utt. Pūķis jābaro ar asinīm un tam jāziedo cilvēki. Pūķa īpašnieks mirst grūtā nāvē vai pašnāvībā, nerod mieru arī pēc nāves. Pūķi var nošaut ar zelta vai sudraba lodi, pret to līdz arī lūgšana, otrādi skaitīta tēvreize, krusti (sevišķi pīlādža). Latviešu mitoloģijā parādās arī aizgūtaisbaziliska motīvs: pūķa perināšana no 3, 9, 7 vai 12 gadus veca melna gaiļa vai 200 gadus veca kraukļa olas, nēsājot to 3 gadus (vai 9 nedēļas) padusē.
Pūķi parasti ir ārkārtīgi lieli čūskveidīgi radījumi, kas cilvēkus un dzīvniekus spēj norīt veselus. Viņu izcelsme aprakstīta reti, lai arī vairākās senskandināvu sāgās pieminēti pūķu mazuļu perēkļi (līdzīgi putnu perēkļiem). Bieži pūķis aprakstīts kā milzīga čūska ar diviem spārniem, divām nagainām ķepām un spēcīgu, bīstamu asti.
Svētās Martas leģendā pūķim irputna,lāča,zivs,vērša,lauvas unčūskas iezīmes. Viduslaiku enciklopēdiju tradīcijā (piemēram,Seviļas Isidora "Etymologiae") pūķa spēcīgākā daļa ir tā aste; citos avotos savukārt kā pūķa galvenais ierocis parādās indīga vai ugunīga elpa. Pūķi sedz zvīņas vai raga plāksnes, kuras nav iespējams caurdurt; dažkārt pūķa aizsardzību pret dzelzs ieročiem saista ar pārdabiskiem spēkiem.
Atsevišķos tekstos, tostarp tekstos parSigurdu un vairākāssāgās (piemēram,Ragnara sāgā), pūķis ir cilvēks, kurš pārvērsts par pūķi vai nu alkatības dēļ, vai arī tāpēc, ka viņam piederošie dārgumi ir nolādēti. Šī iezīme varētu būt saistīta ar senskandināvu folkloras tradīciju pardraugar jebhaugbúar — kapu iemītniekiem, kas sargā vērtīgus apbedījumu priekšmetus.
Pūķa kā dārgumu sargātāja motīvs parādāssengrieķu mitoloģijā un seno romiešu leģendās. Ģermāņu folklorā šis ir centrālais motīvs:Fāfnirs, Sigurda nogalinātais pūķis, irLoki nolaupītā zelta sargs, tāpat arī pūķis, ko nogalinaBeovulfs, Sigurda līdzinieks. Fāfnirs par pūķi pārvērties alkatības dēļ.
Iespējams, ka, tāpat kā pār Fāfnira dārgumiem, arī pār Beovulfa dārgumiem gulstas lāsts. Lai arī viņam tie pieder tikai neilgu brīdi, tie, šķiet, saistāmi ar viņa nāvi un citām nelaimēm.
Pūķi, kas sargā dārgumus, divreiz parādāsEktora sāgā, un 14. gadsimtaKonrada sāgā varonis uzņemas atrast citpasaules pili, kurā pūķi sargā dārgumus.
Rafaela glezna "Svētais Miķelis un pūķis" (apmēram 1505. gads)
Iemesli varoņa cīņai ar pūķi mēdz būt divējādi — lai atbrīvotu tautu no pūķa uzbrukumiem vai ar nolūku iegūt dārgumus. Cīņa ar pūķi "Beovulfā" ietver abus šos motīvus.
Pūķu kāvēji pūķu nogalināšanai izmanto dažādas metodes.Ikonogrāfijā parasti attēlots, kaSvētais Juris iedur šķēpu pūķa rīklē; leģendās par Sigurdu, kā arīpiktogrammās akmenī un kokāSkandināvijā unBritu salās varonis — dažkārt pēcOdina norādījumiem — pūķa ceļā izrok bedri un no tās iedur pūķim pavēderē zobenu. Citās ģermāņu leģendās pūķis ir neievainojams, izņemot noteiktu vietu uz vēdera: tajā pūķim ar zobenu iecērtViglafs "Beovulfā". Daudzās senskandināvu sāgās viegli ievainojamā vieta norādīta uz kreisā spārna vai gar mugurkaulu.
Vidusangļu darbā "Sers Degarē" varonis sakauj briesmoni ar koka milnu.Islandiešuhagiogrāfijā bīskaps Gudmunds apslaka pūķi (jūras briesmoni) arsvētīto ūdeni, un tas sadalās 12 gabalos un tiek izskalots krastā.
Vēlākajos islandiešu bruņinieku romānos varoņi un viņu palīgi dažnedažādos veidos cenšas piekļūt attālajam pūķa midzenim. Atalgojums par pūķa nogalināšanu bieži ir ne vien dārgumi, bet arī līgava un daļa karaļvalsts.
VelsiešuOwain, senfrančuYwain, senislandiešuIven sāgās parādās epizode, kurā varonis nogalina pūķi, kurš savos nagos sagrābislauvu. Pēc tam lauva kļūst par varoņa ceļabiedru un piedalās tā turpmākajos piedzīvojumos.
Lielākā daļa viduslaiku varoņu nogalina pūķus, kurus sastop, taču viduslaiku hagiogrāfiju svētie bieži izdzen pūķi tuksnesī vai neapdzīvotā zemē.
Tidreka sāgā pūķis nolaupa karali, aiznes to uz savu midzeni, kur to sadala gabalos un apēd. Beovulfam izdodas pūķi uzveikt tikai ar Viglafa palīdzību, turklāt viņš tiek nāvīgi ievainots. Pūķu kāvēji aizsargājas no pūķa uguns un indes ar īpašu apmetņu un vairogu palīdzību (piemēram, vairogs, kas apvilkts ar vērša ādu). Ektora sāgā varonis no rūķa saņem burvju ziedi, kas aizsargā no ievainojumiem.Zobeni, ar ko varoņi nogalina pūķus, bieži ir leģendāri vai burvju priekšmeti; tas, ar kuru Viglafs nogalina pūķi "Beovulfā" irealsweord eotonisc (milžu darināts sens zobens), kas spēj caurdurt pūķa citādi necaurduramās zvīņas.
Klasiskajā tradīcijā pūķi tika uzskatīti gan par pārdabiskiem radījumiem leģendās un mitoloģijā, gan arī par čūsku dzimtas pasugu.Gaja Jūlija Solīna,Plīnija Vecākā unAiliāna darbos aprakstīts, ka pūķi mitinās zināmās, taču parasti attālās pasaules vietās. Tie bieži parādījās arībestiārijos, enciklopēdiskā, ģeogrāfiskā un ceļojumu literatūrā, kā arī kā grieķu un romiešu fabulu tēli.HērodotaHistoriae unKtēsija unMegastēnaIndijas aprakstos (5.4. gadsimts p.m.ē.) parādās milzu tārpi un spārnotas čūskas. Paši pūķi aprakstīti daudzos darbos, tostarp Plīnija "Dabas vēsturē", Seviļas Isidora "Etimoloģijās", "Austrumu brīnumos", Lukāna "Farsālijā", Bruneto LatīniLi livres dou tresor, Pjēra BersuīraOvidius moralizatus, "Mandevija ceļojumos". Nodaļas par pūķiem ir daudzos bestiārijos, senangļu "Austrumu brīnumos" atrodams 50 pēdas garu pūķu apraksts, unLiber monstrorum pieminēta milzu čūska.
Klasiskajā mitoloģijā ir daudz leģendu par pūķiem un to pretiniekiem — parJāsonu,Kadmu,Hēraklu,Apollonu.
Viduslaiku tradīciju būtiski ietekmējaBībeles materiāls, ģermāņu unķeltu mitoloģijas motīvi, kā arī austrumu mitoloģija. Teksti bija pieejami daudzās valodās, kas veicināja pūķa tēla parādīšanosfolklorā un tautas literatūrā.
Kristīgajā tradīcijā pūķi bieži saista ar velnišķīga ļaunuma iemiesojumu. Viduslaiku bestiārijos pūķis parādās kā alegorisks lepnības grēka — un tādējādi arī šī grēka cēloņaSātana — simbols.
Pūķi nereti parādījās arī viduslaiku svētos dzīvesstāstos, kas bija viens no svarīgākajiem stāstījuma žanriem Rietumeiropas viduslaiku tradīcijā. Viduslaiku beigās tika uzskatīts, ka ar sātanisku pretinieku pūķa vai milzu čūskas formā cīnījušies jau apmēram 100 svētie, tostarpSv. Juris,Sv. Antonijs,Sv. Margarēta,Sv. Gregorijs. Daudzi šādi svētie tika pielūgti tikai atsevišķās vietās, taču liela daļa ir kanoniski svētie, piemēram,Sv. Marta, kurai par godu līdz pat 7. gadsimtam tika rīkoti svētki, kuros parādījās arī sakautā briesmoņa ķermenis.
Visslavenākais svētais, kurš sakāvis pūķi, ir Sv. Juris. Stāsts, kurā viņš izglābj nāvei nolemtu jaunavu, īpašu popularitāti ieguvaVoradžinas Jēkaba 8. gadsimtaLegenda aurea ("Zelta leģenda") dēļ. Sv. Jura cīņa ar pūķi ir diezgan vēlīns viņa dzīvesstāsta papildinājums — iespējams, 11. gadsimta beigu vai 12. gadsimta sākuma. Pētnieki uzskata, ka Sv. Jura tēls saplūdis vai nu ar pūķu kāvēja tēlu no viduslaiku literatūras, vaiPerseja figūru (mītam parAndromedas glābšanu ir izteikta līdzība ar Sv. Jura leģendu par jaunavas atbrīvošanu).
Visbagātīgākās ziņas par pūķiem viduslaiku folklorā gūstamas notautas eposiem,varoņeposiem unbruņinieku romāniem, kas uzplauka literatūrāģermāņu valodās. Par visizcilāko pūķu kāvēju šajā laikā tika uzskatīts Sigurds jebZigfrīds. Šī leģenda pirmoreiz parādās "Beovulfā", kuru datē ar 13.-10. gadsimtu. "Beovulfa" varonis, kurš pats vēlāk kļūst par pūķu kāvēju, tiek salīdzināts ar Sigurda tēvu Sigmundu, kuru autors nosauc par lielāko ziemeļu varoni. Vēlākos aprakstos cīņa ar pūķi tiek piedēvēta par tēvu slavenākajam dēlam, kura drosme aprakstītaVolsunga sāgā.
Cita leģendas versija aprakstītaTidreka sāgā, kurā atrodamas gandrīz tikpat senas leģendas kā "Beovulfā". Par to, ka šī leģenda bija plaši pazīstama, liecina tas, ka Sigurds, pūķa Fāfnira nogalētājs, bieži minēts arī senskandināvuskaldu dzejā, kā arīrūnu rakstos un kokgriezumos no viduslaiku Skandināvijas un Britu salām.
Bez Sigurda un Beovulfa senskandināvu un senangļu tradīcijās stāsti par pūķiem atrodami vēl daudzos senskandināvu dzejas un prozas darbos (blakus tiem, kas jau minēti), it īpašiPoētiskajā Edā (jeb Vecākajā Edā) unSnorri SturlusonaJaunākajā Edā.Sakša GramatiķaGesta Danorum atstāstītas Frodo, Fridleva un Harolda Hadrādas cīņas ar pūķiem. Norvēģijas karalis Harolds saistīts ar pūķiem arī epizodēs, ko Snorri Sturlusons nav iekļāvis "Heimskringlā", piemēram, islandiešu leģendā "Torstens Ziņkārīgais" un divos prinča Harolda piedzīvojumosBizantijā.
Pūķi zem Vortingerna pils parādās Monmutas Džefrija un Tilberijas Gervāsija darbos, darbos, par kuru autoru uzskata Nenniju, Ranulfa HigdenaPolychronicon unRoman de Brut, tāpat kāAlliterative Morte Arthure unMelorijaMorte Darthur, kur kā pūķu kāvēji aprakstītiLanselots,Tristans unĪvains.
Citi pūķu kāvēji viduslaiku angļu bruņinieku romānos ir, piemēram, Gajs no Vorvikas, sers Torents no Portingeilas, sers Degarē, Toms a Linkolns, sers Eglamūrs no Artuā, kā arī Sv. Juris, kura leģenda tika pārstrādāta atbilstoši bruņinieku romāna tradīcijām.
Pūķi parādās arī visās leģendas par Tristanu versijās. Bruņinieku romānā "Sers Gaveins un zaļais bruņinieks" varonis cīnās pret pūķiem un citām viņam nelabvēlīgām būtnēm.
Pūķis parādās vairākāsĀzijas kultūrās, un sevišķa nozīme tiem ir ķīniešu kultūrā. Ķīniešu pūķi (lóng) ir čūskas un — bieži — kāda cita dzīvnieka apvienojums; lielākajai daļai no tiem nav spārnu. Tie atbild par laikapstākļiem un ūdeni, ir spēka simbols. Japāņu pūķi (nihonryū) līdzinās ķīniešu un korejiešu pūķiem, taču tiem ir trīs nagi, nevis četri. Ar dažiem izņēmumiem japāņu pūķi ir cilvēkiem labvēlīgi un var piepildīt to vēlēšanās.Japāņu mitoloģijā pūķi sastopami reti.Korejiešu mitoloģijā parādās trīs veidu pūķi: debesu pūķisyong, kurš atbilst ķīniešu pūķim un saistīts ar ūdeni un laikapstākļiem, okeānu pūķisyo, kuram nav ragu un kurš līdzinās jūrasčūskai, un kalnu pūķiskyo.
Ķīniešu mitoloģijāHaņu dinastijas laikā pūķis tika attēlots ar čūskas ķermeni, zivs zvīņām un asti, brieža ragiem, kamieļa seju, diviem ērgļa nagu pāriem, vērša ausīm, tīģera kājām un dēmona acīm. Zem zoda pūķim atradās liesmojoša pērle. Dažkārt ķīniešu pūķus attēlo ar no priekškājām augošiem sikspārņa spārniem līdzīgiem spārniem, taču lielākajai daļai ķīniešu pūķu spārnu nav.
Pūķim tiek piedēvētas arī dažādas īpašības: tas spēj pārvērsties par zīdtārpiņu, lidot vai paslēpties ūdenī, radīt mākoņus, pārvērsties ūdenī vai ugunī, kļūt neredzams vai tumsā spīdēt.
Ķīniešu pūķis izteikti saistīts ar ūdeni. Ķīniešu mitoloģijā parādās četri pūķu karaļi, kas saistīti ar Austrumjūru (Austrumķīnas jūra), Dienvidjūru (Dienvidķīnas jūra), Rietumjūru (iespējams,Indijas okeāns) un Ziemeļjūru (iespējams,Baikāls). Tā kā uzskatīja, ka pūķi atbild par laikapstākļiem, tiem cēla tempļus.
Ķīnas mākslā un literatūrā parādās deviņi pūķu veidi:
debesu pūķis (天龍:Tianlong), kas velk dievu ratus un apsargā to pilis,
garīgais pūķis (神龍:Shenlong), kas atbild par vēju un lietu,
