| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Oskars Kalpaks (dzimis1882. gada6. janvārī, miris1919. gada6. martā) bija latviešupulkvedis,Latvijas zemessardzes latviešu vienību pirmais komandieris.
Dzimis 1882. gada 6. janvārīCēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagadMadonas novadaOšupes pagasta) "Liepsalu" māju rentnieka Pētera Kolpaka (1850—1922) un viņa sievas Ilzes, dzimušas Keveres (1854—1890), ģimenē. Oskaram bija vecāka māsa Anna (1876—?) un jaunāks brālis Kārlis (1884—1953). Pēc mātes nāves 1891. gadā tēvs apprecējās ar Annu Antužu.[1]
Desmit gadu vecumā Oskars trīs gadu ziemas mēnešos gājaVisagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījāsLubānas ministrijas skolā, kas bijaKrievijas Impērijas valsts iestāde, un bija labāk apgādāta nekā pagastskolas un draudzes skolas, bet tajā mācības galvenokārt notikakrievu valodā. Skolas laikā zēns apguvavijoļspēli, ko viņam patika spēlēt arī vēlāk.
Pēc pamatskolas absolvēšanas neveiksmīgi mēģināja iestātiesPleskavas karaskolā, nākamajā gadā devās uzIrkutsku, kur sekmīgi izturēja t.s. savvaļnieka pārbaudījumus, 1903. gada 18. janvārī O. Kalpaku ieskaitījaKrievijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O. Kalpaks 1904. gadā devās uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neizturēja iestājpārbaudījumus. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšvirsnieks 1905. gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur šoreiz veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā.1905. gada revolūcijas apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus — O. Kalpaks Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu — sudraba medaļu “За усердие” (“Par centību“).
1908. gada jūnijā O. Kalpaks absolvēja Irkutskas karaskolu un tika ieskaitīts 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kura dislokācijas vieta bijaVaršava.Podporučika dienesta pakāpes iegūšana nozīmē, ka viņš skolu bija beidzis ļoti sekmīgi, jo absolventiem parasti piešķīra tikaipraporščika pakāpi. 1908.—1909. gadā O. Kalpaks bija rotas pagaidu komandieris, kādu laiku viņš bija pulka mantzinis. 1910. gada vasarā 183. Pultuskas pulku pārvietoja uzKostromu, kur viņš kļuva par pulka instruktoru sagatavošanas komandas priekšnieku, pēc izdienas ieguvaporučika dienesta pakāpi un kļuva parrotas komandieri. Sakarā ar Krievijas Impērijas jubilejām 1912. un 1913. gadā viņu par labu dienestu apbalvoja ar divām piemiņas medaļām.
Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada augustā O. Kalpaks ar savu pulku kā ložmetējuvada komandieris nokļuva krievu—austriešu frontēGalīcijā. Pēc ievainojuma kaujā tika apbalvots arSv. Annas ordeņa 4. pakāpi. Par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, pēc tam — rotu t.s. Karpatu operācijās viņu apbalvoja ar trim ordeņiem. Par cīņām pieBrestas viņu apbalvoja ar vēl diviem ordeņiem. Uzzinot parlatviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts. Par 1915. gada augusta kaujām pieZeļenijdvorecas viņu apbalvoja ar Sv. Jura zobenu. Savukārt 1915. gada septembra kaujās viņu apbalvoja arSv. Jura ordeņa 4. pakāpi. 1915. gada septembrī O. Kalpakam piešķīraštābkapteiņa dienesta pakāpi.
1917. gadaFebruāra revolūcijas laikā viņš iestājās sociālrevolucionāru (eseru) partijā. 1917. gada septembrī O. Kalpaks pēc izdienas ieguvaapakšpulkveža dienesta pakāpi. PēcOktobra revolūcijas 15. novembrī padomju vara viņu iecēla parpulka komandieri. 1917. gada 10. decembrī viņu pulka sapulcē ievēlēja par komandieri, ko apstiprināja pulka komiteja. PēcBrestļitovskas miera līguma noslēgšanas un pulka demobilizācijas O. Kalpaks 1918. gada 8. aprīlī atgriezāsKostromā, kur pabeidza pulka štāba lietu nodošanu turienes muzejam. 1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Vācijas armijas okupētajā Rīgā.
Brīvības cīņu sākumā 1918. gada 31. decembrīLatvijas Pagaidu valdība viņu iecēla parLatvijas zemessardzes latviešu vienību komandieri.[2]Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos noRīgas uzJelgavu. 1919. gada 5. janvārī pulkvedis Kalpaks izdeva pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka apsardzības ministrs viņu iecēlis par komandieriatsevišķam bataljonam, kuru veidoja virsnieku rezerves rota, Latgales apakšvirsnieku rota, Latgales virsnieku rota, Cēsu rota, 3. latviešu zemessargu rota. Tajā pašā dienā pagaidu valdība atstāja Jelgavu un aizbrauca uzLiepājustudentu rotas apsardzībā. Pulkvedis Kalpaks ar savu bataljonu palika frontē. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotāju vairākums simpatizējalieliniekiem. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.[nepieciešama atsauce]1919. gada februārī frontes līnija nostabilizējās pieVentas. Liepājā unGrobiņas apriņķī tika veiktamobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi.
3. martā sākās plašs uzbrukumsPadomju Latvijas armijai. Kalpaka bataljona sākotnējais uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas garSkrundas—Saldus ceļu. Latviešu bataljons un vācuDzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm"[3] nonāca savstarpējā sadursmē — krēslā vieni otrus neatpazina (vienotu uniformu un atšķirības zīmju nebija), izcēlās apšaude. 6. marta pēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris Oskars Kalpaks mira. Apšaudē bez pulkveža Kalpaka no Atsevišķā latviešu bataljona gāja bojā kapteinisNikolajs Grundmanis, virsleitnantsPēteris Krievs un Kalpaka bataljonam piekomandētās vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants Makss Šrinders (Schründer),[4] kā arī vairāki karavīri otrā landesvēra daļā — fon Borkes[5] bataljonā, ar kuru izcēlās apšaude.
Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Oskaru Kalpaku apglabāja 11. martā LiepājasZiemeļu kapos. 1919. gada 18. septembrī Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtas kapsētāMeirānuVisagalā, netālu no "Liepsalām". Tur viņam 1927. gadā atklājaKārļa Zāles veidoto pieminekli.
.jpg)
|
