Cēlies no senās Romas patriciešuJūlija dzimtas jeb Jūlijiem (latīņu:gens Iulia, Iulii).Dzimis kā Gajs Oktāvijs (latīņu:Gaius Octavius) 23. septembrī 63. gadā p.m.ē. Viņavecāmāte bijaGaja Jūlija Cēzara māsa. Cēzars mīlēja māsas mazdēlu, kas lielu daļu bērnības pavadīja viņa mājā, gādāja, lai viņš iegūtu labu izglītību, un sekoja viņa karjerai.Cēzars savu adopēto dēlu Gaju Oktāviju, sauktu par Oktaviānu (latīņu:Octavianus), slepus bija nozīmējis par savu pēcteci. Tas atklājās tikai pēc Cēzara noslepkavošanas 44. gadā p.m.ē., kad Oktāvijam bija tikai 18 gadi.
Cēzara noslepkavošanas brīdī Oktaviāns atradāsIlirijas provincē, bet Romā sākās jukas un cīņa par varu. Pēc atgriešanās Romā Oktaviāns ar Cēzaram uzticīgajiem ģenerāļiemMarku Antoniju unMarku Lepidu izveidojaOtro triumvirātu. Lai tālāk nostiprinātu savu varu un izvairītos no nevajadzīgiem politiskiem riskiem, viņi, atšķirībā no sava priekšgājēja Cēzara, rūpīgi sastādīja savu oponentu sarakstus un uzsāka metodisku to iznīcināšanu. Nogalināto vidū senatoru vien bija ap 300, ieskaitot slaveno oratoruCiceronu.
Tikuši galā ar jebkādu iespējamo pretestību Romā, viņi uzsāka galveno pret Cēzaru vērstās sazvērestības organizētāju —Bruta unLongina — vajāšanu, kuri tūlīt pēc Cēzara slepkavības bija aizbēguši uzMaķedoniju. Viņi tur bija savākuši armiju, lai gāztu triumvirātu un atjaunotu Romas republiku, bet tika sakauti. Nonākuši bezizejas situācijā, abi sazvērnieki beidza dzīvi, izdarot pašnāvību.
Lai stiprinātu triumvirātu, Antonijs bija apprecējis Oktaviāna māsuOktāviju. BūdamsĀzijā, Antonijs iemīlējāsKleopatrā, ko Cēzars bija iecēlis parĒģiptes valdnieci, un palika Ēģiptē, bet savu sievu, Oktaviāna māsu Oktāviju, aizsūtīja atpakaļ uz Romu. Tas nozīmēja neizbēgamu konfliktu un triumvirāta izjukšanu. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka 34. gadā p.m.ē. viņš Kleopatras (un, kā domā, Cēzara) dēluCēzarionu pasludināja par Cēzara mantinieku, tātad Oktaviāna vietā. Turklāt Romas austrumu provinces, kuras pēc vienošanās triumvirāta starpā bija uzticēts pārvaldīt Antonijam, viņš vienpersoniski sadalīja starp Kleopatru un tās bērniem. Tas vēl vairāk pastiprināja konfliktu un kara neizbēgamību.
Antonija un Kleopatras spēkus 31. gadā p.m.ē. jūraskaujā pie Akcijas raga Oktaviāna flote sakāva, un abi mīļākie drīz beidza dzīvi pašnāvībā. Arī Cēzarions tika noslepkavots. Oktaviāns ar triumfu atgriezās Romā kā vienpersonisks romiešu pasaules valdnieks. Romas sabiedrība nebūt nepretojās tam visā turpmākajā Oktaviāna valdīšanas laikā, tā nemaz neilgojās pēc brīvības, jo vēl dzīvā atmiņā bija haoss, bagāto izlaidība un nabagu posts,terors un juceklis, kas pavadīja „brīvības” laikusRomas republikas periodā.
Senāts 27. gadā p.m.ē. Oktaviānam piešķīra titulu Augusts, kas vēlāk politiskajā apritē tika lietots kā imperatora apzīmējums. Senāts Augustam piešķīra arī veselu virkni citu titulu, kas republikas laikā bija saistīti ar to vai citu valsts pārvaldes funkciju veikšanu, un faktiski padarīja viņu pardiktatoru ar neierobežotu varu. Tiesa, Augusts centās to pārāk neafišēt, viņš pat saglabāja Senāta pilnvaras un citas Republikas pārvaldes institūcijas, kā arī bieži uzsvēra, ka viņš it kā atjaunojis Romas republiku.
Neapstrīdams ir tas, ka līdz ar viņa kļūšanu par imperatoru un Romas pārtapšanu no republikas par impēriju iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram,Gallija, kuru bija iekarojis Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, betSpānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.
Katram savam karavīram viņš piešķīra ievērojamunaudas prēmiju. Kara veterāniem, kuri bija godam beiguši dienestu, tika piešķirta zeme. Īpašniekiem tika atlaisti visi vecie parādi, bet visi parādu saraksti valstij tika publiski un svinīgi sadedzināti ugunskuros. Tika organizēti dažādi sabiedriskie darbi ceļu uzlabošanā, Romas ēku uninfrastruktūras atjaunošanā, pārbūvē unmodernizācijā. Sausuma vai citu klimatisko likstu skartām provincēm no valsts rezervēm sāka sniegt centralizētu palīdzību.
Augusta laikā uzplauka arīliteratūra unmāksla. DzejniekiOvidijs,Horācijs unVergilijs, tāpat kā vēsturnieksTits Līvijs, kurš sarakstīja Romas vēsturi, bija tuvi imperatora draugi. Augusts atbalstīja arīarhitektūru. Par viņa valdīšanas laiku mēdza teikt, ka viņš ieradās ķieģeļu Romā, bet atstāja to tērptu marmorā.
Tomēr bija viena būtiska problēma, kuru neizdevās atrisināt arī Augustam, lai kādas pūles viņš tam neveltīja. Tā bija Romas sabiedrībasmorāle. Neskatoties uz pieņemtajiem stingrajiem likumiem, kas aizliedzaprostitūciju un laulāto (sievas) neuzticību, kas sodīja arī par atturēšanos no precēšanās un bērnu audzināšanas, vairuma romiešu vieglprātīgā attieksme pret ģimeni, godu,sirdsapziņu un citiem morāles unētikas principiem neuzlabojās. Tādēļ arvien vairāk sāka samilztdemogrāfiskās problēmas. Rezultātāetnisko romiešu īpatsvars impērijā sāka pamazām sarukt, jo provincēs un no tām Romā ieplūstošāsbarbaru ģimenes parasti bija daudzskaitlīgas. Barbari ar daudz lielāku cieņu un pietāti izturējās pret dzīves vērtībām, kuras romieši laika gaitā bija pazaudējuši. Šīs iezīmes kļuva par vienu no Senās Romas pakāpeniskas novājināšanās faktoriem, kas līdz ar citiem ekonomiskiem un sociāliem faktoriem gala rezultātā noveda pie šīsVidusjūrascivilizācijas pilnīga sabrukuma.
