Dzimis 1955. gadā Parīzē dižciltīga ungāru izcelsmes gleznotāja un reklāmas kompānijas vadītāja Pāla Sarkozī un viņa sievas Andrē Mallas (Andrée Mallah) ģimenē. Vecāki izšķīrās 1959. gadā un Nikolā uzturējasefardu izcelsmes vectēva Benedikta Malla ģimene.Mācījās Šaptāla licejā (Lycée Chaptal), tad privātā katoļu skolā. Studēja jurisprudenci Parīzes X Universitātē, ieguva politikas zinātņu diplomu. Uzsāka, bet nepabeidza studijas arī Parīzes politisko zinātņu institūtā (Institut d'études politiques de Paris). Līdztekus darbojās jaunatnes organizācijāUnion des Jeunes pour le Progrès (UJP) un 1974. gadā pievienojās toreiz valdošajai partijaiUnion des Démocrates pour la République (UDR). 1976. gadā UDR pārtapa parRassemblement pour la République (RPR), kuru vadījaŽaks Širaks. No 1977. gada viņš darbojās Parīzes priekšpilsētasNeijī pašvaldībā. Līdztekus politiskajai karjerai viņš turpināja praktizēt jurisprudenci, 1981. gada viņu uzņēma Parīzes Advokātu kolēģijā. No 1983. līdz 2002. gadam bija Neijī mērs.
1988. gada parlamenta vēlēšanās Sarkozī ievēlēja Nacionālajā asamblejā, viņš bija amatā četrus likumdošanas periodus līdz 2005. gadam — ar pārtraukumiem, kad ieņēma valdības amatu un bija spiests atkāpties no parlamenta deputāta amata.No 1993. līdz 1995. gadam Sarkozī bija ministrs Francijas premjera Eduāra Baladūra valdībā. Kā parlamenta deputāts Sarkozī no 1995. līdz 2002. gadam bija Nacionālās asamblejas Finanšu un ekonomikas komitejas loceklis.2004. gadā viņš bija Francijas Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrs, bet no 2005. līdz pat savas prezidentūras sākšanai 2007. gadā — Iekšlietu ministrs.
Mēnesi pēc prezidenta pilnvaru beigām 2012. gadā pret Nikolā Sarkozī uzsāka izmeklēšanu sakarā ar apsūdzībām korupcijā, krāpšanā, favorītismā un kampaņas finansējuma pārkāpumos.2018. gadā Sarkozī aizturēja un nopratināja aizdomās par nelikumīga finansējuma saņemšanu savai 2007. gada prezidenta kampaņai no bijušā Lībijas līderaMuammara Kadāfi.[1]
2021. gada martā tiesa atzina Sarkozī par vainīgu korupcijā un ietekmes izmantošanā saistībā ar mēģinājumu piekukuļot Kasācijas tiesas tiesnesi Žilbēru Azibēru, lai iegūtu slepenu informāciju par izmeklēšanu citā ar Sarkozī saistītā lietā. 2023. gada maijā Sarkozī zaudēja apelāciju[2] un 2024. gada februārī viņam piesprieda sešu mēnešu ieslodzījumu cietumā un sešu mēnešu nosacītu pārvietošanās brīvības ierobežojumu.2025. gada septembrī Parīzes tiesa piesprieda Sarkozī piecu gadu cietumsodu, atzīstot par vainīgu noziedzīgā sazvērestībā.[3]
.svg)
