Mūzikālā filma arīmūzikls (angļu, vācu, frančuMusical)[1] irfilmas žanrs, kas apvienomūziku undeju stāsta stāstīšanā.Žanrs piedāvā skatītājiem dinamisku stāstījuma un izklaides kombināciju.[2]
Mūzikla būtiska sastāvdaļa ir muzikāli priekšnesumi,dziesmas, dejas, nereti tosižeti unvaroņi ir saistīti ar šovbiznesu – teātramūzikliem un izklaidējošām, komēdijiskāmlugām.[1] Mūzika ir kā muzikālās filmas sirds un dvēsele, kas skatītāju ved cauri varoņu attīstībai, emocijām un sižeta pagriezieniem, ko bieži vien nevar panākt tikai ardialogu. Neatkarīgi no tā, vai mūzika ir optimistiska vai drūma, tā ir veidota, lai virzītu stāstu uz priekšu. Rezultātā nevainojamai dziesmas un dejas saplūšanai rodas dzīvīga un iesaistoša atmosfēra, kas skatītāju "ievelk" dziļāk stāstā.[3]
Amerikāņu muzikālās filmas"Dziedot lietū" filmas plakāts 1952. gadā.
Žanra attīstība aizsākās ar skaņas ienākšanukino 20. gadsimta 20. gadosAmerikas Savienotajās Valstīs (ASV).[1] Lai gan parasti uzskatīts, ka mūzikls ir cēlies no ASV, arī mūzikli no Japānas, Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un Vācijas ir veicinājuši šī žanra attīstību.[4]
Skaņas parādīšanāskinematogrāfijā 20. gadsimta 20. gadu beigās uzsāka zelta laikmetu, kas ilga aptuveni no 30. līdz 60. gadiem. Šajā periodā mūzikls bija viens no populārākajiem filmu žanriem. Tādas leģendāras filmas kā“Oza zemes burvis” (The Wizard of Oz, 1939) un“Dziedot lietū” (Singin’ in the rain, 1952) ilustrēja žanra pievilcību šajā laikmetā.[2]
Muzikālās filmas zelta laikmetā piedāvāja lielākuaktieru sastāvu, sarežģītas dejuhoreogrāfijas un atmiņā paliekošas mūzikasmelodijas. Kino veidotāji sāka aprast ar jaunoTechnicolor tehnoloģiju, padarot filmasvizuālos efektus skatīšanās vērtus.[3]
Mūzikli koncentrējās uz tēmām par mīlestību, komēdiju un ģimeni.[5] Tēmas bieži vien savijās ar romantisku sižetu, kuram ir laimīgas beigas.[6] Agrīnajiem mūzikliem bija raksturīgas greznas dziesmas, kuros tādi mākslinieki kāFreds Astērs (Fred Astair),Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers),Džūdija Gārlenda (Judy Garland),Šērlija Templa(Shirley Temple) unDžīns Kellijs (Gene Kelly) varēja izcelties. Šīs filmas šobrīd tiek uzskatītas par klasiku.[2]
Pirmā skaņu pilnmetrāžas filma, kurā bija vairāki muzikāli uzvedumi ir filma“Džeza dziedātājs” (The Jazz Singer, režisors Alans Kroslends,Alan Crosland, 1927). Tā tika veidota, izmantojot skaņu tehnoloģijuVitaphone. Izpratne par to, ko nozīmēja muzikāla filma ir līdzīga mūsdienām - tajā ir vairāki muzikāli priekšnesumi (tos izpildījaAls Džolsons (Al Jolson)), taču tajā navdialogu. Bija saglabāti arī starptitri, kas raksturīgimēmajam kino.[1]
Tā bija pirmāskaņu filma un pirmā reize, kad skatītāji varēja izbaudīt sinhronitāti ar skaņu un lūpu kustībām. Lai gan filmai ir absurda un rasistiska sižeta līnija, dziesmu dzirdēšana filmā bija revolucionārs notikums.[7] Filmas milzīgie panākumi noteica gan mēmā kino norietu un strauju skaņas ienākšanu kino industrijā, gan ieskicēja muzikālā žanra elementus.[1]
1928. gadā studijaWarner Bros piedāvāja vēl vienu filmu ar A. Džolsonu – “Dziedošais muļķis” (The Singing Fool, rež. Loids Bēkons,Lloyd Bacon). Pēc tam sekoja līdzīgas filmas, kuru galvenie varoņi bija saistīti ar šovbiznesu.[1]
Pirmā muzikālā filma, kurā tika pilnībā integrēta skaņa, bijaMGM (Metro-Goldwyn-Mayer Studios Inc.) filma“Brodvejas melodija” (The Broadway Melody, rež. Harijs Boumonts,Harry Beaumont, 1929).[2] Tā ir pirmā skaņu filma, kas ieguvaAmerikas Kinoakadēmijas balvu “Oskars” (Oscar) kā labākā filma.[1]
Patiesībā vārds "mūzikls", kas apzīmē šo filmas žanru, netika piemērots pirmajām muzikālajām skaņu filmām.MGM studija filmu "Brodvejas melodija" vispirms reklamēja kā filmu, kurā runā, dzied, dejo, kā dramatisku sensāciju. Taču jau 20. gadsimt 30. gadu sākumā patiesais žanra apzīmējums jau kļuva par ikdienas praksiHolivudā.[1]
Agrīnie Holivudas mūzikli sižetiski bija līdzīgiBrodvejas muzikālajiem uzvedumiem, galvenie varoņi bija saistīti ar teātri. Teātrim līdzīgās sižetiskās konstrukcijas ļāva filmās iekļaut muzikālus priekšnesumus, kas tika filmēti kā uz skatuves notiekoši teatrāli numuri.[8]