1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunasEiropas Savienību, tomērEiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts.
2014. gadā Marokā dzīvoja 33,8 miljoni iedzīvotāju. Oficiālās valodas irarābu unberberu. 90% iedzīvotāju spēj sarunāties arābu valodā, bet 30—50% runā berberu valodās. Otra vispārēji lietota valoda Marokā irfranču valoda, kas tiek pasniegta skolās kā obligāts mācību priekšmets. Franču valodā runā apmēram trešā daļa iedzīvotāju. 99% no Marokas iedzīvotājiem irmusulmaņisunnīti.
Senākie rakstos minētie Marokas iedzīvotāji bijamauri (grieķu:Μαῦροι), kuru valstiSenās Romas impērijas laikā sauca parMauretāniju. No viņu vārda vēlāk latviešu valodā patapināts arīmoru nosaukumsĀfrikas iedzīvotājiem.
Jau 4. gadsimtā p.m.ē. Marokas piekrastes ostasLixus,Mogadora unŠella atradāsKartāgas ietekmē, bet iekšzemes reģionos kontrolējaberberi. Pirmais zināmais Mauretānijas ķēniņš bija Baga, kas valdījaOtrā pūniešu kara laikā, par tās galvaspilsētu uzskataVolubilisAtlasa priekškalnēs.
Senās Romas ekspansijas rezultātā Mauretānija 33. gadā p.m.ē. kļuva parRomas impērijas vasaļvalsti, bet 44. gadā m.ē. imperatorsKlaudijs to tieši iekļāva impērijā kā provinci un sadalīja divās atsevišķās provincēs —Tingisas Mauretānijā (Mauretania Tingitana, galvaspilsēta Volubilis, tadTingisa) unCēzarejas Mauretānijā (Mauretania Caesariensis, galvaspilsēta Cēzareja).
709. gadā Marokas ziemeļu daļu iekarojaarābi, kas to pieskaitījaMagribai. 789. gadāMuhameda pēctecis Idriss apmetāsValili (agrākajā Mauretānijas galvaspilsētā) un iekaroja lielu daļu no tagadējās Marokas līdz patAgādīrai. Viņa dēls Idriss II pārcēla galvaspilsētu uzFēsu.Idrisīdu dinastijas laikā Fēsa līdz 10. gadsimta beigām bija viens no galvenajiemislāma kultūras centriem. 859. gadā dibinātā Alkaravīnas (al-Qarawīyīn)medrese reizēm tiek pieskaitīta pasaules vecāko augstskolu sarakstam.[6]
Almoravidu dinastijas (1062—1147) laikā par Marokas galvaspilsētu kļuvaMarrākeša, vēlāk to iekarojaAlmohādu dinastija (1147—1269). Šajā laikā blakus Marrākešai par otru kalifāta galvaspilsētu attīstījāsAndalūzijasSevilja unKordova.Merinīdu dinastijas laikā līdz 1465. gadam galvaspilsēta atkal bijaFēsa, kas piedzīvoja savu otro uzplaukumu. SekojošāsVatasīdu dinastijas laikā mauri tika pilnīgi padzīti no Andalūzijas un portugāļi ieņēma vairākas piekrastes pilsētas. 1549. gadā varu ieguvaSaadītu dinastijas sultāni, kas galvaspilsētu atkal pārcēla uz Marrākešu un iekarojaSahāras tuksneša zemes līdz patTombuktu.
1631. gadā varu ieguva tagad valdošāAlavītu dinastija, kas par savu ciltstēvu uzskata pravieti Muhamedu. 1673. gadā sultāns Ismails ibn Šerifs (Ismail Ibn Sharif, valdīja 1672—1727) netālu no Fēsas izveidoja jaunu galvaspilsētuMeknesu, cīnījās arOsmaņu impēriju un nodibināja diplomātiskas attiecības ar tālaika Eiropas valstīm.
1912. gadāFrancijas armija ieņēma lielāko daļu no Marokas un padarīja to par protektorātu, pārceļot galvaspilsētu no Fēsas unRabātu. Spānija iekaroja Marokas ziemeļdaļu un 1939. gadā apvienoja ar agrāk iekarotoRietumsahāras koloniju. Pēc Francijas un Spānijas kontrolēto daļu apvienošanas 1956. gadā Maroka atguva neatkarību.
Kopš 1979. gada Marokas karaspēks kontrolē Rietumsahāras teritorijas piekrastes daļu, ko neatzīst lielākā daļa pasaules valstu.
Lauksaimniecība veido aptuveni 12–14% noIKP un nodrošina darbu gandrīz 40% valstsdarbaspēka. Nozari būtiski ietekmēnokrišņu daudzums, kas ir ļoti mainīgs. Valdība pēdējā laikā investēapūdeņošanas sistēmās.
Maroka ir viens no pasaules lielākajiem fosfātu ražotājiem un eksportētājiem, ar milzīgām rezervēm, kas nodrošina nozīmīgu eksporta ienākumu daļu. Fosfāti tiek izmantoti kā izejviela lauksaimniecībasmēslojuma ražošanā, kas ir būtiski pasaules pārtikas drošībai.
Maroka ir iecienīts tūrisma galamērķis, pateicoties tās bagātajai kultūrai, vēsturei un dažādajai dabai (tuksneši,kalni,piekrastes). Tūrisms veido aptuveni 7–10% no IKP.
Rūpniecības sektors veido apmēram 25% no IKP. Maroka ir kļuvusi par Ziemeļāfrikas automobiļu ražošanas centru, piesaistot ārvalstu investīcijas, piemēram, noRenault unStellantis.
Maroka ir līdereatjaunojamās enerģijas izmantošanā Ziemeļāfrikā, īpaši saules un vēja enerģijas projektos. Valstī atrodas viens no pasaulē lielākajiem saules enerģijas kompleksiem —Ouarzazate.
Jauniešu vidūbezdarba līmenis ir augsts, kas veicinaemigrāciju. Apmēram 12% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Ekonomiskā attīstība ir koncentrēta piekrastes un pilsētu apvidos, savukārt lauku reģioni bieži atpaliek. Lauku skolas bieži ir slikti aprīkotas, un ir augstsanalfabētisma līmenis (~32% sieviešu lauku reģionos).
.svg)
