Mao Dzeduns[1] (ķīniešu:毛澤東,piņjiņs:Máo Zédōng, izrunā:[mɑ̌ʊ tsɤ̌tʊ́ŋ]; dzimis1893. gada26. decembrī, miris1976. gada9. septembrī) bijaĶīnas Komunistiskās partijas vadītājs,Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs un vadītājs no 1949. gada līdz savai nāvei 1976. gadā.
Mao Dzeduna izveidoto komunistiskāsdoktrīnas politisko kustību sauc parmaoismu.
Mao Dzeduns dzimisŠaošaņas ciematāHunaņas provincē. Viņš bija nabadzīgazemnieka dēls. Astoņu gadu vecumā sāka mācīties ciemata skolā, bet trīspadsmit gadu vecumā bija spiests pārtraukt mācības, lai palīdzētu vecākiemsaimniecībā. Vēlāk viņš turpināja mācītiesČanšā, Hunaņas provinces administratīvajā centrā. 1911. gadā pievienojās revolucionāru armijai, kas vērsās pretCjinu dinastijas valdniekiem. 1912. gadā pavasarī, kad beidzās karš un tika proklamētaĶīnas Republika, Mao Dzeduns pameta armiju un atgriezās mācīties. 1918. gadā viņš devās uzPekinu. Tur iestājāsPekinas Universitātē un ieguva universitātes bibliotekāra palīga amatu.
1921. gadā Mao iestājāsĶīnas Komunistiskajā partijā (ĶKP) un piedalījās tās pirmajā kongresā, bet otrajā kongresā tika ievēlēts par ĶKP Centrālkomitejas locekli.
Pēc vairāk nekā 20 gadus ilgušāĶīnas pilsoņu kara,1949. gada 1. oktobrīPekinā Mao pasludināja Ķīnas Tautas Republiku. Lai sasniegtu savus mērķus, Mao vairākas reizes organizēja kampaņas, kuras gan parasti beidzās ar katastrofāliem rezultātiem.Lielais lēciens uz priekšu beidzās ar badu, no kā mira apmēram 30 miljoni cilvēku, savukārtKultūras Revolūcija ar gandrīz pilnīguĶīnas tradicionālās kultūras sagrāvi.
Miris 1976. gada 9. septembrī 82 gadu vecumā no sirdslēkmes pēc ilgstošas veselības pasliktināšanās. Mao nāve iezīmēja nozīmīgas pārmaiņas Ķīnā, jo drīz pēc viņa aiziešanas valsts vadībā sākās politiskās reformas un atvēršanās pasaulei, kas galu galā noveda pie ekonomiskās modernizācijas.
Mao uzskatīja, ka Ķīnā proletariāts nav galvenais revolucionārais spēks, jo lielākā daļa iedzīvotāju bijazemnieki. Viņš koncentrējās uz revolucionārās kustības organizēšanu laukos, nevis rūpniecības centros, kā to ierosināja klasiskā marksisma teorija.
Mao uzskatīja, ka revolūcija nevar apstāties ar buržuāziskās valdības gāšanu. Lai saglabātu revolucionāro garu un izvairītos no stagnācijas, nepieciešamas nepārtrauktas reformas un cīņa pret "kontrrevolucionāriem elementiem". Šī ideja izpaudās, piemēram,Lielajā proletariāta kultūras revolūcijā (1966–1976).
Mao ticēja, ka masu iesaiste politiskajā procesā ir būtiska. Viņš uzskatīja, ka cilvēki jāizglīto un jāiedvesmo kļūt par aktīviem sabiedrības pārveidotājiem.
Mao uzskati un to īstenošana praksē ir radījuši pretrunīgas sekas. Daudzi viņa politikas rezultāti, piemēram,Lielais lēciens uz priekšu (1958–1962) un Kultūras revolūcija, noveda pie ekonomiskām un sociālām katastrofām, tostarp milzīgām bada sekām un miljoniem cilvēku bojāejas.
