Movatterモバイル変換


[0]ホーム

URL:


Pāriet uz saturu
VikipēdijaBrīvā enciklopēdija
Meklēt

Mārtiņš Luters

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Mārtiņu Luteru. Par citiem cilvēkiem ar uzvārduLuters skatītnozīmju atdalīšanas lapu.
Mārtiņš Luters
Martin Luther
Lūkasa Krānaha Vecākā gleznā (1529. gads)
Lūkasa Krānaha Vecākā gleznā (1529. gads)
Personīgā informācija
Dzimis1483. gada10. novembrī
Valsts karogs: Svētā Romas impērijaEislēbene,Svētā Romas impērija
Miris1546. gada18. februārī (62 gadi)
Valsts karogs: Svētā Romas impērijaEislēbene,Svētā Romas impērija
Paraksts
Protestantisms
Reformācija
Vēsture
Kultūra
Lielākie atzari

Mārtiņš Luters (vācu:Martin Luther;1483. gada10. novembris1546. gada18. februāris) bija katoļuaugustīniešu ordeņamūks,mācītājs,teologs,profesors,baznīcas reformuideologs.

Viņa mācība rosinājareformāciju, tā kļuva par pamatuluterisma unprotestantisma tradīcijām, kā arī lielā mērāRietumu civilizācijas kultūrvēsturiskai kopībai.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu |labot pirmkodu]
Augustīniešu mūka Mārtiņa Lutera portrets (Lūkass Krānahs Vecākais, 1520).

Dzimis 1483. gada 10. novembrīEislēbenē Hansa un Margarētas Luteru ģimenē. 1484. gadā ģimene pārcēlās uzMansfeldu, kur Hanss Luters bija vara raktuvju līdzīpašnieks. Pēc tēva vēlmes viņš skolojās Mansfeldas latīņu skolā (1488–1497),Magdeburgas domskolā (1497–1498) unEizenahas latīņu skolā (1498–1501). 1501. gadā uzsāka studijasErfurtes Universitātē, kur 1505. gadā ieguva brīvo zinātņu maģistra grādu un turpināja tieslietu tieslietu studijas. Tomēr 1505. gada jūlijā pēc "pievēršanās pārdzīvojuma" (viņam blakus zemē iespēra zibens) viņš pameta studijas un iestājās Erfurtes augustīniešu eremītu klosterī, kur 1507. gadā kļuva par priesteri.

Klostera vadība 1508. gadā Luteram lika pārcelties uz nesen dibinātoVitenbergas Universitāti, kur viņš lasīja morālfilozofijas, tad arīBībeles priekšlasījumus (1508–1509), bet 1509.–1511. gadā Erfurtes Universitātē lekcijas par Pētera Lombardieša sentencēm. 1510. gadāAugustīniešu ordeņa vikāra Johana fon Štaupica uzdevumā Luters apmeklēja Romu un pēc atgriešanās Vācijā pārcēlās uz Vitenbergas Universitāti, kur 1512. gadā ieguvateoloģijas doktora grādu un 1513. gadā sāka strādāt parBībeles izskaidrošanas maģistru (profesoru) un no 1514. gada sprediķoja pilsētas baznīcā.

Iespējams, ka viena no pirmajām luterisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, kaDievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim. Tieši otrādi — Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā, iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatītiesRomas Katoļu baznīcas īstenotāindulgenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgunaudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs, to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?

Lutera patveršanās vieta Vartburgas pilī, kur viņš vāciski tulkoja Jauno derību.
Lutera māja Vitenbergā.

1516. gadāBrandenburgā ieradāsdominikāņu mūks Johans Tecels, lai tirgotu grēku atlaides (indulgences). Tas pamudināja Luteru sacerēt 95 tēzes par atlaižu nozīmi, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam unMaincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot. Populārā epizode par95 tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm31. oktobrī mūsdienās bieži tiek apšaubīta.[1] Tēzes pārtulkoja no latīņu valodas vācu valodā, iespieda un izplatīja. Gada beigās tās jau zināja visa Vācija. Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un katoļu baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai katoļu baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī patsRomas pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un baznīcas hierarhu autoritāte.

Pēc LuteraLeipcigas disputa ar teologu J. Eku, kurā viņš uzstājās pret pāvestu varas atvasināšanu no Dieva gribas,1520. gada 15. jūnijā nosūtīja Luteram baznīcas lāstu draudus, piedraudot viņu izslēgt no katoļu baznīcas, ja viņš neatteiksies no 41 maldīga izteiciena.10. decembrī Luters publiski sadedzināja baznīcas likumu grāmatu un pāvesta bullu un3. janvārī viņu izslēdza no baznīcas. Luteram draudēja nopietnas nepatikšanas, iespējams patnāvessods, ja neSaksijas kūrfirstaFrīdriha III (Gudrā) aizstāvība.

1521. gada sākumāVormsā sasaucaSvētās Romas impērijasReihstāgu un18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Uz Luteru izdarīja spiedienu, lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem. Kad viņš atteicās to darīt, viņu pasludināja ārpus likuma un viņa darbus pavēlēja iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas Luters ar svešu vārdu "Jurģis" (Junker Jörg) patvērāsVartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un pārtulkoja vācu valodāJauno Derību. 1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka dievkalpojumu reformu, padarot tos brīvākus un nepiespiestākus.1525. gada 15. jūnijā Luters apprecējās ar bijušocisterciešu mūķeniKatrīnu Boru un bija sešu bērnu tēvs. Turpmākos gadus viņš bija aizņemts jaunās baznīcas organizēšanā, kā arī piedalījāsVecās Derības tulkošanā.1530. gadā Luters atzinaFilipa Melanhtona sarakstītoAugsburgas ticības apliecību un 1534. gadā iespieda visu Bībeli vācu valodā.

Lutera mācību atbalstīja zemnieki, pilsētnieki, kā arī daļaaristokrātijas, kas 1531. gadā nolēdzaŠmalkaldenes savienību. Lutera mācības dēļ Romas pāvests bija spiests piekāpties un ne tikai atzīt reliģiskoplurālismu, bet pēcTridentes koncila uzsākt arī pašaskatoļu baznīcas reformēšanu. Parādījās populārs Lutera mācības simbolisks apzīmējums — "Luters gāza no troņa pāvestu un tā vietā iecēlaBībeli".

Miris 1546. gada 18. februārī Eislēbenē un apbedīts Vitenbergas pils baznīcā zem kanceles.[2]

Lutera saistība ar Latviju

[labot šo sadaļu |labot pirmkodu]
Lutera vēstule Rīgas un Livonijas kristiešiem (1523).
Lutera katehisma latviskais tulkojums (1672).

Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522. gada 20. augustā Luteram nosūtīja vēstuli, kurā lūdza viņu kļūt parapustuli Paulu arī "Livonijai, kas ir galējā zeme Eiropas ziemeļos un kristīgajai pasaulei līdz šim gandrīz nepazīstama".[3] 1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu "Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā,Rēvelē unTērbatā Līvzemē, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem iekš Kristus".

Savu 1524. gadāVitenbergā iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai.LU Akadēmiskajā bibliotēkā ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas" (1524).Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņukatķismu, bet tas nav saglabājies.[4]

Atsauces

[labot šo sadaļu |labot pirmkodu]
  1. Rubenis, Andris. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Zvaigzne ABC. Rīga.ISBN 5-405-01417-6 175.lpp.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca.XIII. sējums. Rīga :Anša Gulbja izdevniecība. 24 883. sleja.
  3. Leonid Arbusow, jun. Die Einführung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland (Quellen und Forschungen zur Reformationsgeschichte, Bd. III), Leipzig 1921.
  4. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga, 2009. - 105. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu |labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mārtiņš_Luters&oldid=4357715"
Kategorijas:
Slēptas kategorijas:

[8]ページ先頭

©2009-2025 Movatter.jp