Liellops (Bos primigenius taurus) ir liela augumadobradžu dzimtas (Bovidae)mājlops, kura priekštecis ir izmirušaisEirāzijastaurs (Bos primigenius). Tas ir visbiežāk sastopamaisvēršu ģints (Bos) dzīvnieks. Liellopa mātīti sauc pargovi, bet tēviņu parbulli, kastrētu tēviņu parvērsi, toties mazuli sauc parteļu. Govs irNepālasnacionālais dzīvnieks.
Teksasas longhorns ir šķirne, kas selekcionēta no Meksikas savvaļas liellopiem
Liellops tiek audzēts, lai iegūtugaļu,pienu,ādu, kā arī tā mēslus izmanto kā kurināmo un lauksaimniecības tīrumu mēslojumu. Liellopus izmanto arī kā darba dzīvniekus. Dažās valstīs, kāPortugāle,Spānija,Francijas dienvidi un dažasLatīņamerikas valstis, ir populāras buļļu cīņas, betZiemeļamerikā buļļu jāšanarodeo arēnā. TotiesIndijā liellops ir svēts dzīvnieks. Pasaulē ir apmēram 1,3 miljardi liellopu.[1] To audzē visāpasaulē. Pasaulē ir vairāk nekā 800 govju šķirnes, kas selekcionētas dažādam pielietojam.[2] Izšķir piena govis un gaļas govis, kā arī jaukta pielietojuma šķirnes. Ne visas šķirnes ir selekcionētas no "tipiskiem mājas liellopiem". Ir šķirnes, kas selekcionētas no liellopiem, kas kādreiz bijuši mājdzīvnieki un tad atkal sākuši dzīvot savvaļā, kā, piemēram,Teksasas longhorns, kas selekcionēts noMeksikas savvaļas liellopiem.[3] Vecākās liellopu šķirnes ir universālākas un izturīgākas nekā jaunās specializētās šķirnes, tādēļ mazās saimniecības izvēlas vecās, mazāk kaprīzās šķirnes, jo tās ir veselīgākas un vieglāk kopjamas, lai arī to izslaukumi vai gaļas kilogrami ir mazāki kā jaunajām specializētajām šķirnēm.
Latvijā ir selekcionētas divas govju šķirnes:Latvijas brūnā unLatvijas zilā govs. Abas šķirnes ir piena - gaļas šķirnes, bet mūsdienās tiek veikts selekcijas darbs, lai Latvijas brūno izveidotu par piena šķirni.[4] Latvijas zilā govs ir viena no Latvijas vietējām govīm, par kuras izcelsmi trūkst datu. Latvijas brūnā ir selekcionēta piena govju šķirne, kuras selekcija uzsākās20. gadsimta sākumā, izmantojot vietējās govis un ievestos sarkano govju šķirņu vaislas buļļus. Latvijas brūnās selekciju uzsākaPaulis Lejiņš 1910. gadā. PēcPirmā pasaules kara1922. gadā P. Lejiņš uzņēmāsLatvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācību un pētīšanas saimniecības „Rāmava” vadību, kas atradās 9km noRīgas,Daugavas kreisajā krastā pieBauskas šosejas. Viņš uzskatīja, ka Latvijas govkopības uzlabošanai nav vajadzīgs dārgais ārzemju govslopu imports, bet gan pašu sistemātiskais darbs. Lai pierādītu, ka vietējo lopu lielākajai daļai ir labas iedzimtas īpašības, kuras ir tikai jāizkopj, viņš iegādājās govis no dažādiem Latvijas novadiem. Kopumā šajos gados norisa darbs pie 5 dažādām šķirnēm, kāLatvijas zilā (LZ), Latvijas sarkanā (LS), Latvijas sarkanraibā (LR), Latvijas melnraibā (LM) unLatvijas brūnā (LB). Pēc Lejiņa ierosinājuma jau divdesmito gadu sākumā Latvijā tika ieviestas ciltsgrāmatas visām piecām šķirnēm.[5] Pēc dažiem gadiem saimniecībā „Rāmava”, sākot ar1927. –1928. gadu audzēja vairs tikai 3 šķirnes: Latvijas sarkanraibo, Latvijas brūno un Latvijas melnraibo. Par dominējošām šķirnēm Latvijā kļuva brūnā un melnraibā. Latvijas melnraibā attīstījusies galvenokārt uz holandiešu un frīzu šķirņu celmiem, brūnā – uz Angelnas un dāņu celmiem. Brūnajai bija augstāks tauku saturs - 4,06%, bet melnraibajai augstāks izslaukums gadā – 5075kg, toties stipri zemāks tauku saturs – 3,26%.[5]
Liellops ir pēctecis pirms daudziem tūkstošiem gadu pieradinātamtauram (Bos primigenius). Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liellopa pieradināšana ir notikusi dažādās vietās neatkarīgi vienai no otras (2 vai 3 vietās). Senatnēcilvēkitaurus vienkārši turēja savā tuvumā, lai gaļa un piens būtu vieglāk sasniedzami.[6]
Divupes "Auglīgajā pusmēnesī" liellops (Bos taurus) tika pieradināts apmēram pirms 8000 gadiem, totiesĀzijāĶīnas,Mongolijas unKorejas reģionā pirms 5000 gadiem. Trešā liellopa pieradināšanas vieta irĀfrika. Senākie liellopukauli, kas ir apmēram 8500 gadus veci, atrastiZiemeļāfrikāAlžīrijā. TotiesĒģiptēNabta Plaijas tuvumā ir atrasti 9000 gadus veci taura kauli, kas iespējams piederēja jau pieradinātam dzīvniekam. Ja Ēģiptes atrastie kauli piederējuši pieradinātam liellopam, tad tas ir vecākais zināmais mājas tauru atradums. Otra mājas liellopu pasuga -zebu jeb kuprainais liellops (Bos indicus) tikusi pieradināta un selekcionētaPakistānāIndas ielejāMehrgarhas tuvumā pirms 7000 gadiem.[6]
Pēdējo gaduDNS pētījumi apliecina arheoloģisko izrakumuhipotēzi, ka liellopi tikuši pieradināta vairākās, savstrapēji nesaistītās vietās. Ģenētiskie pētījumi pierāda, kaEiropas liellopi ir pēctečiTuvo Austrumu senajiem liellopiem, kas pāroti ar vietējiem tauriem, turklāt tie ir pāroti arī ar Āfrikas senajiem liellopiem. Pastāv hipotēze, kaVācijas ziemeļi bijuši Eiropas liellopu neatkarīgā pieradināšanas vieta, tomēr DNS pētījumu rezultāti neliecina par šādu iespējamību. Pastāv arī hipotēze, ka Āfrikas liellopi ir Tuvo Austrumu seno liellopu pēcteči.[6]
Liellopi ir lielipārnadži. Tie ir masīvi, spēcīgu uzbūvi. Abiem dzimumiem parasti irragi, lai gan iršķirnes, kurām ragu nav. Buļļi ir lielāki un masīvāki nekā govis, bet kastrēti buļļi izaug vēl lielāki. Lielākais zināmais bullis tika izrādīts1955. gadaAreco mājdzīvnieku izstādēItālijā. Tas bijaKjani šķirnes bullis, kas svēra 1740kg.[7] Smagākais kastrētais bullis ir datēts1910. gadā. Tas bija 8 gadus vecsšorthornu unHerefordšīras šķirnes krustojums, kas svēra 2140kg.[8] Parasti buļļus nokauj pirms tie sasniedz 750kg. Vaislas dzīvnieki vidēji dzīvo 15 gadus, reizēm arī ilgāk, pat līdz 25 gadiem. Vecākā pasaules govsLielā Berta sasniedza 48 gadu vecumu, un tā nomira no vecuma1993. gadā. Grūsnības periods liellopam ilgst 9 mēnešus. Tikko dzimis teļš sver 25 – 45kg.
Viens no populārākajiem pieņēmumiem par buļļiem ir uzskats, ka bullis satrakojas, redzot sarkanu krāsu. Daudzās tautās mēdz teikt, "kā sarkana lupata bullim", ja apraksta kaut ko kaitinošu. Bet tas neatbilst patiesībai, jo liellopiem piemītsarkanās unzaļāskrāsasaklums. Tie neatšķir vienu krāsu no otras[9] Šis mīts ir radies tādēļ, ka buļļu cīņāsmatadori lieto sarkanu apmetni. Tomēr buļļi nevis seko sarkanajai krāsai, bet auduma kustībai, kas uzbudina dzīvnieku un to satracina. Liellopi var atšķirtzilo nodzeltenā kā lielākā daļasauszemes dzīvnieku, kas navprimāti.[10] Liellopi pamatā pārtiek nozāles vasarā un siena ziemā. Kā visiematgremotājiem liellopakuņģim ir 4 kameras. Un tas barību sakožļā divas reizes. Pirmo reizi tas ātri saplūc zāli, otrā reizē liellopas noguļas, atrij daļēji sagremoto zāli un vēlreiz to rūpīgi pārkošļā.
2009. gadaaprīlīzinātnieki paziņoja, ka ir pilnībā atklāts liellopagenoms. Tā sastāvā ir apmēram 22 000gēnu, no kuriem 80% ir kopīgi arcilvēku. Apmēram 1000 gēnu liellopam ir kopīgi arsuņiem ungrauzējiem, tajā pašā laikā šie gēni nepiemīt cilvēkam. Lietojot genoma karti, var analizēt paveikto selekcijā un ietekmēt turpmāko selekcijas darbu, lai iegūtu kvalitatīvākas piena un gaļas šķirnes.[11]
