| ||||||||
| ||||||||
Leons Moisejs vaiLeons Solomons Moisseifs (dzimis1872. gada10. novembrī, miris1943. gada3. septembrī) bija vadošais iekārto tiltu inženierisAmerikas Savienotajās Valstīs 1920. un 1930. gados. 1933. gadā apbalvots ar Franklina institūta Luisa E. Levija medaļu.[1]
Viņa izstrādāto piekartiltu teoriju attīstību aizēnoja dramatiskā viņa projektētā Takomas šauruma piekartilta sabrukšana četrus mēnešus pēc tā pabeigšanas 1940. gadā.[2]
Leons Moisejs dzimisRīgā,Latvijā (tolaikKrievijas Impērijā),ebreju ģimenē kā Leons Solomons Moisseifs. Viņš trīs gadus mācījāsBaltijas Politehniskajā institūtā. 1891. gadā 19 gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm politisko aktivitāšu dēļ. ASV viņš 1895. gadā absolvējaKolumbijas universitāti, iegūstot civilās inženierzinātnes grādu.[3]
Leons Moisejs, izmantojot pseidonīmuM. Leontieff, uzsāka ikmēnešajidiša valodā izdoto kultūras un literāro žurnāluDi Fraye Gezelshaft. Pirmo reizi tas tika publicēts 1895. gadā, kad Moisejs bija pārtraucis sadarbību ar kultūras laikrakstuFraye Arbeter Shtime (kuram viņš arī bija rakstījis). Pie žurnāla izveides viņam palīdzēja ebrejuanarhisti J. A. Marisons, Moše Kacs un Hilels Solotarofs, un tas ātri kļuva par nozīmīgu jidiša izdevumu, kurā tika iekļauti vadošie jidiša rakstnieki un Eiropas anarhistu darbu tulkojumi.[4]
Savu profesionālo karjeru Moisejs uzsāka Ņujorkā un ieguva nacionālu atpazīstamību kā viens noManhetenas tilta projektētājiem. Tāpat viņš palīdzēja galvenajam inženierim Ralfam Modžeskim projektētBendžamina Franklina tiltu pāriDelavēras upei.
Moisejs bija viens no pirmajiem, kas iestājās par tērauda izmantošanu tiltu būvniecībā, kad 1920. gados ar tēraudu sāka aizstāt betona un akmens konstrukcijas. Viņš kļuva pazīstams ar savu darbu pie novirzes teorijas (deflection theory), kurā tika uzsvērts, ka jo garāks tilts, jo elastīgāks tas var būt. Čārlzs Oltons Elliss[5] attīstīja Moiseja teoriju un pielietoja toZelta Vārtu tilta projektēšanā. Moisejs darbojās kā šī tilta konsultējošais inženieris. Čārlzs Oltons Eliss konflikta dēļ ar galveno inženieri Jozefu Štrausu tika atlaists no projekta.[5].
Pirmais tilts, kurā Moisejs bija vadošais inženieris, bija Takomas šauruma piekartilts, ko viņš pats dēvēja par “pasaulē skaistāko tiltu”. Moisejs zaudēja savu labo reputāciju, kad šis tilts pāri Pjudžetsaundai Vašingtonas štatā vētras laikā sabruka, tikai četrus mēnešus pēc tā atklāšanas 1940. gadā. Tā sabrukšanas dramatiskā videoieraksta dēļ[6] — kurā redzams, kā deformācijas kustība un garenviļņi noved pie konstrukcijas iznīcināšanas — šo gadījumu joprojām demonstrē inženierzinātņu, arhitektūras un fizikas studentiem kā klasisku piemēru tam, kā vērpesveidīga šūpošanās var novest pie katastrofas.[7]
Tilts tika pārprojektēts un atkal uzbūvēts 1950. gadā, lai kalpotu rietumu virziena satiksmei. 2007. gadā tika pabeigts otrais tilts austrumu virzienam.
Reaģējot uz bažām pēc Takomas šauruma tilta sabrukuma 1940. gadā un spēcīgas vētrasSanfrancisko līcī 1951. gadā, tika īslaicīgi slēgts arī Zelta Vārtu tilts, kura būvniecības laikā Moisejs bija konsultējis projektētājus. Tilts tika pārbaudīts un modernizēts, lai tas labāk izturētu līdzīgas vērpes deformācijas kā tās, kas izraisīja sabrukumu Takomas šauruma tilta gadījumā.
Laiku pa laikam Moisejs arī palīdzēja risināt strīdus starp darba devējiem un strādniekiem. 1914. gadā Starptautiskās Apģērbu Strādnieku Savienības pārstāvis Bendžaamins Šlesingers sazinājās ar Moiseju, lai viņš palīdzētu pārliecināt Filadelfijas apģērbu ražotājus panākt vienošanos ar arodbiedrību un tādējādi novērst plašu streiku.
Moisejs nomira nosirdslēkmes 1943. gadā. Viņa dēls uzskatīja, ka tilta sabrukums veicinājis viņa nāvi.[8]
|
