Piezīme: Šī lapa var saturētIPA fonētiskās rakstzīmesunikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
Latviešu valodā latīņu raksts bieži tiek dēvēts vienkārši parlatīņu alfabētu, šajā nozīmē iekļaujot gan klasiskolatīņu valodasalfabētu, gan arī standartizētoISO bāzes latīņu alfabētu, gan arī jebkuru no modificētajām un paplašinātajām konkrētām valodām pielāgotajām latīņu raksta variācijām.
Starptautiski latīņu raksts bieži tiek dēvēts arī parromiešu rakstu, atsaucoties uz izcelsmes vietuSeno Romu; no šī nosaukuma tiek atvasināts terminsromanizācija — citu (nelatīnisko) rakstu sistēmutransliterēšana latīņalfabētiskā vidē.
Senais latīņu alfabēts sastāvēja no 21majuskuļu burta. Vēlākos gadsimtos alfabēts nedaudz mainījās:
312. gadā p.m.ē. no tā tika izņemts ⟨Z⟩,
234. gadā p.m.ē. ⟨Z⟩ burta pozīcijā tika iekļauts ⟨G⟩, burtam ⟨C⟩ pievienojot horizontālu svītru balsīga līdzskaņa apzīmēšanai,
1. gadsimtā p.m.ē., pēcGrieķijas iekarošanas, alfabētā iekļāva burtus ⟨Y⟩ un ⟨Z⟩ grieķu valodas skaņu apzīmēšanai. ⟨Y⟩ burts saucāsī Graeca — ‘grieķu ī’.
Latīņu imperatoraKlaudija laika majuskuļu ātrraksta paraugs
Izmaiņu rezultātā izveidojās tā sauktais klasiskaislatīņu valodas alfabēts ar 23 burtiem.
Ap 16. gadsimtu latīņu alfabētā tika nošķirti burtu ⟨I⟩ un ⟨V⟩ zilbiskās un nezilbiskās formas — pievienoti burti ⟨J⟩ un ⟨U⟩. Ap to pašu laikuZiemeļeiropā par atsevišķu alfabēta burtu sāka uzskatītdigrafu ⟨VV⟩, ieviešot burtu ⟨W⟩. Šādā 26 burtu sastāvā tas tiek pieņemts mūsdienās par standarta latīņu alfabētu.
1.-2. gadsimtā p.m.ē. izveidojāskaligrāfiski nobeigts latīņu epigrāfiskā raksta veids, ko dēvēja par monumentālo, kvadrāta vai lapidāro. Ikdienā romieši izmantoja kursīvo ātrrakstu. Dokumentiem tika izmantots aktuārais raksta paveids, bet sekulāriem tekstiem —rustika.
Romas ImpērijasZiemeļāfrikas provincēs mūsu ēras 1.—3. gadsimtā izveidojāsunciāļu latīņu raksta paveids. No 4. līdz 8. gadsimtam tas attīstījās par semiunciāļu rakstu, no kura attīstījās vairākuminuskuļu (mazo burtu) raksti: vestgotu raksts (7.—13. gadsimts)Ibērijā, Beneventu raksts (8.—13. gadsimts) Dienviditālijā, insulārais raksts (7.—19. gadsimts)Īrijā un Merovingu raksts (7.—8. gadsimts)Gallijā. No insulārā raksta ap 16. gadsimtu attīstījās gēlu raksts, kam ierobežots lietojums ir arī mūsdienās.
No Merovingu raksta 8. gadsimtā attīstījāsKarolingu minuskulis, kas ir pamatā mūsdienu latīņu alfabētiem. 12. gadsimtā no tā attīstījāsgotiskais raksts, kas lietots kā tā vēlākā versijafraktūra līdz 20. gadsimta vidum. Renesanses laikmetā Itālijā no Karolingu minuskuļa attīstījās humānistu minuskulis vai antīkva (nolitterae antiquae — ‘senie burti’), kurā nostiprinājās mūsdienu latīņu raksta no romiešu kapitālraksta patapināto lielo un no Karolingu minuskuļa ņemto mazo burtu dizains, kā arī pamatortogrāfija.
Tumši zaļā krāsā valstis, kurās latīņu raksts ir vienīgais vai dominējošais, gaiši zaļā — tiek lietots līdzās citiem rakstiem
Latīņu valoda un latīņu raksts izplatījās līdz arRomas Impērijas ekspansiju un vēlāk ar rietumukristietības izplatību. KadEiropas tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu visbiežāk izmantoja latīņu alfabētu:angļi 7. gadsimtā,vācieši 8. gadsimtā,franči 9. gadsimtā,itālieši 10. gadsimtā,zviedri 13. gadsimtā,čehi 13. gadsimtā,poļi 14. gadsimtā un vēlākajos gadsimtos citas tautības. Koloniālisma laikmetā latīņu raksts izplatījās citos kontinentos.
Ap 4. gadsimtu p.m.ē. latīņu raksts bija standartizējiesRomā un sāka dominētLatijas reģionā, izspiežot agrāk tur lietotossenitāļu rakstus. Vēl līdz 3. gadsimtamEtrurijā,Kampānijā unUmbrijā bija novērojamibilingvisms undigrafija.Romas Republikai pakļaujot apkārtējās zemes, līdz 1. gadsimtam p.m.ē. latīņu valoda un latīņu raksts kļuva dominējošais visāApenīnu pussalā, izņemot nelielugrieķu apdzīvoto reģionu apKūmām. Pēcpirmā pūniešu kara (264.–241. p.m.ē.) latīņu raksts tika ieviests arīSardīnijā,Korsikā unSicīlijā, izspiežot vietējās rakstības. PēcPo ielejas pakļaušanas 222. gadā vienīgivenēcieši saglabāja savu rakstību līdz republikas beigām 27. gadā p.m.ē.
Romas Republikai pakļaujotIbērijas pussalu (206.–19. p.m.ē.), latīņu raksts izspieda Ibērijas rakstības, kas bija attīstījušās nofeniķiešu raksta. PēcCēzaraGallijas iekarošanas (50.—50. p.m.ē.) aizmirstas tika gallu cilšu no grieķiem patapinātās rakstības. Ibēriešu valoda izzuda 1. gadsimta beigās, betbasku valoda mūsdienās lieto latīņu alfabētu. Jaunā gallu elite lietoja latīņu alfabētu, lai rakstītuķeltu valodās.
Pēc senāsKartāgas pakļaušanas pēc 3. pūniešu kara (149.—146. p.m.ē.) latīņu valoda un raksts ieviesāsZiemeļāfrikas pilsētās, bet laukos turpināja lietotberberu valodas.Pūniešu valodu turpināja lietot publisko ēku uzrakstos līdz m.ē. 2. gadsimta beigām. Pēc Ziemeļāfrikas musulmaņu iekarošanas 7.—8. gadsimtā notika reģiona arabizēšanās un latīņu raksts tika aizvietots ararābu rakstu.
Atšķirībā no Gallijas, Ibērijas un Ziemeļāfrikas,Britu salās pēc to iekarošanas (42—87) latīņu valoda neguva plašu izplatību ārpus administratīvām funkcijā un vietējie iedzīvotāji turpināja runātķeltu valodās.
Illirija, kas tika anektēta kāDalmācijas province, tika pilnībā latinizēta un šajā zemē izveidojusies romāņudalmāciešu valoda izzuda tikai 19. gadsimta beigās;
Trajāna iekarotajā (101—106)Donavas lejtecē daku un trāķiešu valodas tika aizvietotas ar latīņu valodu, no kuras vēlāk attīstījāsrumāņu valoda.
Rietumu kristietībasviduslaiku Eiropā spēcīgi ietekmēja latīņu raksta izplatīšanos, sevišķi ārpus Romas Impērijas bijušajām robežām. Kristiešu misionāri nelatīņu rakstības asociēja arpagānismu un uzstāja uz to atmešanu.Ķelti atmetaogamu 5. gadsimtā,ģermāņirūnas — ap 8. gadsimtu. Latīņu raksts pakāpeniski tika ieviestsbaltiem, rietumusomugriem unrietumslāviem.Svētajā Romas impērijā no 9. līdz 13. gadsimtam tika plaši lietots Karolingu minuskuls, bet 13. gadsimtā no tā attīstījāsgotiskais raksts, kasvācu zemēs kāfraktūra tika lietots līdz 20. gadsimta vidum.
Skandināvijā latīņu raksts kā pirmajā ieviesāsDānijā 9. gadsimtā.Norvēģijā latīņu raksts ieviesās 11. gadsimtā kā insulārais raksts valsts rietumdaļā un kā Karolingu minuskuls austrumdaļā. Līdz pat 14. gadsimtam paralēli tika lietots arīrūnu raksts.
Sākot ar 15. gadsimtu un sevišķi 16. gadsimtāEiropas valstis un vienlaikus kristīgā baznīca izplatīja savu varu ārpus Eiropas. Kopā arspāņu,portugāļu,franču,angļu,nīderlandiešu,itāļu un citām Eiropas valodām kolonijās izplatījās arī latīņu raksts.
Daļā koloniālo valdījumu līdz eiropiešu atnākšanai rakstība nebija zināma, bet citviet vietējiem iedzīvotājiem bija attīstīta kultūra ar senām rakstu tradīcijām.
Kristianizējotmaijus, bīskaps Djego de LandaJukatanā 1562. gadā pavelēja sadedzināt visusmaiju hieroglifu rakstu pieminekļus, vēlāk pārrakstot maiju vēsturi spāniski. Vēlākos laikos maiju rakstība tika latinizēta, kas noveda pie pārrāvuma maiju kultūrā.
Dienvidāzijā britu koloniālā administrācija ieviesa angļu valodu kā oficiālo administratīvo valodu, bet vietējie iedzīvotāji turpināja lietot savasbrahmiskos rakstus. Latīņu alfabēts Āzijā ieviesās tikaiFilipīnās,Malajā unIndonēzijā, aizvietojot vietējās brahmiskās un arābiskās rakstības, kā arīVjetnamā, kur latīņu raksts aizvietojaķīniešu rakstu.
Kirilicas ieviešanas mēģinājumslietuviešu valodai latīņu alfabēta aizlieguma laikā
Eiropas koloniālo varuĀfrikas sadalīšana (1881—1914) notika vienlaikus ar metropoļu valodu un latīņu raksta strauju izplatīšanos kontinentā. Tika veicināta lasīt un rakstīt prasmes apguve, kā arī izstrādātas rakstības uz latīņu alfabēta pamata valodām, kam rakstības līdz tam nebija vai arī tā bija citos rakstos. Piemēram, franču administrācijas laikā latīņu raksts tika ieviestsBerberiemAlžīrijā vēsturiskātifinaga unarābu raksta vietā, betarābu valodai šādas transformācija neizdevās.
Krievijas Impērijā 19. gadsimta otrajā pusērusifikācijas ietvaros poļu, lietuviešu un latgaļu guberņās tika ieviests latīņu raksta aizliegums, bet vēlāk arī izglītībā pilnībā pārgāja uzkrievu valodu un kirilicu; tas tika atcelts 1904. gadā.
1908. gadāalbāņi paralbāņu valodas oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem.
Padomju Savienībā 1930. gados tika izstrādātas rakstības uz latīņu raksta pamata valodām, kurām līdz tam nebija savas rakstības, kā arī vairākām mazākumtautu valodām, kas līdz tam rakstīja arābu rakstā vaikirilicā. 1940. gados visas šīs rakstības tika pārceltas uz kirilicu. Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības iegūšanasMoldova,Azerbaidžāna,Turkmenistāna, unUzbekistāna pārgāja uz latīņu rakstu; pārejas procesā irKazahstāna.
1940.—1950. gados pēcMao Dzeduna iniciatīvas tika izstrādāta latīņu rakstībaķīniešu valodai; reforma tika atcelta, bet 1950. gados izglītības sistēmā vienkāršākai valodas apguvei tika ieviestapiņjiņa romanizācijas sistēma. Latīņu rakstā tika izstrādātas rakstības vairākāmĶīnas mazākumtautībām (džuaniem,uiguriem u.c.).
Latīņu rakstu lieto vairāki simtivalodu, kas pieder lielākajai daļai zināmovalodu saimju. Katra valoda rakstību pielāgojusi savaifonētikai, piešķirot dažādu fonēmisko vērtību standarta latīņu alfabētagrafēmām, papildinot apfabētus ar papildburtiem,ligatūrām,multigrāfiem, kā arī modificējot standarta grafēmas ardiakritiskajām zīmēm.
Nemodificētu standarta latīņu alfabētu izmanto tikai trīs dabīgās valodas —angļu,indonēziešu unmalajiešu, kā arī šajās valodās multigrāfi netiek uzskatīti par atsevišķām alfabēta vienībām. Visus standarta latīņu alfabēta burtus izmanto ap 40 valodām; pārējās izmanto tikai daļu no 26 burtu komplekta.
Specifisku fonēmu apzīmēšanai alfabēti dažkārt tiek papildināti ar papildu grafēmām, kas var būt un var nebūt atvasināti no standarta latīņu alfabēta burtiem, piemēram:
Atsevišķos gadījumos kā patstāvīgi alfabēta burti tiek izmantoti simboli, kas parasti pilda citas funkcijas, kā piemēram ⟨ʻ⟩ (ʻokina), kashavajiešu valodā apzīmēglotālu slēdzeni, vai ⟨ǀ ǁ ǃ ǂ⟩, kasnamu valodā apzīmē dažādusklikšķus.
Bieži lietots latīņu raksta iespēju paplašināšanas veids irmultigrāfi — divu vai vairāk burtu sekvence, kas kopā iegūst citu kvalitāti — apzīmē no sastāvdaļām atšķirīgufonēmu. Visbiežāk lietotie irdigrafi — divu burtu kombinācija, piemēramlatviešu alfabēta ⟨dz⟩, ⟨dž⟩, ⟨ei⟩,angļu valodas ⟨ch⟩, ⟨sh⟩,ungāru valodas ⟨cs⟩, ⟨gy⟩, ⟨ny⟩ u.c. Retāki ir trigrāfi (vācu ⟨sch⟩,franču ⟨eau⟩,itāļu ⟨gli⟩), tetragrāfi (vācu ⟨tsch⟩,franču ⟨eaux⟩,nīderlandiešu ⟨ieuw⟩) un vairāku burtu sekvences.
Vieni un tie paši multigrāfi dažādās valodās var apzīmēt atšķirīgas fonēmas, piemēram ⟨ch⟩ angļu valodā apzīmē /tʃ/, franču — /ʃ/, čehu — /x/.
Multigrāfi bieži tiek pielietoti dažādu valodu ortogrāfijās, betalfabētā kā patstāvīgas vienības tiek iekļautas retāk.
"ß" burts "ſz" ligatūras formā ielu rādītājāBerlīnē ("Petersburger Straße"). Uzraksts labajā pusē ("Bersarinplatz") beidzas ar ligatūru "tz"
Ligatūras (savienotie burti) bija plaši izplatītividuslaiku manuskriptos, kur pārrakstītājiem tās ekonomēja laiku un materiālu. Mūdienās latīņu rakstā ligatūras var iedalīt divās grupās:
No ligatūrām atvasināti burti. Grafēma ⟨W w⟩, kas cēlusies no ligatūras 13. gadsimtā, mūsdienās iekļauta standarta latīņu alfabētā. Burts ⟨Æ æ⟩dāņu,norvēģu,islandiešu unsenangļu valodās vairs netiek uzskatīts par ligatūru. Tas ir patstāvīgspatskaņa burts ar savu vietu alfabētā.franču valodā tiek lietota ligatūra ⟨Œ œ⟩, kas vajadzības gadījumā var tikt aizstātas ar atsevišķajiem burtiem.Vācu valodas burts ⟨ß⟩ attīstījusies no ligatūras "garais s virs apaļā s", vai, kāfraktūrā, "garais s un z". Kaut arī "garais s"ſ ir pazudis no vācu ortogrāfijas, ß joprojām tiek uzskatīta par ligatūru, lielo burtu rakstībā un alfabētiskajos sarakstos tiek aizvietots ar digrafu ⟨SS ss⟩.
Stilistiskās ligatūras ir tipogrāfiskas burtu kombinācijas, kur saplūst atsevišķi blakus esošo burtu elementi un kas tiek praktizētas atsevišķos fontos arOpenType atbalstu. Zināmākās ir ⟨fi⟩, ⟨fl⟩, ⟨ff⟩, ⟨ffi⟩, ⟨st⟩, ⟨ſt⟩, kurām ir atsevišķa vieta kodu tabulā.
Izkārtnevjetnamiešu valodā ar modificējošām un toni norādošām diakritiskajām zīmēm
Diakritiskās zīmes plaši tiek lietotas latīņu rakstu izmantojošajāsortogrāfijās. Vienīgā no Eiropas valodām, kas standarta ortogrāfijā tās neizmanto, irangļu valoda. Diakritiskās zīmes lieto:
Kolācijai jeb kārtošanai alfabēta secībā no standarta alfabēta atšķirīgajiem burtiem tiek piemērota dažāda pieeja atkarībā no katras valodas lokālajiem standartiem vai tradīcijas. Šādi burti var gan būt valodas standarta alfabēta daļa, kā arī tikt lietoti saskaņā ar ortogrāfijas noteikumiem, neiekļaujot alfabētā. Nereti alfabētā tiek iekļautidigrafi. Modificētie burti un digrafi alfabētā tiek iekļauti gan pozīcijā pēc pamatburta, gan pozīcijā pēc to fonēmiskās vērtības, gan arī alfabēta beigās.
Igauņu valodas alfabētā iekavās norādītie burti tiek lietoti tikai svešvārdos. Citvalodu īpašvārdos tiek lietoti arī citi šo valodu burti (å, č, ā, ô, é, ù), bet tie tiek kārtoti alfabēta secībā kopā ar pamatburtiem.
Latviešu valodas kolācijas sekvencē garie patskaņi tiek kārtoti kopā ar īsajiem, izņemot gadījumus, ja pārējais burtu sastāvs ir identisks: ‘lāpa’ tiek kārtota pēc ‘lapa’. Alfabētā neiekļauti burti (q, w, x, y) un citavlodu burti ar diakritiskajām zīmēm nepieciešamības gadījumā tiek kārtoti pēc standarta latīņu alfabēta secības.
Lietuviešu valodā nazalizētie un garie patskaņi (slīprakstā) liek kārtoti kopā ar īsajiem patskaņiem, līdzīgi kā latviešu valodā, bet ⟨Y y⟩ tiek kārtots starp ⟨I i⟩ un ⟨J j⟩.
Latīņu raksts pieder pie bikamerālo rakstu saimes — tam ir divi zīmju komplekti —majuskuļi (lielie burti) unminuskuļi (mazie burti). Lielo burtu lietošanu katrā valodā regulē tāsortogrāfijas noteikumi un tie mēdz būt atšķirīgi. Izņemot specifiskus gadījumus, teksts pamatā tiek rakstīt minuskulī un majuskuļi tiek lietota tā lasāmības un saprotamības uzlabošanai. Vispārpieņemta ir majuskuļa lietošana teikuma sākumā unīpašvārda sākumā. Ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt arī atsevišķu kategoriju īpašvārdus (tautu, reliģiju u.c nosaukumusangļu valodā) vai arī visuslietvārdus, kāvācu valodā. Lielie burti parasti tiek lietoti arīabreviatūrās unakronīmos.
