Laime ir garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkamalabsajūta. Laime cilvēkam izpaužas līdz ar citāmemocijām — no vienkāršaapmierinājuma līdz pat lielampriekam.[1] Filozofi un teologi laimi dažkārt raksturo kā veiksmīgas un labasdzīves dzīvošanu, nevis kā vienkāršu emociju. Vairākas zinātnes nozares, piemēram,pozitīvā psiholoģija, īpaši pievēršas laimei un meklējumiem, kas tā ir un kā to var gūt.
Laimes sajūta ir cieši saistīta ar ilgu vai vēlmju piepildījumu. Tādējādi laime var būt lielāka vai mazāka atkarībā no ilgu intensitātes. Ilgu objekta pastāvīgums un dinamika nosaka laimes ilgumu. Savukārt no ilgu objekta sasniedzamības ir atkarīga laimes sajūtas biežums.
Piemēram, ja cilvēkam ir augstas prasības pret dzīvi, laimes sajūta būs retāk, bet tā var būt spēcīgāka, savukārt pieticīgs cilvēks var būt laimīgs pastāvīgi.
Laimīgs cilvēks ir tāds, kas konkrētā brīdī vai pastāvīgi piedzīvo laimes sajūtu. Turpretim nelaimīgs ir tāds, kas to nepiedzīvo, ir zaudējis laimes sajūtu vai piedzīvo kādu citu zaudējumu.
Par laimi dēvē arī dievišķu dāvanu, labvēlīgu likteni, negaidītu veiksmi, pozitīvu pavērsienu kas notiek neatkarīgi no cilvēka spējām vai rīcības.
Tautas parunas par laimi.
Laimīgs nav tas, kuram ir daudz, bet gan tas, kuram pietiek ar to, kas viņam ir.
Manta un nauda nedara laimīgu, bet gan mīlestības pilnas attiecības.
