Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošielatgaļi unkurši pamazām jau no 13. gadsimtaasimilēja gar jūras malu unDaugavas unGaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu nolatviešu tautas sastāvdaļām. Līvu valoda stipri ietekmējusi modernāslatviešu valodas izveidi, tās ietekmē radies latviešu valodai raksturīgais uzsvars uz vārda pirmo zilbi.
Mūsdienās Latvijā dzīvo 163 līvi,[4] bet to lībiešu, kas savā valodā runā kopš bērnības, nav vairāk par desmit.[5]
Līvu zemes (1185—1230). 1.Metsepole, 2. Gaujas Līvzeme, 3. Daugavas Līvzeme, 4.Kursas līvu zemes (Vanema unVentava)Kurzemes unVidzemes līvu apdzīvotās zemes 15.—17. gadsimtā (pelēkā krāsā) un 20. gadsimta sākumā (melnā krāsā)Līvu īpatsvars Kurzemē 14. un 16. gadsimtā (pēc Arbuzova un Bauera datiem)
Spriežot pēc lingvistiskā mantojuma līvu valodā, līviem bija cieši kultūras sakari ar tāmBaltijas somu ciltīm, kas dzīvojaSāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) unSomijas dienvidrietumu daļā. Kurzemes lībiešu teikas apgalvo, ka viņu priekšteči nākuši no Igaunijas salām.[6]
11. gadsimtā līvi pēc neveiksmīgiem kariem arkuršiem pārcēlās noVanemas (līvu:vecā zeme) pāriRīgas līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus arzemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.
Rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi pieminēti jau no11. gadsimta vikingu sāgās un krievu hronikās. Senākais zināmais Līvzemes nosaukumsIflanti atrasts uzTrosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumiDaugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušieszemgaļi unskandināvi. Nepieciešamība pēc sabiedrotajiem līvu konfliktos ar kuršiem un zemgaļiem bija par iemeslu tam, ka viņu sabiedrotie sākotnēji bija skandināvi un vēlāk arī vācieši jau pašāLivonijas krusta karu sākumā.
Pēc bīskapa Alberta pieprasījuma ordeņa brāļi 1207. gadā sadalīja Gaujas līvu zemes trijās daļās un bīskapam piešķīra izvēles pirmtiesības. Bīskaps pirmām kārtām paņēmaTuraidu, proti, LīvzemesKaupo daļu (pars Cauponis), ordenis izvēlējās LīvzemesSateseles pilsnovadu (Dabreļa daļu) Gaujas pretējā krastā (altera pars Coiwe), tādēļ bīskapam palika trešā daļaMetsepole (Methsepole).[9]
Saskaņā ar 1212. gada vasarā noslēgtoJersikas miera līgumuPolockas kņazs Valdemārs atteicās no savām meslu kunga tiesībām uz Daugavas līvu zemi.Autines sacelšanās laikā 1212. gada rudenī līvu kungi mēģināja atgūt zaudēto patstāvību, bet cieta sakāvi. Lielākā daļa no Vidzemes līvu zemēm integrējāsRīgas arhibīskapijasLīvu gala teritorijā, bet Daugavas līvu novadi palikaLetu gala teritorijā un ātri pārlatviskojās.
IgauņuJurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras.Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaišaAļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu:quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum),Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzītLivonijas mestruBurhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.[10]
20. gadsimtā līvu apdzīvotā teritorija saruka līdz dažus kilometrus platai un 60 kilometrus garai zemes strēlei Ziemeļkurzemes piekrastē. Ziemeļkurzemes lībieši sevi sauc par jūrmalniekiem (rāndalist) un savu valodu par jūrmalas valodu (rāndakēļ).
2018. gadāLatvijas Universitātē tika izveidotsLībiešu institūts (lībiešu:Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt). Tā direktors ir valodnieks un rakstnieksValts Ernštreits.[11] Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā arUNESCO Latvijas Nacionālo komisiju unLatvijas Nacionālo kultūras centru pasludināja 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu (lībiešu:Līvõd pierāndõks āigast), organizējot dažādus institūciju un aktīvistu rīkotus pasākumus.[12] Par centrālo notikumu akcijā tika noteikta Lībiešu mantojuma diena — pirmā svētdiena pēc pavasaraSaulgriežiem, kas atbilda 26. martam.[13]
Lībieši kāzu tērpos (zīmējums no A. Šēgrena ekspedīcijas materiāliem)
Kurzemes lībieši tautastērpos (20. gadsimta sākums)
Ilo (Ylo) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītaisIkšķiles līvs. Personvārds etimoloģiski saistāms ar somuilo “prieks”, igauņuilu — 'prieks', 'skaistums' (Kiparsky 1939; Alvre 1984). Iespējams arī, ka vārda Ilo sakne aizgūta no vikingiem, sal. senvācu Ilo, Illo (Stoebke 1964).
Kulevenes tēvs (Kulewene) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. To iespējams skaidrot kā salikteni: vārda pirmais komponentskule- varētu būt no somukylä, igauņuküla un līvukila “ciems”. Otrais komponents varētu būt no igauņuväin, lībiešuvēna — 'jūras šaurums'; 'osta', “upes ieteka jūrā” (Stoebke 1964), vai arī līvuvanà, igauņuvana — 'vecs'. PersonvārdsKulewene varētu būt darināts arī no darbības vārda sakneskuule-, sal. igauņukuulma, somukuulla — 'dzirdēt' (Alvre 1984).
Vieco (Viezo, Vietzo) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds, kas acīmredzot atvasināts ar piedēkli -ts- no igauņu vārdaviha — 'dusmas', 'niknums' (Stoebke 1964; Alvre 1984).
Alo tēvs — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds varētu būt darināts no vārda saknesala- (Alvre 1984). Darinājumi no šīs saknes parasti apzīmē zemāku atrašanās vietu. Iespējama arī vārda Alo vikingu izcelsme — senvācu Alo, sendāņu Alli, Allo (Stoebke 1964).
Viliendi — priestera Meinharda 1185. gadā kristītaisSalaspils līvs. Personvārds minēts arī 14. un 16. gadsimta dokumentos Kurzemē. Vārds ir darināts ar piedēkli -ndi no lībiešuvīļa — 'augļi', 'labība', 'īpašums' (Kiparsky 1939; Alvre 1984).
Uldenago — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds ir saliktenis, kura pirmā komponenta Ulden- cilme nav skaidra, savukārt -ago varētu būt saistāms ar igauņuagu — 'agra rītausma' (Alvre 1984).
Vade — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārda cilme nav skaidra (Alvre 1984), taču iespējams, ka tas nācis no vikingu personvārda Vadi, Wado (Stoebke 1964).
Valdeko — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds acīmredzot darināts no vikingu*valta aizguvuma Baltijas somu valodās — igauņuvald, somuvalta, līvuvālda — 'pārvalde', 'vara' (Alvre 1984). Vārds Valdeko varētu būt aizgūts arī no senvācu Waldiko (Stoebke 1964).
Gerveders — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Pēc viena uzskata šis personvārds esot latviešu cilmes un lasāmsGarvēderis (Blese 1929, Švābe 1940); citi to uzlūko par aizguvumu no vikingiem (Johansen 1939).
Kaupo — kristīto līvu valdnieks Turaidas novadā, kuram bija karadraudze un pilis Turaidā un Krimuldā. Uzskata, ka Kaupo kristījies jau 1191. gadā kā viens no pirmajiem Turaidā un ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs (Kaupo) (Švābe 1940).
Anno — viens no kristīto līvuTuraidas novada vecākajiem, kurš 1195. gadā sadarbojās ar priesteri Meinhardu un bija vismaz viena ciema pārvaldnieks. Anno bija starp pirmajiem Turaidā kristītajiem līviem, kas pēc kristīšanās ieguvis Jāņa jeb Johannesa (Anno) vārdu. Ir arī minēts, ka Anno ir sensakšu personvārds (Alvre 1984; Stoebke 1964). Personvārds "Annus" vēlāk sastopams arī latviešiem (Blese 1929).
Imauts jebImants — Salaspils vai Ikšķiles līvs, kas 1198. gada 24. jūlija kaujā pie Rīgas kalna nogalināja Livonijas bīskapu Bertoldu. Personvārds saistāms ar igauņu personvārduHimot(u), kura nozīme varētu būt “kārotais” (Alvre 1984), no igauņuhimustama — 'tīkot', 'vēlēties', 'kārot'. PersonvārdsYmmotu atrodamas arī 14.-16. gadsimta Livonijas rakstītajos avotos (Kiparsky 1939).
Kirjāns unLajāns — Ikšķiles kristītie līvi, ko viņa tautieši 1206. gada sacelšanās laikā sodīja ar nāvi par to, ka viņi sadarbojās ar krustnešiem.
Aso — Rīgas lībiešu vecākais, kristīts 1200. gadā. Personvārdu Aso un tā variantus lībieši un igauņi, iespējams, aizguvuši noģermāņiem, sal. senvācu Asi, Aso u.c., sendāņu Assi, Asi, Asso (Stoebke 1964). Vārdu Aso iespējams skaidrot arī no Baltijas somu valodu viedokļa — tas varētu būt darināts no saknes ase-. Darinājumi no šīs vārda saknes Baltijas somu valodās parasti nozīmē “lieta”. Personvārda Aso varianti atrodami arī 14.-16. gadsimta rakstītajos avotos, kas saistīti ar Kurzemi (Kiparsky 1939).
Ako — Salaspils līvu valdnieks un vecākais. Personvārds Ako aizgūts no vikingiem — senvācu Ago, zviedru Ake, dāņu Aage (Stoebke 1964). Personvārds Aki sastopams Egila sāgā, minēts arī Dānijas vēstures notikumos 12. gadsimtā (Saksis Gramatiķis, "Gesta Danorum"). Vārda etimoloģija neskaidra; Vācijā vīrieša vārdu Acco sastop uzrakstos uz māla traukiem kā to darinātāja (meistara) apzīmējumu (Reichert 1987).
Dabrelis — Turaidas līvu valdnieks, kura zemes atradās Gaujas kreisajā krastā. Baltu izcelsmes personvārds no “dabrs”, ar nozīmi “labs”, “drosmīgs” (Mīlenbahs, Endzelīns; Blese 1929).
Bertolds — Kaupo dēls, kas krita 1210. gadakaujā pie Imeras. Kristīto vārdu pēc kristīšanas ieguvis par godu savam krusttēvamCēsu Bertoldam (Švābe 1940).
Vane — Kaupo svainis, kas krita 1210. gada kaujā pie Imeras. Personvārds etimoloģiski varētu būt saistāms ar somuvanea — 'drošs', 'stiprs'; sal. arī 16. gadsimta igauņu personvārdu Wani (Stoebke 1964; Alvre 1984).
Vesiķis — viens no Gaujas labā krasta līvu vecākajiem un Sateseles pils aizstāvjiem 1212. gadā, to vadonis pēc Kaupo pāriešanas krustnešu pusē. Personvārda cilmi saista gan ar ar līvuveiž, vež, somu un igauņuvesi — 'ūdens' (Kiparsky 1939), gan ar indoeiropiešu *uesu- — 'labs' (Blese 1929). Vēl pastāv viedoklis (Kiparsky 1939; Alvre 1984), ka Vesiķis varētu nozīmēt “gaigala” (Clangula glaucion).
Ase — līvu vecākais,Satezeles pils aizstāvis 1212. gadā, kas kā galvenais vaininieks tika piesiets pie moku rīkiem. Personvārds vēl 16. gadsimta vidū sastopams Kuldīgas pilsnovadā (Kiparsky 1939); 17. gadsimta arklu revīzijā konstatēts arī Krimuldas apkārtnē ar piezīmi, ka zemnieks Ase ir ieceļotājs no Kurzemes (LVA IV, 1938).
Ar zilu krāsu iezīmēta latviešu valodas lībiskā dialekta izplatība bijušajāsMetsepoles,Vanemas unVentavas līvu zemēs. Daugavas un Gaujas līvu asimilācija ir ietekmējusi Vidus dialekta Vidzemes izloksnes veidošanos
Visilgāk lībiešu kopiena ar savu valodu,dzīvesveidu un tradīcijām saglabājās Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. 1852. gadā ciemos no Lūžņas līdz Melnsilam dzīvoja 2324 lībieši, 1935. gadā ciemos bija 2746 iedzīvotāji, no viņiem 32% lībiešu. Lībiešu valodu prata 790 iedzīvotāji.
↑NoIndriķa hronikas[2][novecojusi saite]:Episcopus autem Albertus circuivit in Theuthonia per vicos et plateas et ecclesias, querendo peregrinos. Et perlustrata Saxonia et Westfalia tandem ad curiam regis Philippi pervenit, et cum ad nullum regem auxilii haberet respectum, ad Imperium se convertit et Lyvoniam ab imperio recepit. Unde rex pie memorie Philippus quolibet anno sibi in auxilium dari centum marcas promisit. Si promissis quispiam dives esse poterit. (latīniski) "Bet bīskaps Alberts Vācijā apstaigāja ciematus; ielas un baznīcas, meklēdams krustnešus. Apceļojis Saksiju un Vestfāleni, viņš beidzot nokļuva karaļa Filipa galmā un, tā kā viņam ne no viena karaļa nebija izredzes saņemt palīdzību, vērsās pie Impērijas un saņēma Līvzemi no tās. Tāpēc karalis Filips, kura piemiņa svēta, apsolīja viņam katru gadu palīdzībai dot simt marku. Ja tikai kāds ar solījumiem varētu kļūt bagāts!"
Latvija (163)[1]
Igaunija (22)
Krievija (7)
.svg)
