Kualalumpura (malajiešu:Kuala Lumpur) irMalaizijas federālāgalvaspilsēta, valsts lielākāpilsēta un viena no trimMalaizijas federālajām teritorijām.[3][4] Vēsturiski tā ir bijusi galvenais politiskās varas centrs, kur atrodas nozīmīgas valsts institūcijas, parlaments un diplomātiskās pārstāvniecības.[4] Sakarā ar Kualalumpuras pārslogotību federālās valdības administratīvais centrs 1999. gadā tika pārcelts uzPutradžaju; savukārt Federālā tiesa un Apelācijas tiesa uz Putradžaju pārcēlās 2003. gadā.[4][5] Kualalumpura saglabā konstitucionālās galvaspilsētas statusu un būtisku politisko nozīmi. Ģeogrāfiski Kualalumpura atrodasDienvidaustrumāzijā,Malakas pussalā,Klanas ielejā, pieKlanas unGombakas upju satekas.[3] Pilsētas attīstību noteikusi tās izdevīgā atrašanās vieta reģionālajos satiksmes un ekonomiskajos koridoros, kas savieno Malaizijas piekrastes zonas ar pussalas iekšzemes teritorijām, padarot valstī to par nozīmīguurbanizācijas pilsētu.
Kualalumpurai ir centrāla loma Malaizijas politikā, saimniecībā un kultūrā. Tā ir valsts vadošais finanšu, uzņēmējdarbības un pakalpojumu centrs, nozīmīgs tirdzniecības, transporta un industriālās attīstības mezgls, kā arī izglītības, kultūras un mediju telpas centrs. Pilsētas daudzetniskā vide atspoguļo Malaizijas sabiedrības kultūras daudzveidību, bet tās starptautiskā nozīme izpaužas kā reģionāls forums biznesam, diplomātijai un starptautiskiem pasākumiem.
NosaukumsKuala Lumpur ir cēlies nomalajiešu valodas un tradicionāli tiek skaidrots kā tieša atsauce uz pilsētas ģeogrāfisko novietojumu. Tas sastāv no divām leksiskām daļām —kuala unlumpur. Malajiešu valodākuala apzīmēupes ieteku, savukārtlumpur nozīmēdūņas,dubļus vai purvainu zemi. Līdz ar to nosaukuma burtiska nozīme parasti tiek tulkota kā “dubļaina ieteka”. Šāda interpretācija labi saskan ar Kualalumpurashidroģeogrāfiju, jo pilsēta vēsturiski izveidojās pieKlanas unGombakas upju satekas, apvidū ar nogulumvielām bagātiem, bieži dubļainiem krastiem, kas raksturīgi tropu upju ielejām un sezonāli mainīgam ūdens režīmam. Malajiešu toponīmijā ir izplatīta prakse apdzīvotās vietas nosaukt pēc redzamām dabas iezīmēm, īpaši saistībā ar ūdeņiem, tādēļ šāds vietvārds tiek uzskatīts par valodiski un kultūrvēsturiski loģisku. Dažos skaidrojumos uzsvērts, ka “dubļainums” norāda ne tikai uz vizuālu raksturojumu, bet arī uz praktiskiem apstākļiem — grūti šķērsojamiem krastiem un nogulumu uzkrāšanos satekas zonā.
Literatūrā minētas arī alternatīvasetimoloģijas un vēsturiskas hipotēzes. Kā viena no iespējām tiek apspriesta saistība ar nosaukumuSungai Lumpur (“Dubļainā upe”), kas varētu būt agrāk lietots kāda upes posma vai apvidus apzīmējums Klanas upes baseinā. Citā versijā pieļauts, ka sākotnēji varējis pastāvēt nosaukumsPengkalan Lumpur (“dubļaina piestātne” vai “izkraušanas vieta”), kas vēlāk valodnieciski saīsinājies līdzKuala Lumpur. Dažos avotos pieminēta arī iespējamāķīniešu (īpašikantoniešu) izcelsmes komponentes (lam-pa) hipotēze, tomēr vienlaikus uzsvērts, ka šīm versijām trūkst drošu laikabiedru rakstītu pierādījumu un tās lielākoties balstās vēlīnās mutvārdu tradīcijās. Vēsturiskajā kontekstā vietvārdsKuala Lumpur visciešāk saistīts ar 19. gadsimta vidū izveidojušos apmetni pie upju satikšanās punkta, kas attīstījās kā nozīmīgs tirdzniecības unalvas ieguves centrs. Avoti pilsētas sākotni parasti saista ar 1857. gadu, un nosaukums pakāpeniski nostiprinājās kā konkrētās apdzīvotās vietas apzīmējums, saglabājot savu sākotnējo, ar dabas vidi saistīto nozīmi arī vēlākajos administratīvajos un kartogrāfiskajos lietojumos.
Kualalumpuras pirmsākumi parasti tiek saistīti ar 19. gadsimta vidu, kadMalakas pussalas iekšzemē,Klanas ielejā, pieKlanas unGombakas upju satekas, izveidojās neliela, sākotnēji neplānota apmetne. Tās rašanās bija cieši saistīta arbritu koloniālā perioda ekonomiskajām interesēm un dabas resursu izmantošanu, īpaši aralvas ieguvi, kas šajā laikā bija viens no nozīmīgākajiem reģiona saimniecības balstiem. Enciklopēdiskajos avotos bieži minēts 1857. gads, kad reģionā ieradās 87ķīniešu alvas racēji, kuri uzsāka ieguves darbus mūsdienuAmpanas apkārtnē. Neraugoties uz sarežģītajiem dabas apstākļiem —tropu mežiem,purvainu vidi unmalārijas izplatību — šī ieguves nometne pakāpeniski attīstījās par pastāvīgu apdzīvotu vietu. Izdevīgais novietojums upju satekas zonā ļāva izmantotūdensceļus alvas un citu preču transportēšanai, padarot apmetni parloģistiski nozīmīgu punktu.
Kualalumpuras panorāma ap 1884. gadu
Alvas ieguve bija galvenais faktors, kas noteica Kualalumpuras agrīno izaugsmi. Tā radīja stabilu pieprasījumu pēcdarbaspēka,pārtikas,pakalpojumiem untirdzniecības starpniecības, piesaistot ne tikai ķīniešu strādniekus un uzņēmējus, bet arī tirgotājus un starpniekus no citiem reģioniem. Šajā posmā Kualalumpura funkcionēja kā alvas savākšanas, apmaiņas un apgādes centrs, kas apkalpoja ieguves rajonus Klanas ielejā. Straujā, resursu virzītā izaugsme vienlaikus radīja arī sociālus un infrastruktūras izaicinājumus, tostarp nepietiekamus sanitāros apstākļus, augstu ugunsgrēku risku un konfliktus starp dažādām etniskajām un ekonomiskajām grupām. Neraugoties uz šīm problēmām, apmetne nostiprinājās kā nozīmīgs reģionāls centrs, un tieši alvas ieguves radītais saimniecības pamats noteica Kualalumpuras pārtapšanu par pilsētu un vēlāk — parMalaizijas politisko un saimniecības galvaspilsētu.
19. gadsimta otrajā pusē Kualalumpura pakāpeniski nonācabritu koloniālās pārvaldes ietekmē, Lielbritānijai nostiprinot kontroli pārMalakas pussalas teritorijām. Pēc 1874. gada Pankoras līgumaSelanoras sultanāts tika iekļauts britu rezidentu sistēmā, un britu administrācijas mērķis bija stabilizēt reģionu, kuru iepriekš raksturoja politiska nestabilitāte, ekonomiski konflikti un etniskas spriedzes, īpaši saistībā ar alvas ieguvi. Šajā kontekstā Kualalumpura ieguva arvien lielāku nozīmi kā administratīvās pārvaldības punkts. 1880. gadā Kualalumpura kļuva par Selanoras sultanāta galvaspilsētu, aizstājot līdzšinējo centruKlanā. Šis statuss iezīmēja pilsētas pārtapšanu par pastāvīgu koloniālās administrācijas centru, kur tika izveidotas pārvaldes iestādes, tiesu un policijas struktūras. Nozīmīga loma pilsētas pārveidē bija britu rezidentamFrenkam Svetenhemam, kura laikā tika īstenotas gan institucionālas, gan pilsētvides reformas.
Sultāna Abdula Samada ēka
Administratīvā nozīme vēl vairāk pieauga 1896. gadā, izveidojotMalakas Federālās Valstis un ieviešot rezidentģenerāļa institūtu. Kualalumpura tika noteikta par federācijas galvaspilsētu. Tas padarīja pilsētu par galveno pārvaldes mezglu plašākā Malakas pussalas iekšzemes teritorijā. Koloniālās varas klātbūtni telpiski un simboliski iemiesoja valdības ēku kompleksi, tostarpSultāna Abdula Samada ēka (celta no 1894. līdz 1897. gadam), kas sākotnēji kalpoja kā britu koloniālās administrācijas biroji. Koloniālajā periodā īpaša uzmanība tika pievērstainfrastruktūras unpilsētvides modernizācijai, kas kalpoja gan saimniecības, gan administratīvām vajadzībām. Tika uzlabota ceļu sistēma, pārbūvētas ielas un noteikts izmantot mazāk uzliesmojošus būvmateriālus (ķieģeļus undakstiņus), iezīmējot pāreju no agrīnāskoka unpalmu lapu apbūves uz mūrētu pilsētvidi. 1886. gadā atklātā dzelzceļa līnija starp Klanu un Kualalumpuru būtiski uzlaboja pilsētas savienojamību ar piekrasti un veicināja saimniecības izaugsmi.
Sabiedrības veselības un komunālās saimniecības jomā nozīmīgs solis bija Kualalumpuras Sanitārās padomes (Sanitary Board) izveide 1890. gada 14. maijā. Tās pārziņā nonācasanitārija,ceļu uzturēšana,ielu apgaismojums unpilsētplānošana. Koloniālā valdība uzņēmās arīūdensapgādes,notekūdeņu apsaimniekošanas unielu tīrīšanas funkcijas. Kopumā britu koloniālajā periodā īstenotās pārvaldes un infrastruktūras reformas pārvērta Kualalumpuru no resursu ieguves apmetnes par strukturētu koloniālu pilsētu ar reģionālu un vēlāk arī visas Malaizijas nozīmi.
20. gadsimta vidū Kualalumpuras attīstību būtiski ietekmējaOtrais pasaules karš un ar to saistītāJapānas okupācija. Japānas karaspēks pilsētu ieņēma 1942. gada janvārī, un līdz 1945. gadam Kualalumpura, tāpat kā liela daļaMalakas pussalas, atradāsJapānas Impērijas kontrolē. Okupācijas periods bija saistīts ar saimnieciskās dzīves sabrukumu, pārtikas trūkumu un represijām pret civiliedzīvotājiem, īpašiķīniešu kopienu. Koloniālās administrācijas darbības pārtraukšana un kara sekas izjauca līdzšinējo pilsētas attīstības ritmu un radīja ilgstošu sociālekonomisku ietekmi, kas bija jūtama arī pēckara gados. Pēc kara Kualalumpura nonāca pēckara atjaunošanas un pārstrukturēšanas posmā britu pārvaldītāsMalakas ietvaros. Tika atjaunota infrastruktūra, reorganizēta pārvalde un veicinātasaimnieciskā darbība, īpaširūpniecības unpakalpojumu sektorā, kā arī pilsētas teritoriālā paplašināšana. Vienlaikus pilsētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, ko veicināja gan ekonomiskās iespējas, gan drošības apsvērumi laikā, kad Malakā norisinājāsMalakas ārkārtas stāvoklis (1948—1960). Šajā periodā tika īstenotas pārvietošanas un pārapdzīvotības programmas, tostarp izveidoti tā sauktie “jaunie ciemi” pilsētas nomalēs, kas būtiski ietekmēja Kualalumpuras sociālo un telpisko struktūru.
Izšķirošs pavērsiens pilsētas vēsturē notika 1957. gadā, kadMalaka ieguva neatkarību noLielbritānijas, un Kualalumpura kļuva par jaunās valstsgalvaspilsētu. 1963. gadā, izveidojotiesMalaizijai, pilsēta nostiprinājās kā federālās valsts galvaspilsēta. Šis statuss veicināja strauju urbanizāciju, iedzīvotāju skaita pieaugumu un nacionālas nozīmes politisko un administratīvo institūciju koncentrēšanos pilsētā. 20. gadsimta otrajā pusē Kualalumpuras politiskais un administratīvais statuss tika vēl vairāk nostiprināts. 1972. gadā pilsēta tika pasludināta par municipalitāti, bet 1974. gadā Kualalumpura tika atdalīta noSelanoras štata un ieguva federālās teritorijas statusu, kļūstot par tieši federālajai valdībai pakļautu vienību. Šīs pārmaiņas nostiprināja Kualalumpuras lomu kā Malaizijas politisko, administratīvo un simbolisko centru, nosakot tās attīstības virzienu arī turpmākajos gadu desmitos.
20. gadsimta beigām un 21. gadsimta sākumā Kualalumpura piedzīvojusi strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu
Mūsdienu periodā, īpaši kopš 20. gadsimta beigām un 21. gadsimta sākumā, Kualalumpura piedzīvojusi straujuurbanizāciju un iedzīvotāju skaita pieaugumu, kļūstot par vienu no dinamiskāk augošajām pilsētāmDienvidaustrumāzijā. Intensīva būvniecība, jaunu dzīvojamo rajonu un biznesa centru attīstība, kā arī piepilsētu izplešanās būtiski pārveidojušas pilsētas telpisko struktūru. Šo procesu rezultātā Kualalumpura arvien ciešāk integrējusies plašākāKlanas ielejas metropoles telpā, kas plānošanas dokumentos un politikas programmās bieži tiek apzīmēta kā Lielā Kualalumpura/Klanas ieleja. Vairāku desmitgažu laikā šī izaugsme veicinājusi saimniecības aktivitāšu koncentrāciju unpolicentriskas metropoles veidošanos, vienlaikus radot arī izaicinājumus, kas saistīti ar pilsētas izplešanos, transporta noslodzi un pārvaldības koordināciju ārpus federālās teritorijas robežām. Šie jautājumi kļuvuši par būtiskupilsētplānošanas un reģionālās politikas dienaskārtības daļu.
Globalizācijas ietekmē Kualalumpura nostiprinājusies kā Malaizijas pakalpojumu saimniecības, finanšu un uzņēmējdarbības centrs un kā nozīmīgi “vārti” uz starptautiskajiem kapitāla, tirdzniecības un mobilitātes tīkliem. Šo attīstības virzienu valdība institucionalizējaEkonomiskās transformācijas programmā (ETP), kurā Lielā Kualalumpura/Klanas ieleja tika noteikta par vienu no 12 nacionālajām galvenajām ekonomikas zonām (NKEA) ar mērķi palielināt reģiona ieguldījumu nacionālajā ienākumā un pozicionēt Kualalumpuru kā pasaules līmeņa pilsētu. Šajā kontekstā tika īstenoti arī vērienīgi pilsētvides un centrālo biznesa teritoriju attīstības projekti, bet par globalizētās pilsētas arhitektonisku simbolu kļuvaPetronas dvīņu torņi, kas oficiāli atklāti 1999. gadā. Nozīmīga mūsdienu attīstības iezīme ir transporta un inženierinfrastruktūras modernizācija. Sabiedriskā transporta sistēmas paplašināšana uzsākta jau 1990. gadu vidū ar vieglā pilsētas dzelzceļa (LRT) līniju izbūvi, savukārt 2010. gadā tika uzsākts arī MRT projekts. Šie pasākumi vērsti uz ātrā sliežu transporta tīkla paplašināšanu visā Klanas ielejas reģionā un uz sabiedriskā transporta īpatsvara palielināšanu ikdienas pārvietošanās struktūrā.
Mūsdienās Kualalumpuras loma Malaizijā ir funkcionāli daudzslāņaina. Pilsēta saglabā konstitucionālās galvaspilsētas statusu un ir nozīmīgs nacionālais politiskais centrs, lai gan daļa federālās izpildvaras institūciju kopš 1999. gada pārceltas uzPutradžaju, kas izveidota kā administratīvais centrs.[6] Vienlaikus Kualalumpura joprojām ir valsts galvenais saimniecības, finanšu, kultūras un sabiedriskās dzīves mezgls, kas būtiski ietekmē Malaizijas pilsētniecisko identitāti un attīstības stratēģijas 21. gadsimtā.
Kopš 1990. gadiem Kualalumpurā ir rīkoti nozīmīgi starptautiskie sporta, politikas un kultūras pasākumi, to vidū 1998. gadaNāciju Sadraudzības spēles un ikgadējasFormula 1Grand Prix izcīņas.
.JPG)
