Korozija (nolatīņu:corrosio — 'sabrukšana') irmetālu, tosakausējumu un dažādu izstrādājumu sabrukšana apkārtējās vides ķīmiskā vai elektroķīmiskā iedarbībā.
Korozijai līdzīgi procesi noris ne tikai metālos, piemēram, dažāduplastmasu vaigumijas pakāpeniska sairšanagaismas un skābekļa iedarbībā arī ir sava veida korozija, taču to parasti dēvē par materiālu novecošanu.
Lai arīūdeņradis ar metāliem nereaģē vai arī veidohidrīdus tikai stipri augstās temperatūrās, tomēr atomārais ūdeņradis, kas dažu ķīmisku procesu (ūdeņraža izdalīšanās, metāliem reaģējot ar skābēm vaisērūdeņradi, naftas termiskaiskrekings u.c.) laikā izdalās uz metāla virsmas, samērā viegli difundē metāla iekšienē. Piemēram, ūdeņraža šķīdība tēraudā sasniedz 0,0024%. Izšķīdušais atomārais ūdeņradis nonāk metāla mikroporās un citos kristālrežģa defektos, kur rekombinē par molekulāro ūdeņradi. Tā kā molekulārais ūdeņradis, atšķirībā no atomārā, metālos nešķīst, tas uzkrājas mikroporās, un tajās stipri paaugstināsspiediens (pat līdz desmitiem tūkstošuatmosfēru). Šādā veidā metālā rodas mikroplaisas un tas kļūsttrausls, turklāt tas notiek tikai pēc zināma laika.[1] Bez tam, ja ūdeņraža izšķīšana metālā notikusi augstā temperatūrā, tai pazeminoties, samazinās arī ūdeņraža šķīdība un tas izdalās gāzveidā visā metāla tilpumā. Šīs parādības dēvē par ūdeņraža trauslumu.
Bez tam tēraudos, tā kā tie saturoglekli, var norisināties arī ūdeņraža ķīmiskā korozija. Ūdeņradis reducē tērauda sastāvā esošocementītu, un rodasmetāns:
Fe3C + 2H2 → 3Fe + CH4
Tādēļ tērauds kļūst neizturīgāks kā ķīmiskā sastāva izmaiņas dēļ, tā arī, iedarbojoties metāna iekšējam spiedienam.[2]
Elektroķīmiskā korozija ir metālu un to sakausējumu sairšanaelektroķīmisko procesu rezultātā. To izraisa citi metāliski vainemetāliski vielu piemaisījumi, kas, reaģējot argaisa mitrumu ungaisā esošām gāzēm, radaskābuvidi ap metālu. Elektroķīmiskā korozija parasti notiek ar metālu aizsargpārklājumiem, kur divi vai vairāk metāli saskaras. Ja aizsargpārklājums tiek bojāts, sākas elektroķīmiskā korozija, jo abi metāli saskaras ar mitru gaisu unūdeni, kas ir elektrolītušķīdums. Starp diviem metāliem ar dažāduaktivitāti, vispirms sabrūk aktīvākais metāls.[3]
Visbiežāk izstrādājumus no korozijas pasargā, izolējot tos no apkārtējās vides ietekmes (plastmasukrāsojot,lakojot vai pārklājot argumiju, bet metāla virsmas —eļļojot). Virsmas var pārklāt arī ar citiem metāliem (niķeli,hromu), kam ir lielāka izturība pret koroziju. Daži sakausējumi (piemēram,nerūsošais tērauds) paši par sevi ir izturīgi pret koroziju.
Ir arī elektroķīmiskās aizsardzības metodes (aizsargājamajam metāla izstrādājumam — piemēram,kuģa korpusam — piestiprina aktīvāka metāla plāksnes, kuras korodē un sairst, bet tērauda korpuss tajā laikā nebojājas). Šādam mērķim var lietot, piemēram, cinku, alumīniju vaimagniju. Sevišķi lielas konstrukcijas pasargā no korozijas, laižot tām cauri nelielulīdzstrāvu ar pretēju virzienu taistrāvai, kura rodas elektroķīmiskajā korozijā.
