Edmunds Bērks tiek uzskatīts par pirmo konservatīvisma ideologu
Konservatīvisms (noangļu:conserve — 'saglabāt') ir politiska un sociālafilozofija, kas uzsver tradīciju, kārtību un pastāvību nozīmīgumu. Šis ideoloģiskais virziens ir cieši saistīts ar uzskatu, ka sabiedrības pārmaiņām ir jānotiek pakāpeniski un ka tās ir jābalsta uz jau esošajām vērtībām un institūcijām. Konservatīvisms ir raksturīgs ar uzsvaru uzindividuālo atbildību, ierobežotu valdības iejaukšanosekonomikā, un nacionālajām vērtībām. Tas bieži vien tiek pretnostatītsliberālismam unprogresīvajām idejām.
Konservatīvisms kā politiska kustība attīstījās 18. gadsimtā, īpašiLielbritānijā, reaģējot uzFranču revolūciju. Vēlāk šī ideoloģija attīstījās dažādās valstīs, pielāgojoties vietējām kultūrām un politiskajiem kontekstiem.
Konservatīvisms nav konkrēta domāšana vai pieķeršanās kādām noteiktām lietām, tas vairāk ir saistīts ar attiecīgu rīcību unlēmumu pieņemšanu konkrētajos gadījumos. Konservatīvisma domāšana ir saistīta nevis arpareģojumiem kā un kas varētu izskatītiesnākotnē, bet drīzāk saistīts ar to, kas ir reālajā gadījumā izmantojams un kas jau pastāv un ir jau izmēģināts. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis ir izmantot nopagātnes jau izmantotus un sevi pierādījušus paņēmienus.
Problēma šaiideoloģijai ir tas, ka šī ideoloģija ir vāja, ja nepastāv stabilas pagātnes un precedentu, un paņēmienu, kuri sevi ir pierādījuši kā stabilas vērtības. Tādā gadījumā šī ideoloģija būs vāja. Sistēmas bieži vien nevar darboties pēc vecām metodēm, jo pasaule attīstās un dažreiz ir nepieciešamas jaunas lietas.
Konservatīvisms ir balstīts uz to, ka ir pietiekami daudz apstiprinošu lietu, kas jau ir pārbaudītas un darbojas, taču vienmēr pastāv apzināts risks, ka šīs lietas var nenostrādāt jaunākā sistēmā, tāpēc konservatīvisms arī paredz iespējamos zaudējumus, jo visās darbībās ir sava veida risks un iespēja ciest zaudējumus.
Konservatīvisms neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas. Jebkurā no lietām ar laiku rodas pārmaiņas, tādā veidā arī to uzskata konservatīvisma pārstāvji, jo kā nekāpaaudzes arī mainās un parādās jauni uzskati un jaunas iespējas.
Konservatīvisms irideoloģija, kas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas vai tās sastāvdaļu "iekonservēšanu", proti, neizmainīšanu vai pakāpeniskām un lēnām pārmaiņām. Konservatīvo politiku var veicināt dažādi uzskati, kā, piemēram,pārliecība par to, ka vecais ir labāks par jauno alternatīvu, vecais ir drošāks vai vismaz labāk pazīstams un līdz ar to tam garantētasabiedrības unindivīdu uzticība un pieķeršanās. 20. gadsimta angļu politiskais domātājs Rodžers Skrutons konservatīvisma dabu iesāka analizēt pēc trim kritērijiem —
Saskaņā ar konservatīvisma pieeju,cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības un tās veidotajām kopīgajām vērtībām, jo konservatīvi domājoši cilvēki biežāk uzskata, ka ārpus sabiedrības atsevišķs indivīds vai nu nevar eksistēt, vai tāeksistence vairs nebūs cilvēka cienīga.
Attiecībā uzvalsts uzbūvi, konservatīvisms uzsver valsts amatu saistību ar institūcijām, kuras ir stipri atkarīgas no sabiedrības un veidojušās nevis abstrakti, bet ilgas sabiedrības attīstības un politisko vajadzību apzināšanas gaitā. Tādējādi konservatīva valsts pārvalde nozīmē ne tikai institūcijuautonomiju un varas dalīšanu, bet to tiešu saikni (vērtību ziņā) un atkarību no sabiedrības kopīgā labuma.
Runājot par konservatīvisma praksi, jāuzsver, ka katrs jauns likums tiek vērtēts vispirms pēc tā, vai likuma piemērošanas rezultātā radikālas pārmaiņas nepasliktinās esošo situāciju. Konservatīvisms politikā ir izteiktipragmatisks. Lai gan dažādu valstu praksē konservatīvisms atšķiras, tas kopumā, līdzīgiliberālismam, stingri iestājas parprivātīpašuma tiesībām. Dažreiz konservatīvismu kritizē kāšķiru dominances ieroci, kas pie varas esošajiem ļauj saglabāt savas pozīcijas pārāk ilgi, jo nepieļauj ātrasreformas vai politiskās sistēmasrevolucionāras izmaiņas. Viena no konservatīvisma teorētiskajām problēmām ir: kā savienot sabiedrisko kolektīvismu ar ekonomisko individuālismu.
Konservatīvisms ir: 1) tieksme saglabāt bez pārmaiņām visu esošo, neuzticēšanās un pretošanās jauninājumiem; 2)politiskās domas strāvojums un politiskā kustība, kas aizstāv vēsturiski izveidojušās valsts un sabiedriskās dzīves formas jauninājumiem, balstās uz tradicionālām vērtībām, tādām kāģimene,reliģija,nācija, paklausība varai, un piesardzīgi vai negatīvi izturas pretbrīvības unvienlīdzības idejām.
