Koncerts (vācukonzert noitāļuconcerto — saskaņa) ir liela apjoma skaņdarbs vienam, retāk diviem izpildītājiem un orķestrim. Koncerta pamatā irsoloizpildītāja unorķestra sacensības princips. Koncerts iezīmējas ar mūzikas materiāla reljefu tematismu un skanējuma krāsainību. Īpaši šī žanra paveidi ir koncerts vienam izpildītājam (bez orķestra), koncerts orķestrim (bez solista palīdzības) 17. un 18. gadsimtā bija izplatītsconcerto grosso.
Būtisks koncerta rašanās priekšnoteikums bija vairāku solistu, orķestra pretnostatījums, ko pirmoreiz plaši pielietojaVenēcijas skolas pārstāvji, balsu un instrumentu partiju izcelšana vokāli simfoniskajos skaņdarbos. Vissenākie koncerti no 16. un 17. gadsimtu mijas.
Pirmie instrumentālie koncerti radās 17. gadsimtāItālijā.[1]18. gadsimta otrajā pusē nostiprinājās instrumentālā koncerta klasiskais tips ar divkāršo ekspozīciju pirmajā daļā. Pats koncertēšanas princips galvenokārt izpaudies tematiskā materiāla izkārtojumā.Klasisko koncertu izveidojušiVolfgangs Amadejs Mocarts,Ludvigs van Bēthovens. Pēc Bēthovena iezīmējas divi koncerta paveidi: virtuozais un simfonizētais.Abi šie koncerta paveidi ir stingri nodalīti, visbiežāk ir vienoti (F. Lista,P. Čaikovska,A. Glazunova,S. Rahmaņinova darbos). 20. gadsimta koncertos dažkārt iezīmējas virtuozitātes pārsvars (D. Šostakovičs,R. Šcedrins).
Citā nozīmē publisks skaņdarbu atskaņojums pēc iepriekš sastādītasprogrammas. Ir solokoncerti, kamermūzikas,estrādes u.c. veida koncerti.
