Pēc veiksmīgā kara arSpāniju parPortugāles neatkarības atjaunošanu tās karalisPedru II centās panākt Portugālei maksimāli izdevīguBrazīlijas dienvidu robežu. Viņa sūtītais Manuels Lobu ar 5 kuģiem, kuros atradās apmēram 400 karavīru, amatnieku, galdnieku un akmeņkaļu, kā arī 18 lielgabali, 1680. gada 20. janvārī sasniedza Sangabriela salas dažus kilometrus no pašreizējās pilsētas. 28. janvārī viņi sāka celt tur nocietinājumu.[2]
Buenosairesas gubernators Hosē de Garro bija neapmierināts ar šo darbību un, 10. februārī saņemot atteikumu viņa prasībai atstāt šo vietu, 1680. gada 22. februārī nosūtīja spiegus no netālu izvietotās spāņu Santodomingo de Soriano (tagad Vilja Soriano). Pēc izlūkošanas Garro nosūtīja 3400 vīru lielus spēkus Antonio de Veras Muhikas vadībā, kurš aplenca pilsētu un ieņēma to naktī no 1680. gada 6. uz 7. augustu. Lobu kā gūstekni aizveda uz Buenosairesu, kur viņš nomira 1683. gada 7. janvārī. Tomēr ar līgumu starp Spāniju un Portugāli, kas tika parakstīts 1681. gadā, Kolonija atgriezās Portugāles sastāvā.
Feldmaršals Duarte Teišeira Čavess ieradās pie Sangabriela salām 1683. gada 25. janvārī un sāka atjaunot apmetni. Feldmaršals Kristovans Dornelass Abreu bija tās gubernators līdz 1690. gadam, kad to pārņēma dons Fransišku Napers di Lenkastre. Uz to laiku Kolonijas saimniecības pamats bija kontrabanda, lopkopība un medības. Lenkastre pavēlēja būvēt akmens un kleķa mājas ar dakstiņu jumtiem, paplašināt pilsētas sienu robežas un uzbūvēt nocietinātu torni. Kolonisti audzēja kviešus, kaņepes un vīnogas, eksportēja liellopu ādas uzRiodežaneiro, vienlaikus ievedot koksni un pārtikas produktus.[2]
Spānijas mantojuma kara laikā Buenosairesas gubernators Valdess Insians uzsāka Kolonijas del Sakramento aplenkumu. Aplenkums ilga no 1704. gada 18. oktobra līdz 1705. gada 14. martam, kad kolonistus evakuēja ar Portugāles kuģiem. Tikai baznīcas un tilts pilsētā palika nesagrauti.
Kolonija tika atdota atpakaļ Portugālei arUtrehtas līgumu un jauni kolonisti tajā ieradās 1718. gada 10. februārī. Vēl vairāk kolonistu ieradās 1721. gadā. Antoniu Pedru de Vaskonseloss 1722. gada 14. martā pārņēma gubernatora amatu un pacēla Kolonijas līmeni līdz bagātākajai un vislabāk aizsargātajai pilsētai Laplatas reģionā, uzbūvējot grupu piekrastes bastionu.
Cits spāņu uzbrukums Kolonijai Spānijas un Portugāles kara laikā (1735—1737), kura tobrīd jau atradās Spānijas zemju iekšdaļā un kalpoja par kontrabandas centru visam reģionam, palīdzotPeru Vicekaralistes tirgoņiem apiet likumu tirgoties tikai caurLimu, bija neveiksmīgs. 1750. gada 13. janvārī tika noslēgts Madrides līgums par Kolonijas nodošanu Spānijai, kurš tā arī netika izpildīts un galu galā atzīts par spēkā neesošu. Spānija Koloniju ieguva ar 1762. gada Fontenblo līgumu, taču nākamajā gadā portugāļu ekspedīcija to atkal atguva. San Ildefonso līgums 1777. gadā apstiprināja Spānijas tiesības un tā pēc īsa aplenkuma ieguva pilsētu līdz 1811. gadam, kad dumpinieki no Brīvo cilvēku līgasNapoleona karu laikā kopā ar citām līdzīgām grupām kaimiņu reģionos pasludināja neatkarību. Pēc tam tā atkal nonāca Portugāles kontrolē pēc 1816. gada, kad Portugāle sagrāba visu Urugvaju un vēlāk iekļāva toBrazīlijā. 1828. gadā Urugvaja arArgentīnas atbalstu izcīnīja neatkarību.
Lai gan visumā reģions ir maz seismisks, 1888. gadā 15 kilometrus no pilsētas notika zemestrīce ar 5,5 magnitūdu pēcRihtera skalas. Kopš tā laika citas ievērojamas zemestrīces Kolonijā nav fiksētas.[3]
Kopš neatkarības atgūšanas Kolonija ir ievērojami paplašinājusies, bet sākotnējaisBairro Histórico ("vēsturiskais kvartāls"portugāļu valodā) vaiBarrio Histórico (mūsdienuspāņu valodas pareizrakstībā) saglabā savu neregulāro, reljefam piemēroto ielu plānu, kādu to uzcēla portugāļi, kontrastējot ar plašāko, ortogonālo ielu tīklu jaunākajā spāņu un urugvajiešu celtajā daļā.
Kolonijas del Sakramento klimatu raksturo kā mitru subtropu,Cfa pēcKepena klimata klasifikācijas ar siltu vasaru (janvārī vidēji +24 °C) un vēsu ziemu (jūlijā +11 °C). Gada vidējā temperatūra ir +17 °C, gada vidējais nokrišņu daudzums — 1039 mm.
Mūsdienu Kolonija del Sakramento ir brīvās tirdzniecības zona, kā arī tekstilražošanas centrs. Trīs prāmju kompānijas to saista ar Buenosairesu, autoceļi ved uz ziemeļiem un galvaspilsētuMontevideo austrumos, 6 kilometrus no pilsētas ir lidosta.
12Mayor, Federico; de Sanguinetti, Marta Canessa; Assuncao, Fernando; Cravotto, Antonio (1996).Colonia del Sacramento. UNESCO. pp. 88, 93, 98—103.ISBN 9230032956.
.svg)
.svg)
.svg)
.svg)
