Klements VII bija sarežģīta laikmeta pāvests, kura pontifikātu iezīmēja gan politiskas krīzes, gan reformācijas izraisītie satricinājumi. Viņš centās saglabāt Romas katoļu baznīcas autoritāti laikā, kad Lutera vadītā reformācija strauji izplatījās Vācijā un citur Eiropā. Klements VII gan pretojās reformu idejām, gan centās diplomātiski balansēt starp lielvarām – īpašiSvēto Romas impēriju (Hābsburgu vadībā) unFrancijasKaralisti.
Viņa valdīšanas laika viens no dramatiskākajiem notikumiem bijaRomas izlaupīšana (Sacco di Roma) 1527. gadā, kad Svētās Romas impērijas karaspēks ieņēma un izpostījaRomu. Pats pāvests tika ieslodzīts Sv. Andželo pilī un tikai pēc sarunām un izpirkuma varēja atgūt brīvību. Šis notikums būtiski iedragāja pāvesta autoritāti un nostiprināja Hābsburgu varu Itālijā.
Klements VII bija arī aktīvs politikas spēlētājs Florences kontekstā – tieši viņš 1532. gadā panācaFlorencesRepublikas pārveidošanu parFlorences hercogisti, piešķirot to valdīšanu savam radiniekam Alesandro de’ Mediči, tādējādi likvidējot republikas neatkarību un nostiprinot Mediču dinastijas varu.
Kultūras ziņā viņš atbalstīja renesanses mākslu un darbojās kā patrons vairākiem ievērojamiem māksliniekiem, tostarpMikelandželo, kurš viņa uzdevumā turpināja darbu pieSiksta kapelas un pāvesta kapenēm.
