Kilikija bijaSenās Romas province, kas atradās mūsdienuTurcijas dienvidu piekrastēVidusjūras ziemeļaustrumos.Romas Republikai Kilikiju pievienoja 64. gadā pr.Kr. pēcPompeja uzvaras pār kilikiešu pirātiem unTrešā Mitridata kara. Ap 117. gadu rietumos tā robežojās arLīkiju un Pamfīliju, ziemeļrietumos arGalatiju, ziemeļos arKapadokiju, austrumos arSīriju. Dienvidos to apskaloja Vidusjūra, un pretī atradāsKipras romiešu province.Diokletiāna laikā 297. gadā provinci sadalīja un tā palikaRomas kontrolē vairākus gadsimtus līdz to ieņēmamusulmaņu iekarotāji.

Šis rajons bijapirātu patvēruma vieta, kas iedzīvojās uzvergu tirdzniecības rēķina ar romiešiem. Kad kilikiešu pirāti sāka uzbrukt romiešu kuģiem un pilsētām,Romas senāts izlēma sūtīt uz turieni dažādus komandierus cīņai ar šiem draudiem. Tieši šo intervenču gaitā arī izveidojās Kilikijas province.

Pediadas Kilikijas daļas kļuva par romiešu teritoriju 103. gadā pr.Kr.Marka Antonija kampaņas laikā pret pirātiem. Kaut arī visa Kilikijas teritorija bija viņa "province" (jeb, precīzāk, viņa impērijas apgabals) viņapropretorija valdīšanas laikā, tikai neliela šī reģiona daļa kļuva par Romas provinci.

96. gadā pr.Kr.Lūcijs Kornēlijs Sulla bija nozīmēts par Kilikijas propretora vietvaldi, un pa šo laiku viņš apturējaMitridata II iebrukumuPartā. 80. gadā pr.Kr. Kilikijas vietvaldis bijaGnejs Kornēlijs Dolabella, kuru vēlāk notiesāja par nelikumīgu provinces izlaupīšanu. 78. gadā pr.Kr. viņu nomainījaPublijs Servilijs Vatijs Izauriks. Viņam uzdeva likvidēt pirātus, un šajā amatā viņš palika līdz 74. gadam pr.Kr. No 77. līdz 76. gadam pr.Kr. viņš guva uzvaru vairākās jūras kaujās ar pirātiem Kilikijas piekrastē, kā arī iekaroja Līkijas un Pamfilijas piekrasti. Pēc tam, kad pirāti patvērās savos cietokšņos, Vatijs Izauriks sāka uzbrukt viņu piekrastes cietokšņiem. Viņš ieņēmaOlimpas pilsētu, bet pēc tamFaselisu unKorikusu, kā arī virkni mazāku pirātu cietokšņu.

75. gadā pr.Kr. Vatijs Izauriks pirmo reizi ar romiešu armiju devās pāriTauru kalniem un viņam izdevās ziemeļu nogāzēs sakautizaurus. Viņš aplenca viņu galveno pilsētuIzauru un spēja to ieņemt, izmainot upes tecējumu, atņemot pilsētas aizstāvjiem vienīgo dzeramā ūdens avotu, un drīz pēc tam viņi padevās. 74. gadā pr.Kr. Vatijs Izauriks reformēja savu iekaroto teritoriju un iekļāva to Kilikijas provinces sastāvā. Neskatoties uz to, liela Pediadas Kilikijas daļa vēl piederējaTigranam Lielajam unArmēnijai, bet Trahejas Kilikija joprojām atradās pirātu varā.

Kilikijas prokonsula amatā Vatiju Izauriku nomainījaLūcijs Licīnijs Lukulls, kurš izmantoja Izaurika veterānus un floti karā pretPontas Mitridatu IV (Trešais Mitridata karš). Tā kā Tigrans bija Mitridata sabiedrotais, Lukulls beigās uzbruka viņa valdījumiem Pediadas Kilikijā un pievienoja tos Kilikijas romiešu provincei.

Tikai pēc tam, kad 67. gadā pr.Kr. Pompejs saņēma norīkojumu cīnīties pret pirātiem, un izšķirošajāKorakesjones kaujā (pie mūsdienuAlanjas) tos uzvarēja, pirātus galīgi padzina vai pakļāva, bet Trahejas Kilikija nonāca Romas kontrolē. Kad Pompejs sāka komandēt romiešu spēkus Trešajā Mitridata karā, viņš piespieda valdnieku Tigranu padoties un atņēma tam Pediasas Kilikijas daļas, kuras viņam vēl piederēja. 64. gadā pr.Kr. savos vispārējo Austrumu apdzīvošanas plānu ietvaros Pompejs izveidoja jaunu provinci, pievienojot pie sākotnējās Kilikijas provinces visus savus nesenos iekarojumus, un pasludinājaTarsu par jaunās provinces galvaspilsētu.

Pompeja reorganizēto Kilikiju veidoja sešas daļas: Kampestras Kilikija, Asperas Kilikija,Pamfīlija,Pizīdija, Izaurija unLikaonija ar lieluFrīģijas daļu, ieskaitotLaodiķejas,Apamejas unSinnadasConventus iuridicus. Kampestras Kilikijas austrumos Pompejs atstāja vietējās dinastijas valdniekamTarkondimotam I kontroli pārAnazarbu un Amanusa kalnu.Tarkondimotīdu dinastija turpināja valdīt pār šo reģionu kā uzticams Romas sabiedrotais līdzTibērija valdīšanas laikam.^[1]

58. gadā pr.Kr. provincei pievienoja Kipru, kuru romieši atņēmaĒģiptes valdniekam. Šāda bija Kilikijas romiešu province, kadCicerons bija Kilikijasprokonsuls 51—50. gados pr.Kr. Līdz tam romieši sadalīja to astoņos konventos (jebForās): Tarsas Konvents, kur dzīvoja pārvalnieks, Ikonijas Fora Likaonijā, Izaurikas Fora, iespējams, Filorneliumā, Pamfilijas Fora, kuras atrašanās nav zināma, Kibiras Fora Laodiķejā, Apamejas Fora, Sinnadas Fora un Kipra.

47. gadā pr.Kr.Jūlijs Cēzars provinci reorganizēja. Kibiras Foru (jeb Konventu) pievienojaĀzijas provincei kopā ar lielu Pizīdijas un Pamfilijas daļu, kā arī, iespējams, Apamejas un Sinnadas Konventiem. Tālākas izmaiņas 36. gadā pr.Kr. veica Marks Antonijs, kad viņš nodeva Kipru un Asperas KilikijuKleopatrai VII, bet Frīģijas austrumu daļu ar Likaoniju, Izauriju un Pizīdiju Galatijas valdniekamAmintam.

27. gadā pr.Kr. imperatorsAugusts Oktaviāns veica korekcijas, vēl vairāk samazinot Kilikijas provinci. Kipra kļuva par atsevišķu provinci, bet Pamfīlija, Izaurija un Pizīdija pēc Amintas nāves 25. gadā pr.Kr. arī apvienoja atsevišķā provincē (Galatijas province), kurai pievienoja arī Likaonija. Rezultātā Kilikiju samazināja līdz sākotnējām Kampestras un Asperas daļām un pārdēvēja par Sīrijas-Kilikijas Feniķiju. Augusta laikā Kilikija bijaimperatora province, kuru pārvaldīja konsulaLegatus Augusti pro praetore.

Saskaņā ar vēlās republikas un agrīnās impērijas provinču pārvaldes metodēm Kilikijas rietumu kalnu apgabali, kurus vietvalžiem bija grūti kontrolēt, atstāja vietējiem ķēniņiem. Kopumā bija trīs tādas neatkarīgas vietējās dinastijas. Tā priesteri-dinasti pārvaldījaOlbas pilsētu, kas atradās kalnos starpSoli unKindu. Otra bija Asperas Kilikija, kuru Marks Antonijs sākotnēji uzdāvināja Kleopatrai. Augusts šo teritoriju 25. gadā pr.Kr. nodeva pārvaldīt Kapadoķijas ķēniņam Arhelajam. Tarkondimota dēls Kilikijas austrumos zaudēja savu troni 30. gadā pr.Kr., jo nešaubīgi atbalstīja Marku Antoniju no sava tēva puses, taču 20. gadā pr.Kr. troni viņam atdeva. Tas turpinājās vēl 37 gadus, kad Tibērijs galīgi likvidēja šo valdījumu un pārveidoja to pilnvērtīgā provincē.

72. gadā,Vespasiāna valdīšanas laikā, visus trīs dinastiskos valdījumus, kurus ieviesa Augusts, likvidēja un to teritorijas iekļāva Kilikijas imperatora provincē.^[2]Karakallas valdīšanas laikā prokonsula pārvaldnieku pārsauca parkonsulu, un viņa valdījumā bija 47 zināmas pilsētas.

Kaut kad Diokletiāna unTetrarhijas valdīšanas laikā (iespējams, ap 297. gadu) Kilikiju sadalīja trijās daļās: Primārā Kilikija ar konsulātu un galvaspilsētu Tarsu, Sekundārā Kilikija arprezidu un galvaspilsētu Anazarbu un Izaurija (sākotnēji Asperas Kilikija) ar prezidu un galvaspilsētu Seleukiju. Šīs trīs Kilikijas provinces, kā arīSīrijas,Mezopotāmijas,Ēģiptes unLībijas provinces veidojaAustrumu diacēzi (4. gadsimta beigāsĀfrikas daļu nodalījaĒgiptes diacēzē). Tā bija Austrumu pretoriāņu prefektūras daļa,Austrumromas impērijas bagātā daļa.

Būtībā Kilikija palika Austrumromas impērijas (Bizantijas) kontrolē līdz 8. gadsimta sākumam, kad to iekarojaUmajādu kalifāts un tā kļuva par islāmisko pierobežas zonu (tuguru) romiešu pamatiedzīvotājiem. Taču jau no 7. gadsimta vidus šis reģions bija gandrīz pilnībā pamests un veidoja neitrālo zonu starp romiešiem unkalifātu. Kilikijas senās provinces rietumu apgabali palika romiešu varā un kļuva parKibirreotas fēmas daļu.Status quo palika nemainīgs vairāk kā 260 gadus, līdz beidzot 950-960. gados romieši to atkarojaNikifora Fokas unCimishas Johanna vadībā.

• Senās Romas provinces
• Turcijas vēsture

• Lapas ar ISBN automātisko saiti