Kazas jebkalnu kazas,kazu ģints (Capra) ir viena nodobradžu dzimtas (Bovidae)ģintīm, kas piederkazu apakšdzimtai (Caprinae). Kazu ģintī ir 9sugas:savvaļas kaza, vairākas kalnu kazu sugas unmarkors[1]. Turklātmājas kaza (Capra aegagrus hircus) ir savvaļas kazas pasuga. Reizēm mājas kazu izdala kā desmito sugu, saucot parCapra hircus.
Kopumā visas savvaļas kazas mājokalnos, tās ir ļoti veiklas, izturīgas un labi piemērojušās dzīvei klintīs, spējot noturēt līdzsvaru uz kailiem, apaļiem akmeņiem un klinšu atlūzām. Izšķir vēl citas kalnu kazu sugas, kas pieder citām kazu ģintīm.
Parkazām sauc arīkazu apakšdzimtas dzīvnieku mātītes, toties tēviņus sauc parāžiem, bet mazuļus parkazlēniem.
Tēviņiem ragi ir iespaidīgāki, masīvāki un garāki nekā mātītēm, attēlāNūbijas kalnu kazas (Capra nubiana) āzis
Kazu ģints sugas ir sastopamasEirāzijā unĀfrikā. To izplatība savstarpēji tikpat kā nepārklājas, izņemotsavvaļas kazas izplatība pārklājas arDagestānas kalnu kazas izplatību, unmarkora izplatība pārklājas arSibīrijas kalnu kazas izplatību. Lai arī nebrīvē sugas reizēm savstarpēji hibridizējas, savvaļā tās savā starpā nepārojas.[2]
Kazas ir vidēji lielidzīvnieki, bet tēviņi ir krietni lielāki nekā mātītes. Abiem dzimumiem irragi. Ragu forma ir atkarīga no tā, kādai sugai kaza pieder. Kopumā tēviņu ragi ir lielāki, krāšņāki un garāki, bet mātītēm ragi ir īsāki un smalkāki. Ragus kazas izmanto, lai aizstāvētos pretplēsējiem.[3] Un tās nekad nenomet ragus. Kazu ģints sugas ir samērā līdzīgas augumos, bet viena no lielākajām un smagākajām irSibīrijas kalnu kaza (Capra sibirica), kuras tēviņš var svērt 130kg, un tā ķermeņa garums ir 176cm, bet augstums skaustā 110cm.[4] Par to nedaudz lielāks, bet vieglāks irmarkors (Capra falconeri), kura tēviņa ķermeņa garums var sasniegt 186cm, un augstums skaustā 115cm, toties tā svars ir 110kg.[5] Viena no mazākajām irNūbijas kalnu kaza (Capra nubiana), kuras tēviņa ķermeņa garums ir 125cm, augstums skaustā 75cm, bet svars 70kg.[6]
Kazas iratgremotāji, tas nozīmē, ka tām ir 4 kambarukuņģis, un tās kā visi atgremotāji pirmo reizi barību ātri, pavirši košļājot, saēdās, bet pēc tam klusā un drošā vietā barību atrij un vēlreiz pārkošļā daļēji sagremoto barību, tādējādi tā divreiz nonāk gremošanas sistēmā.
Tāpat kāaita, arīkaza ir viens no pirmajiemmājdzīvniekiem. Kazu pieradināšana aizsākās pirms 10 000 gadiemIrānas ziemeļos.[7] Kazas audzina, lai iegūtu kazuvilnu,pienu ungaļu. Līdzviduslaikiem kazuāda bija ļoti populāra, lai izgatavotuūdens unvīna ceļojuma maisus. Dažos reģionos kazu ādu izmantoja kā papīru rakstīšanai.
Markors (Capra falconeri) ir daudz tuvāk radniecīgs pārējām kazu ģints sugām, nekā tas tika uzskatīts agrāk
Daži zinātnieki izskata, ka kazu ģintī ir tikai divas sugas: markors un kalnu kaza, kas apvieno visas pārējās 8 sugas vienā.[8] Tomēr mūsdienās lielāka daļa sistemātiku kazu ģintī izdala 9 sugas.[9]
↑Haltenorth, T. 1963. Klassifikation der Säugetiere: Artiodactyla I. Handbuch der Zoologie, 8(32):1-167 (quoted in Grubb, Peter (16 November 2005). Wilson, Don E., and Reeder, DeeAnn M., eds. ed. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2 vols. (2142 pp.).ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
↑Nathalie Pidancier, Steve Jordan, Gordon Luikart, Pierre Taberlet: Evolutionary history of the genus Capra (Mammalia, Artiodactyla): Discordance between mitochondrial DNA and Y-chromosome. Molecular Phylogenetics and Evolution 40 (2006) 739–749
↑Ansell, W. F. H. 1972. Order Artiodactyla. Part 15. Pp. 1-84, in The mammals of Africa: An identification manual (J. Meester and H. W. Setzer, eds.) [issued 2 May 1972]. Smithsonian Institution Press, Washington, D.C., not continuously paginated. (quoted in Grubb, Peter (16 November 2005). Wilson, Don E., and Reeder, DeeAnn M., eds. ed. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2 vols. (2142 pp.).ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
