Kazaku izcelsme ir neskaidra. Pirmoreiz viņi kā atsevišķssabiedrības slānis parādījās 16. gadsimta sākumā, apgabalos starpLietuvas dižkunigaitijas unKrimas hanistes pārvaldītajām teritorijām, veidodami teritoriālas militāras struktūras un baudot autonomiju. 16. gadsimta vidū konsolidējāsZaporižjas Seča (ukraiņu:Військо Запорозьке), kas kalpoja par vienu no ukraiņu nācijas veidošanās centriem. Militārisma un savas neatkarības dēļ kazaki bieži bija vieni no galvenajiem spēkiem pret centrālo varu vērstajās sacelšanās (Razina,Bulavina unPugačova sacelšanās). Ar kazaku palīdzībuKrievijas cariste 17. gadsimtā uzsākaSibīrijas kolonizēšanu. 18. gadsimta beigās kazaki kļuva par juridiski definētu sabiedrības slāni (сословие) ar savām tiesībām un speciālām karaspēka daļām (parastikavalēriju). Cita starpā kazaku karaspēka daļas kļuva bēdīgi slavenas1905. gada revolūcijas apspiešanas laikāLatvijā.
Otrā pasaules kara laikā kazaki cīnījās gan PSRS pusē, gannacistiskās Vācijas pusē, ganJapānas impērijas armijas sastāvā (Asano brigāde u. c.).Ādolfs Hitlers un viņa tuvākā vide pieturējās pie teorijas, ka kazaki irgotu pēcteči un tāpēc pieder pieāriešu rases. Pēc karadarbības beigām Eiropā no britu okupācijas karaspēka ieņemtās Austrijas teritorijas kazaki tika izdoti padomjuNKVD iestādēm (ieskaitot tos, kas nekad nav bijuši PSRS pilsoņi). Pēc nodošanas padomju valdībai padomju tiesa kazaku ģenerāļus atzina par kara noziedzniekiem un sodīja ar nāvi, bet pārējiem kopā ar ģimenēm piesprieda dažādus cietumsodus. Daži kazaki 1955. gadā tika amnestēti.
