Kartupelis ir daudzgadīgsnakteņu ģints augs. Par kartupeļiem sauc arī šī auga apakšzemesvasas pārveidnes, ko plaši izmantopārtikā. Pēc ieguves apjomiem pasaulē (2014. gadā 381,7 miljoni tonnu) kartupelis ir piektais svarīgākais kultūraugs (pēccukurniedrēm,kukurūzas,rīsiem unkviešiem) un pirmais starpdārzeņiem.[1] Ir selekcionētas vairāk nekā 2000 kartupeļušķirnes.
Lai pievērstu pasaules iedzīvotāju lielāku uzmanību kartupelim kā vērtīgam pārtikas produktam,Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, kas darbojasANO paspārnē,2008. gadu bija pasludinājusi par Starptautisko kartupeļa gadu.[2]
Kartupeļi savvaļā augDienvidamerikā.Eiropā tie nonāca16. gadsimtā, sākotnēji kā eksotiskskrāšņumaugs. Pēc 1650. gada vairākās Eiropas zemēs tika atklāta kartupeļu uzturvērtība, īpaši tajos gados, kadmelno graudu epidēmijas dēļ samazinājās graudaugu lietošana uzturā.
1673. gadāKurzemes un Zemgales hercogistē, kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm ar koloniju Amerikā (Tobāgo), ieveda un vēlāk sāka audzēt kartupeļus pārtikai, tomēr tos pārsvarā izmantoja cūku nobarošanai. Saglabājies Kurzemes hercogaJēkaba Ketlera kanclerafon Felkerzāma dēla ieraksts par to, ka hercogs licis caurHamburgu ievest dārgos kartupeļus, lai pacienātu galmu. Tomēr katram vīram, labākajā gadījumā, ticis pa vienam kartupelim.[3]Krievijas impērijas ķeizarienesAnnas galma virtuvē kartupeļus esot ieviesis Kurzemes hercogsErnsts Johans Bīrons. Tomēr plašākos apmēros kartupeļus 1684. gadā sāka kultivēt Ziemeļanglijā, 1716. gadā — Saksijā, 1738. gadā — Prūsijā, bet 1783. gadā — Francijā. 1767. gadāNovgorodas gubernatorsJakobs Johans fon Zīverss publicēja rakstu par kartupeļiem un centās veicināt to ieviešanu Krievijas impērijā.
18. gadsimta beigās, laiLatvijas teritorijā zemnieku vidū sekmētu kartupeļu audzēšanu,Frīdrihs Daniels Vārs latviski pārtulkojaCēsu ārstaFranča Johana Cekela vāciski sarakstītu kartupeļu audzēšanas padomu grāmatu, ko 1790. gadā Rīgā izdeva ar nosaukumu „Kartupeļu dārzs, ko tāpēc, lai mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu badu cieš, viens no viņiem uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda”. 16 lappušu biezajā grāmatiņā sīki aprakstīti nesenie Vidzemes bada gadi, kas minēti kā viens no iemesliem pārejai nolabības uz kartupeļiem, kā arī iekļauti samērā izvērsti padomi kartupeļu audzēšanā, bet beigās — reizrēķins izaudzēto kartupeļu aprēķināšanai.[4]
Kartupeļa virszemes daļā izaug cers ar 4—8 stumbriem. Uz tiem attīstās lapas, kas ir sakārtotas pamīšus.Ziedi, tāpat kā citiem nakteņu dzimtas augiem, ir piecdaļīgi. Auglis ir dzeltenzaļa oga ar daudzām sēklām. Pēc lakstu izaugšanas, zem zemes, no stumbra pamatnes izaug 15—20 cm gari dzinumi. To galos veidojas bumbuļi, kuru lielums, forma un krāsa ir atkarīga no šķirnes.
Virszemes augļi satur indīgu vielusolanīnu. Apakšzemes bumbuļos, ja tie tiek ilgstoši turēti gaismā līdz apzaļošanai, arī veidojas solanīns.
_Nicola.jpg)
