Karstie jupiteri[1] (angļu:hot Jupiters) jebpegasīdi (pegasids) irJupiteram līdzīgasmilzu planētas, kuruorbītas atrodas ļoti tuvu savāmzvaigznēm.
Karstie jupiteri[2][3] jeb pegasīdi[4] ir īpatnējacitplanētu grupa, kuru fizikālās raksturiezīmes ir līdzīgasSaules sistēmas lielākajāmgāzu planētām —Jupiteram unSaturnam — proti, tie arī galvenokārt sastāv no tādiem vieglajiem elementiem kāūdeņradis unhēlijs, taču atšķirībā no Jupitera un Saturna to virsmas temperatūras ir krietni augstākas, jo to orbītas atrodas ļoti tuvu savāmzvaigznēm — parasti no 0,015 līdz 0,5astronomiskajām vienībām (2,2×106 un 74,8×106 km)[5] jeb teju 20 reizes tuvāk nekāZeme atrodas noSaules.[6] Tas nozīmē, ka šīs planētas veic pilnu orbītu tikai pāris dienu laikā, kamēr Jupiteram Saules apriņķošanai ir nepieciešami nepilni 12gadi — tas apriņķo Sauli vidēji 5,2 astronomisko vienību attālumā (778,3×106 km).[7]
Pašreizējie astronomiskie novērojumi liecina, ka vidēji uz simts zvaigznēm vismaz vienai no tām orbītā ap sevi ir atrodams kāds karstais jupiters, kas šajā gadījumā ir diezgan pārsteidzoši, jo pirms 1995. gada, kad tika atklāta pirmā šāda veidaplanēta —51 Pegasi b — astronomi bija pārliecināti, ka šāda veida masīvās gāzu planētas nav iespējams atrast tik tuvu savām zvaigznēm.[8][6]
Pašreiz tuvākais novērotais karstais jupiters irHD 189733b, kas atrodas apmēram 64 gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas.[9]
Mūsdienās lielākā daļaastronomu ir vienisprātis, ka karstie jupiteri ir izveidojušies tādā pašā attālumā no savāmzvaigznēm kāmilzu planētas atrodasSaules sistēmā, kur pēc tam visticamāk ir sekojis migrācijas process zvaigžņu sistēmas iekšējā daļā, līdz attiecīgā planēta ir sasniegusi savuorbītu tikai pāris miljonu kilometru attālumā no savas zvaigznes.[10][11] Savukārt uz jautājumu, kas būtu varējis izraisīt šo potenciālo migrāciju, astronomiem skaidrības vēl īsti nav.[11]
Par spīti šim apgalvojumam pēdējā laikā ir parādījušies arī atsevišķi pētījumi, kas norāda, ka planētu migrācija nav vienīgais veids, kā karstie jupiteri varētu izveidoties.[12] Atsevišķi pētnieki atzīmē, ka, veicot dažādas simulācijas, ir izdevies konstatēt, ka karstie jupiteri var izveidoties arī samērā tuvu savām zvaigznēm, tādējādi neveicot plašu migrācijas procesu no zvaigžņu sistēmas ārējās daļas.[12] Tā, piemēram, amerikāņu astronomi Elizabete Beilija (Elizabeth Bailey) un Konstantīns Batigins (Konstantin Batygin) uzsver, ka teorētiski viss, kas nepieciešams sākumposmā, ir “superzemei” līdzīga planēta zvaigžņu sistēmas iekšējā daļā, kuras masa būtu mērāma aptuveni 10Zemes masu apmērā, lai tādējādigravitācijas spēka ietekmē tā ar laiku spētu sev piesaistīt arvien lielāku vieglo elementu —ūdeņraža unhēlija — gāzu apvalku atmosfērā, pamazām kļūstot par “kodolu” karstā jupitera izveidē.[12]
Tā kā karstie jupiteri atrodas tik tuvu savām zvaigznēm, tie atšķirībā no pārējām planētām saņem simtiem reižu vairāk siltuma unradiācijas, kas tādējādi bieži vien šo planētu vidējo virsmas temperatūru paaugstina virs 1000°C.[6] Līdz ar to šādos temperatūru apstākļos karsto jupiteruatmosfēras ir pārlieku karstas, lai tajās šķidrā vai cietāagregātstāvoklī būtu sastopamsoglekļa dioksīds,ūdens vaimetāns.[13]
Tāpat karsto jupiteru relatīvi tuvais attālums no savām zvaigznēm nosaka to, ka pret zvaigzni allaž ir pavērsta tikai viena planētas puse, otra puse ir ieskauta tumsā — gluži tāpat kāMēness ir attiecībā pret Zemi — šī iemesla dēļ tiek pieņemts, ka uz karstajiem jupiteriem ir sastopamas ļoti spēcīgas vētras — supervētras — (līdz pat 5000 km/h), lai tādējādi varētu pārnest karstumu no vienas puses uz otru.[14] Pie tam augsto temperatūru un nemitīgās atmosfēras virpuļošanas dēļ karstie jupiteri diametra ziņā var "izaugt" daudz lielāki nekā Saules sistēmas masīvākiegāzu giganti.[15]
|isbn= vērtība. | Šis arastronomiju saistītais raksts irnepilnīgs. Jūs varatdot savu ieguldījumu Vikipēdijā,papildinot to. |
|