Karolingu dinastija (latīņu:Carolingi,franču:Carolingiens,vācu:Karolinger,itāļu:Carolingi) bijafrankukaraļu dinastija, kas valdīja mūsdienuFrancijas teritorijā un Centrāleiropā 8.—10. gadsimtā.
Karolingu dzimtas ciltstēvs bijaMecas bīskaps Arnulfs (franču:Arnoul,vācu:Arnulf). Tā kā dzimtā vairākās paaudzēs bija militāru talantu apveltīti pārstāvji, Karolingi uzkalpojās par Merovingu mažordomiem, t.i. karavadoņiem. MažordomsKārlis Martels jeb KārlisVeseris, iedibināja smagokavalēriju, viņa laikābruņiniekiem sāka iedalīt zemes (feodus) par kalpošanu savamsuverēnam. Tā sāka veidotiesfeodālisms: suverēnu—vasaļu attiecības, kuru pamatā bija vairāk vai mazāk stingri noteiktas savstarpējās kalpošanas — protekcijas saistības.
Karolingu dinastijai izdevās atjaunot franku valsts vienotību lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no dienvidiem, kur noZiemeļāfrikas musulmaņi bija iebrukušiSpānijā, sakāvušivestgotu un svēbu valstis un, iekarojuši Dienvidfranciju. 732. gadā frankiem izdevās veikt arābus kaujā piePuatjē un pāriet pretuzbrukumā.
Kārļa Martela dēlsmažordomsPipins Īsais (741—768) tāpat kā tēvs izcēlās ar veiksmi karos pret arābiem un Suasonā tapa ievēlēts par franku ķēniņu. Viņa dēls bijaKārlis Lielais, kas 43 valdīšanas gados pakļāva gandrīz vai visu kristīgoEiropu. Tūlīt pēc kāpšanas tronī viņš apspieda sadumpojušosbaskus unbretoņus. Tad sāka paplašināšanos uzsakšu zemēm (karš ar pārtraukumiem ilga 30 gadus). 772. gadā franki nopostīja sakšu zemes līdzVezērai un nocirta to svēto ozoluIrminsulu. 774. gadā franki pakļāvalangobardus, Kārlis sevi sāka dēvēt par "franku un langobardu valdnieku".Romas pāvests viņam piešķīraRomas valsts aizstāvja titulu. 776. gadā viņš apspieda sakšu un langobardu dumpjus. 778. gadā franki pārgājaPirenejus, ieņēmaSaragosu un visu teritoriju līdzEbro upei. Atpakaļceļā notika slavenāRonsevalas kauja arbaskiem.
Kārlis vadīja karagājienus uz Istriju un Pannoniju, tad pretBrandenburgasļutičiem, karu aravāriem, sakšu sacelšanās apspiešanu. Avāriem atņemtajā teritorijā tika dibināta Ostmarka (vēlākāAustrija). Šādas markas tiek dibinātas visā robežjoslā kā nocietināti, militāri patstāvīgi apgabali markgrāfu pakļautībā. Frankiem sāka maksāt meslusMēklenburgasobotriti, Brandenburgas ļutiči,Saksijassorbi,Bohēmijasčehi.
800. gadāRomas pāvests Kārli kronēja par Romasimperatoru. 810. gadā notika karš ardāņiem, franki pakļāva to sabiedrotos nordalbingus — pēdējo brīvo sakšu cilti. Franku valsts teritorija pletās noEbro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos.
806. gadā Kārlis Lielais sadalīja impēriju starp dēliem: Luijs kļuva parAkvitānijas unBurgundijas karali, Pipins parItālijas unVācijas karali, bet Kārlis par Neistrijas, Austrazijas un Vācijas ziemeļos noDonavas karali. 9. gadsimta otrā puse un liela daļa 10. gadsimta pagāja iekšējās jukās, cīņā par varu starp dažādām augstmaņu frakcijām un dinastijām, kā arī visai vāji organizētā aizsardzībā pretvikingu uzbrukumiem.
Piecas franku karaļvalstis Eiropā arvien vairāk zaudēja agrākās savstarpējās saites. Rietumfranku karalisKārlis III, nespēdams atvairīt plašos jūras piekrastes reģionos nostiprinājušos vikingu uzbrukumus, bija spiests viņiem piešķirt teritorijuSēnas ielejā. Šī teritorija vēlāk kļuva par mūsdienu Francijas provinci —Normandiju (franki vikingus sauca parnormaņiem (normands), no tā arī cēlies šīs provinces nosaukums).
987. gadā Karolingu dinastija iznīka, franku valsts tronī to nomainījaKapetingu dinastija.
